Pārrēķināšanās ar pensionāriem
Mediķi var braukt uz Norvēģiju un strādāt tur par ārstiem un medicīnas māsām, skolotāji var braukt uz Angliju strādāt kādu fizisku darbiņu – par pastniekiem vai pie konveijera, vai par apkopējām, kareivji var pieteikties franču ārzemnieku leģionā, kur labi maksā. Visiem, kas ir darbspējīgā vecumā un pie veselības, ir kāda izeja, ja nabadzība jau kļuvusi neizturama.
Nekādu variantu nav pensionāriem – viņiem ir grūti atrast, kur piestrādāt, uz ārzemēm bēgt ir par vēlu, tāpēc viņi ir pilnīgā atkarībā no valdības un valsts budžeta. Valdība var runāt par trim vai kaut vai trīsdesmit prioritātēm, bet šā vai tā kā pati prioritāšu prioritāte būtu jāpatur galvā pensionāru problēma. Smalkajiem kungiem un dāmām valdībā un Saeimā vajadzētu pamēģināt iztikt ar tiem dažiem simtiem eiro, ko saņem krīzes laikā pensionējušies cilvēki. Diezin vai izturētu pāris dienas. Bet pensionāriem ar to jādzīvo visu mēnesi. Īpaša nejēdzība un netaisnība ir tas, ka tie, kas pensionējušies 2009.–2011. gadā, saņem jūtami mazākas pensijas nekā tie, kas tādā pašā vecumā un ar tādu pašu darba stāžu paguva aiziet pensijā pirms krīzes.
Politiķiem, kas pie varas, ir elementārs pienākums būt sociāli atbildīgiem jeb atminēties, ka dabā pastāv pensionāri un sociāli neaizsargātas grupas, kurām jāatvēl kaut vai vismaz tik līdzekļu, lai viņi nenomirst badā. Diemžēl pirmsjāņu nedēļā valdošie nodemonstrēja absolūtu sociālo bezatbildību un cinismu, bet pēc tam gļēvumu. Lai ar nākamo gadu sāktu krīzes laika pensiju pārrēķināšanu, neesot naudas. Naudas nav tāpēc, ka naudas nav, tā neaug kokos, nauda nav āboli, ko var pastiept roku un noplūkt, – apmēram ar šādiem izteikumiem savas valsts pensionārus «aplaimoja» premjere Laimdota Straujuma. Vēl nedēļas sākumā viņa pauda, ka nav gatava atbalstīt 30 miljonu eiro piešķiršanu.
Kur tad visi priekšvēlēšanu solījumi? Kur apņemšanās valdības deklarācijā atbalstīt, pilnveidot, sekmēt, nodrošināt cilvēkiem cilvēka cienīgu dzīvi? Pensionāri kā centīgi vēlētāji ir vajadzīgi pirms vēlēšanām, pēc tam viņus var aizmirst.
Beigās Saeima nolēma tomēr sākt no nākamā gada pensiju pārrēķināšanu. Kā ar to būs, un kuras pensionāru grupas pirmās saņems pārrēķinu, vēl redzēsim.
Pārrēķināšana būs vien mazs pussolītis uz taisnīgumu, cerība uz kaut ko labāku kaut kad nākotnē, ja šo nākotni izdosies piedzīvot. Lai radītu cerību, vajadzīgi 30 miljoni eiro, kas uz kopējā vajadzību fona nav nekāda milzīgā summa. Ministrijas ir sagudrojušas un pieprasījušas no budžeta pusmiljardu eiro. Taču 30 miljonus jau nu gan vajag pacensties sakasīt. Tos varētu mierīgi sakasīt, kaut vai ietaupot uz nevajadzīgiem, izšķērdīgiem tēriņiem – piemēram, uz visādiem pētījumiem, kurus to pasūtītāji ministrijās pašķirsta un izsviež papīrgrozā, uz tādas naudas izvazāšanas rēķina kā ar EXPO izstādes Latvijas paviljonu.
Ja pensiju pārrēķināšana nenotiks, diezin vai Labklājības ministrijā vairs būtu ko darīt labklājības ministram Uldim Augulim. Pār viņa galvu gāztos pensionāru sašutums.
Tāpat sašutums gāztos arī pār visas valdības un Straujumas galvu. Uz šīs tēmas rēķina opozīcijas partijai Saskaņa jo viegli izdotos nostāties protesta priekšgalā.
Ar pensiju pārrēķināšanu bija notikusi maza pārrēķināšanās – nebūs tā, ka pensionāri norīs krupi un neko nedarīs. Gara acīm jau redzot, ka dusmu pūļi nāk uz Jēkaba ielu un sākas krišana ārā no krēsliem, valdošās koalīcijas politiķi un premjere pārbijās un vienā dienā pārmainīja viedokli – nu pensiju pārrēķināšanu tomēr sola no nākamā gada.
Latvijas Pensionāru federācijas vadītājs Andris Siliņš apsveic jaunumus kā «pozitīvu kompromisu». Neesot gan skaidrs ne tas, cik līdzekļu īsti tiks atvēlēts pensiju vajadzībai, ne arī, vai vispirms tiks pārrēķinātas mazās pensijas, vai pārrēķins notiks pakāpeniski pa piešķiršanas gadiem. Taču viens gan ir skaidrs, ka pensionāri, kas nupat vēl bija pārskaitušies līdz baltkvēlei, tagad ir atslābuši un nekādiem protestiem vairs neceļas.