COVID-19 pandēmijas mērogs un tās nodarītais kaitējums sabiedrībai ir unikāls. Veselības aprūpes sistēma nevienā līmenī nebija gatava tādam globālām pārmaiņām, ko atnesa pandēmija un, kas diemžēl vēl nav noslēgusies.
Pandēmijas sākumā ne valstī, ne medicīnas iestādēs atsevišķi nebija izstrādāta plāna, kā šādās situācijās rīkoties. Diemžēl pat vispārējos medicīnas studiju kursos, neskaitot infektoloģiju, pandēmiju risks aizvadītajās desmitgadēs ir aplūkots stipri teorētiski, ja vispār ticis aplūkots. Attiecīgi, pandēmijas pirmajos mēnešos ambulatorās aprūpes iestādēm - poliklīnikām - valsts direktīvas par tālākajām darbībām bija ļoti vispārīgas. Vienīgais, ko oficiāli saņēmām - pierādiet, ka variet nodrošināt epidemioloģiski drošus apstākļus, ja vēlaties … strādāt (sniegt ambulatoro aprūpi iedzīvotājiem). Nācās pašu spēkiem domāt, kā risināt situāciju un nodrošināt drošu vidi kā ārstiem, tā pacientiem. Godīgi sakot, tā bija ļoti ekstrēma situācija, kas nošokēja sistēmu, darbiniekus un pacientus. Emocionālās un fiziskās pārslogotības dēļ nevienam vien ārstam ir parādījies izdegšanas sindroms. Atminos, ka bija ārsti un māsas, kas pameta savas darba vietas, jo paši baidījās saslimt ar COVID-19 pēc saskarsmes ar pacientiem. Toties citi, galvenokārt jaunie speciālisti un rezidenti labprāt uzņēmās papildus slodzi, ārstējot COVID-19 pacientus un vakcinējot veselos. Pasaules Veselības organizācija pandēmijas sākumu ir salīdzinājusi ar Otrajā pasaules karā piedzīvoto, bet pamatjautājums ir palicis - kādas mācības esam guvuši un kā dzīvosim turpmāk? Tomēr šīs nepieredzētās pārmaiņas radīja nepieciešamību mainīties pašai veselības sistēmai.
Šobrīd valsts medicīnas sistēma un katra medicīnas iestāde atsevišķi ir sākusi veidot savu darbības plānu līdzīgās situācijās, lai izslēgtu neziņas un apjukuma iespējamību nākotnē. Arī Jelgavas poliklīnikas plāns ārkārtas situācijai pandēmijas gadījumā jau ir sagatavots un apstiprināts. Diemžēl mācība ir nākusi pēc tam, kad “vilks aitās” jau ir pabijis. Tagad mēs šādām situācijām būsim daudz vairāk sagatavoti. Vienlaicīgi vēlos uzsvērt, ka pārmaiņām jāseko arī medicīnas studiju programmās. Ņemot vērā esošo pieredzi, mēs nedrīkstam pandēmijas aplūkot tikai kā teorētisku iespēju. Tie ir praktiski riski, ar kuriem var saskarties ne vien nākamās paaudzes, bet atkārtoti arī mūsu paaudze.
Pagājušajā gadā pabeidzu studijas veselības vadībā. Mācību ietvaros mums pasniedza civilo aizsardzību, taču tajā netika pieminētas pandēmijas un nepieciešamās rīcības šādās situācijās. Ceru, ka jau šobrīd situācija mainās un jebkuru medicīnas studiju ietvaros studentiem tiks mācīts par pandēmijām un pacientu aprūpi to ietvaros. Diemžēl līdz šim par līdzīgām situācijām lielākoties varējām lasīt tikai vēstures grāmatās.
Vienu lietu gan vēlos uzsvērt - rezidentiem, kuri strādāja pandēmijas laikā, ir daudz lielāka pieredze nekā tiem kolēģiem, kas rezidēja pirms COVID-19 haosa medicīnas sistēmā. Medicīnā, gluži kā daudzās citās profesijās, izšķirošais ir prakses jautājums, tāpēc rezidentu iesaistīšana sarežģītās situācijās, ko krīzes apstākļos nebija iespējams apiet, noteikti ir jāpiekopj arī turpmāk.
Pandēmija ietekmēja ne tikai pacientu, bet arī ārstu veselības stāvokli. Tā cilvēkos ir iesēdusies kā liela psiholoģiska trauma, kā rezultātā šobrīd medicīnas darbinieku vidū ļoti izteikts ir tā saucamais pēc COVID-19 stress. Lai palīdzētu mediķiem ar to cīnīties, ir izveidotas oficiālas programmas. Šādas rehabilitācijas programmas mediķi var iziet vairākās medicīnas iestādēs. Papildus tiek piesaistīti speciālisti, psihologi, kas ļauj cilvēkiem tikt pāri šai mentālajai pozīcijai.
Visvairāk ambulatoro aprūpi kopumā un Jelgavas poliklīniku atsevišķi ietekmēja liegums klātienē pieņemt pacientus. Cilvēki drūzmējās aiz slēgtām durvīm, bet ambulatorajām medicīnas iestādēm būtībā bija liegts strādāt. Tas bija ačgārni un valstiski nepareizi.
Ambulatorās iestādes apkalpo cilvēkus dažādās situācijās - pirms ievietošanas stacionārā un pēc izrakstīšanas no tā, hroniskos slimniekus, vieglu negadījumu un saslimšanu pacientus. Fakts, ka cilvēki nevarēja vērsties pēc palīdzības ambulatorā medicīnas iestādē, pasliktināja viņu veselības stāvokli - padziļināja esošās slimības, aktualizēja hroniskās, neinfekciozās slimības. Visbiežāk šīs situācijas bija saistītas ar kardioloģiju un nefroloģiju. Vēl pirms pandēmijas Latvijas iedzīvotājiem, kas sirga ar kardioloģiskām saslimšanām, vajadzēja rēķināties ar ilgu 3 - 6 mēnešu gaidīšanas laiku, kas krīzes situācijā tika liegta pilnībā. Ārstiem stresu radīja aizliegums pieņemt un palīdzēt saviem pacientiem. Savukārt reģistratūrai nācās atcelt pusgadu iepriekš veidotus pierakstus un skaidrot pacientiem neizskaidrojamu aizliegumu apmeklēt ārstu.
Nekad iepriekš kā medicīniskās iestādes vadītāja nebiju sastapusies ar situāciju, kad visiem spēkiem jācenšas no dažādiem avotiem Latvijā un ārpus tās dabūt (vārds, ko nebiju lietojusi, kopš 20mitā gadsimta 80to gadu nogales) aizsardzības līdzekļus - maskas, dezinfekcijas līdzekļus, cimdus. Līdzīga situācija bija ar poliklīnikas darbinieku testiem. Mēs tikām galā. Turklāt šobrīd piegādes ir normalizējušās un viss nepieciešamais mums ir uz vietas Jelgavā. Uzskatu, ka veselības aprūpē nedrīkst valdīt ‘mežonīgais kapitālisms’. Medicīnas iestādēm nepieciešamo palīglīdzekļu sagādē vajadzīga valsts atbalsts un apgādes sistēma. Runa ir par mūsu visu veselību un dzīvību.
Vēlos uzsvērt - nodrošināt ambulatoro medicīnas aprūpi ir daudz lētāk, nekā pēcāk risināt krīzes situācijas stacionārajā veselības aprūpē. Jāņem vērā arī fakts, ka krīzes situācijā slimnīcas bija pārpildītas ar akūtiem pacientiem un mazāk smagiem pacientiem pēc palīdzības būtu jāvēršas ambulatorajās veselības iestādēs.
Uzskatu, ka krīzes situācijā nekādā gadījumā nevajadzētu liegt cilvēkiem saņemt medicīnisko palīdzību, it īpaši ambulatoro. To apstiprina arī fakts, ka brīdī, kad poliklīnikas tika atvērtas, cilvēki pūļiem devās pēc ambulatorās palīdzības. Sevišķi labi to varēja novērot vasarā, kas līdz šim medicīnas iestādēs ir bijis zināms klusuma laiks. Tā vietā, lai liegtu medicīnisko palīdzību, bija jau sākotnēji jādomā par to, kā operatīvi izveidot pacientiem un ārstiem drošas vides sistēmu, ļaujot medicīnas iestādēm turpināt iedzīvotāju aprūpi.
Kopumā pandēmija vēl skaudrāk iezīmēja veselības aprūpes sistēmiskās problēmas, kas pastāvēja vēl krietni pirms pandēmijas. Viena no tām ir sistēmisks mediķu trūkums. Šobrīd Latvijā ir sevišķi jūtams atsevišķu ārstu speciālistu, piemēram, neirologu un kardiologu trūkums.
Mediķu trūkuma apstākļos, valsts ir ieviesusi sistēmu, kuras ietvaros medicīnas iestādes Nacionālās Veselības dienestam atskaitās par to, cik cilvēki gaida rindā pie konkrētas specializācijas mediķiem. Diemžēl man līdz galam nav skaidrs, kāds ir šīs informācijas praktiskais pielietojums, jo praksē situācija nav mainījusies.
Situācija ir attīstījusies tik tālu, ka medicīnas iestādes ‘standarta risinājuma’ ietvaros ir gatavas piesaistītajam veselības aprūpes speciālistam apmaksāt dzīves vietu, transportu un pat citas vajadzības, lai tikai pamudinātu strādāt konkrētajā iestādē. Medicīnas iestāžu vadība izmisīgi meklē speciālistus, pierunā, “aizvilina”, cenšoties aizpildīt tukšās vakances. Savukārt speciālisti brīžiem strādā par septiņās darba vietās vienlaicīgi. Tāpat glābiņš tiek meklēts starp speciālistiem no Ukrainas, kas, bēgot no kara šausmām, ir atraduši patvērumu Latvijā. Arī Jelgavas poliklīnikā esam pieņēmuši darbā mediķi, kas šobrīd strādā par māsas palīgu ķirurģijas nodaļā. Arī šie cilvēki tiek burtiski izķerti. Tomēr šī, lai arī robusta un plēsonīga sistēma, kam medicīnas aprūpē nebūtu vietas, spriežot pēc pašu pieredzes, nav pietiekoši efektīva.
Izteikti jūtama arī tendence, ka jaunie ārsti labprātāk paliek strādāt Rīgā. Uz reģioniem viņi braukt negrib un zināmā mērā tas ir arī saprotams. Tādā nozīmē Latvija nav unikāla. Atbilde ir vienkārša un aprobēta ne vienā vien Rietumeiropas valstī - nepieciešams izveidot sistēmu, kas nodrošinātu rezidentu un jauno speciālistu nodarbinātību reģionos. Proti, valstij ir jāuzliek par pienākumu, jaunajiem mediķiem pēc studiju pabeigšanas nostrādāt 3 - 5 gadus atbilstoši nozares nosūtījumam. Tikai pēc šādas prakses reģionos jaunais mediķis varētu saņemt sertifikāciju savā izvēlētajā jomā.
Šobrīd Latvijas medicīnas izglītības iestādēs ir daudz ārzemju studentu, kas atsevišķos statistikas rādītājos rada maldīgu priekštatu par speciālistu pietiekamību nākotnē, tomēr ārvalstu studenti mūsu ārstu rindas nepapildina un nepapildinās. Jāpievērš uzmanību tam, lai pietiekoši lielā skaitā tiktu sagatavoti pašmāju speciālisti, kas pēcāk arī paliktu strādāt Latvijā.
Vēl pandēmija nav noslēgusies, bet pacienti jau vēršas pēc palīdzības ar pandēmijas pīķa laikā ielaistām slimībām. Sevišķi to akcentē kardiologi un onkologi. Diemžēl pandēmija iedzīvotāju veselībā izveidojusi lielu robu, ko aizlāpīt ir ļoti izaicinoši. Šajā situācijā ir redzamas arī sistēmiskas problēmas un visā ir neiespējami vainot tikai pandēmiju. Tas attiecas arī uz iepriekš pieminēto akūto ārstu trūkumu, kas situāciju ir tikai saasinājis.
Dažādas veselības problēmas ir piemeklējušas arī COVID-19 pārslimojušos. Atbilstoši mūsu novērojumiem, tās visbiežāk ir saistītas ar sirds un plaušu veselību. Ja līdz šim mēs ārstējām COVID-19, tad šobrīd saskaramies ar tā sekām.
Rūpējoties par reģionos dzīvojošo cilvēku pieeju augsta līmeņa speciālistiem, kas īpaši aktuāli ir kļuvis pandēmijas laikā, Jelgavas poliklīnikā esam izveidojuši Zemgales Kardioloģijas centru, kas nodrošina valsts mēroga kardiologu un invazīvā kardiologa, asinsvadu ķirurga, kardioķirurga un aritmologa pakalpojumu sasniedzamību reģiona iedzīvotājiem. Tā ir mūsu, Jelgavas mediķu, iniciatīva, bet ticu, ka ir iespējams izveidot valstisku sistēmu, kuras ietvaros augsta līmeņa speciālisti rotē starp medicīnas iestādēm, nodrošinot nepieciešamo palīdzību un šādu centru darbību visos Latvijas reģionos.
Izrādot rūpes par personāla nepārtrauktu izglītošanu vēl 2019. gadā izveidojām Jelgavas poliklīnikas akadēmiju, kuras ietvaros regulāri rīkojam klātienes konferences Jelgavas poliklīnikas telpās un starptautiskus tiešsaistes vebinārus profesionāļiem. Par profesionālās pilnveides aktualitāti liecina kaut vai fakts, ka katrā no tiem piedalās 400 līdz 500 dalībnieku. Tā ir reāla iespēja Latvijas medicīnas speciālistiem atjaunot un pilnveidot zināšanas.
Lielākā daļa pasaules valstu šobrīd izdara secinājumus par savu rīcību un stratēģiju karstajos pandēmijas mēnešos. To dara arī Pasaules Veselības organizācija. Aicinu izmantot šo situāciju un sakārtot Latvijas ambulatoro aprūpes sistēmu valstiskā līmenī, vairs negaidot jaunu ‘vilks aitās’ situāciju.