No 2. līdz 4. jūnijam Andris Bērziņš dosies oficiālā vizītē uz Kazahstānu. Valsts prezidentu pavadīs plaša valdības pārstāvju un uzņēmēju delegācija.
Oficiālās vizītes laikā ir ieplānota tikšanās ar Kazahstānas prezidentu Nursultanu Nazarbajevu, Kazahstānas Ministru prezidentu Seriku Akhmetovu un parlamenta priekšsēdētāju Nurlanu Nigmatulinu, pārrunājot jautājumus, kas skar sadarbību izglītības un tranzīta jomās.
Latvijas ārpolitikā ir notikušas zīmīgas pārmaiņas. Pirms trim gadiem, kad pēc Kazahstānas Ārlietu ministrijas ielūguma es apmeklēju Astanas ekonomisko forumu, atklājās, ka esmu vienīgais Latvijas pārstāvis pasākumā, kurā pulcējās vairāki tūkstoši uzņēmēju no Krievijas, Eiropas un Centrālāzijas. Pretstatā Latvijai Lietuvu pārstāvēja plaša delegācija, kurā bija valdības ministri un uzņēmēji, kas darbojas tranzīta jomā. Tikai pirms trim gadiem bija veltīgi, atbraucot Latvijā, kliegt, ka Latvija neizmanto izdevību nepazaudēt vēsturiskās saites ar Vidusāziju vai Centrālāziju. Lai gan ar aicinājumiem Latvijai attīstīt šo ārpolitisko dimensiju izteicās gan Eiropas Komisija, gan mūsu uzņēmēji. Tolaik valsts ārpolitika vairāk atgādināja politisko tūrismu, kad mērķis bija kolekcionēt pēc iespējas lielāku valstu skaitu, kurās ir paviesojies prezidents kopā ar savu kundzi. Andra Bērziņa prezidentūra ir iezīmējusies ar izteiktu un konsekventu ārpolitiku atjaunot Latvijas saites ar Kaukāza un Centrālāzijas valstīm.
Šobrīd Latvija ir sākusi iet to ceļu, kuru vajadzēja īstenot jau sen. Nezaudējot attiecības ar Latvijas stratēģiskajiem partneriem, attīstīt tos ārpolitikas virzienus, kas atbilst Latvijas ekonomiskajām interesēm.
Darīt to, ko citas ES valstis vēl nedara.
Latvijai vēl ir iespējas veidot sakarus ar Centrālāziju. Pirmkārt, jau tāpēc, ka mums ir kopēja vēsture PSRS sastāvā. Pašlaik Centrālāzijā pie varas ir paaudze, kas zina, kas ir Rīga, un kuriem labā atmiņā ir Jūrmala un Raimonds Pauls. Jau pēc desmit gadiem pie varas nāks ģenerācija, kura maz ko zinās par Latviju. Jau tagad desmitiem tūkstoši Kazahstānas valsts sektora un liela biznesa darbinieku daļa ir pabeiguši labākās Japānas, Amerikas vai Anglijas augstskolas. Šis ir pēdējais brīdis, lai nepazaudētu to saikni, kas Latvijai izveidojās ar bijušajām padomju republikām.
Otrkārt, Latvijas sabiedrībā ir noraidoša attieksme pret dogmu, ka ir universāla valsts pārvaldes forma – partiju demokrātija, kas ir derīga pilnīgi visām tautām un kultūrām. Mūsu sabiedrība politiķiem neuzstāda ultimātus nekontaktēties ar valstīm, kurās ir kaut mazākās atkāpes no mūsu izpratnes par demokrātijas standartu. Turklāt latviešiem nekad nav bijusi liela vēlme doties un uzspiest savu ticību citām tautām. Mēs labi apzināmies, ka mūsu demokrātijas sistēmai ir pietiekami daudz trūkumu un nepilnību, tāpēc katra tauta drīkst meklēt sev atbilstošāko formu un pati noteikt pārmaiņu ātrumu, bez visgudrām pamācībām no malas.
Mēs 50 gadu klausījāmies pamācības no malas, kad mums mēģināja uzspiest pārvaldes formu, kuru komunisti uzskatīja par vienīgo piemērojamo ikvienai tautai un ikvienai nācijai.
Šāda sabiedrības izpratne un attieksme ir lielā Latvijas priekšrocība. Tieši mēs varam kļūt par Centrālāzijas vārtiem uz Eiropas Savienību.
Šomēnes Valsts prezidents oficiālā vizītē apmeklēja Turkmenistānu.
Kazahstāna ir Centrālāzijas valsts ar visaugstāko ekonomisko potenciālu. Vidējā perspektīvā Kazahstānu sagaida varas un politiķu paaudzes nomaiņas process, tāpēc Latvijai ir svarīgi nepazust no Kazahstānas ārpolitikas, lai kāds būtu paaudžu nomaiņas rezultāts. Šajā ziņā Andra Bērziņa vizīte Kazahstānā ir nozīmīga un svarīga Latvijas ekonomiskajām un ārpolitiskajām interesēm.