Bērziņš godam strādājis
Valsts prezidents Andris Bērziņš šodien noliek savas pilnvaras, lai dotu amata vietu jaunajam prezidentam Raimondam Vējonim. Bērziņa prezidentūras laikā ir bijis daudz gan iekšpolitisku, gan ārpolitisku satricinājumu, kuros viņam ir bijis jāizturas kā Latvijas Republikas pārstāvim ar stāju un viedu sakāmo.
Bērziņa pilnvaru sākumā kaimiņvalsts Krievija bija uzskatāma ja ne par draugu, tad par valsti, ar kuru veidojas gluži normālas attiecības, taču Ukrainas Eiromaidana revolūcijas laikā tā stipri pārvērtās, kļuva agresīva un bīstama – ar varu atņēma Ukrainai Krimu un sāka atbalstīt teroristiskos separātistus Doņeckā un Luhanskā. Tas radīja dusmas, vilšanos, bailes Latvijas sabiedrībā. Kareivīgākā Latvijas radošās inteliģences daļa jūsmoja par Lietuvas prezidentes Daļas Grībauskaites asajiem izteicieniem un lāstiem Krievijas virzienā un salīdzināja kašķīgo kaimiņieni ar mūsējo mierīgo prezidentu, kurš viņu izpratnē runājis bāli un nepareizi. Taču Bērziņš nemēģināja sacensties ar lietuviešu līderi viņas histēriskajā retorikā, palikdams nosvērts un apdomīgs. Radās tādas kā «darbaļaužu» vēstules, kas mudināja Bērziņu ņemt nost. Bet Valsts prezidents izturēja.
Bērziņam raksturīga īpašība ir bijusi neskriet pa priekšu ratiem un zirgam, apdomāt savu sakāmo, izvērtēt, kādas sekas var būt sacītajam vai darītajam. Lai kacinātu austrumu kaimiņvalsts lāci, daudz prāta nevajag. Lielie puikas, kas spēlē savas spēlītes, par to pasmiesies, bet Latvijai no tā labuma nebūs.
Valsts prezidents ir bijis vairāk darītājs un mazāk runātājs. Viņš ir daudz darījis, veicinot diplomātiskos un biznesa sakarus ar tādu sarežģītu reģionu kā Centrālāzijas valstis. Tagad, kad starp Eiropas Savienību un Krieviju iestājies sankciju un embargo aukstuma periods, Latvijas sakari ar Centrālāziju lieti noder, lai bizness atrastu jaunus tirgus.
Bērziņam ir pārmests, ka viņam ir vājas oratora spējas. Tas ir bijis Bērziņa trūkums, taču tas noteikti ir labāk nekā tas, ja par prezidentu būtu bijis kāds politikānis, kas dragā savas runas kā šujmašīna, bet vārdu plūsmā nav jēgas. Latvju augstvīru runas bieži ir piebāztas ar tādiem modē un «trendā» nākušiem angļu valodas kalkiem kā «ilgspējība», «drošumspēja», kas netur nekādu saturisku slodzi, bet tikai gudri un saķemmēti izklausās. Turpretī Bērziņš nerunāja daudz un daiļi, bet nekad nerunāja tukšu.
Satversme neparedz lielu lomu Valsts prezidentam iekšpolitikā, taču ir brīži, kad viņš var teikt savu vārdu. Tad bija diezgan dramatiska reize, kad viņš nepadevās skarbam viena politekonomiska grupējuma spiedienam, kas paģērēja, lai viņš nominē augstajam premjera amatam nepiemēroto Arta Pabrika vārdu. Pabriku stūma vienreiz, bet Bērziņš kandidatūru noraidīja; Pabriku stūma otrreiz, bet Bērziņš atkal noraidīja. Tas jau bija riskanti pašam Bērziņam. Taču beidzās ar to, ka Pabriks, kas pa varas viļņiem allaž peldējis uz populisma piepūšamā plosta, par premjeru nekļuva, bet par premjeri kļuva Laimdota Straujuma. Varbūt tam brīdim nemaz ne tā sliktākā kandidatūra.
Pēc Zolitūdes Maxima sabrukšanas Bērziņš skaudri novērtēja traģēdiju kā slepkavību. Pēc sarunas ar Bērziņu gandrīz vai raudādams atkāpās premjers Valdis Dombrovskis. Nav zināms, ko prezidents un premjers runāja aci pret aci aiz slēgtām durvīm, bet, iespējams, prātīgais Bērziņš gados jaunākajam Dombrovskim ieteica atkāpties, lai viņš vairs netracina tautu, kas tobrīd jau bija sadusmojusies teju līdz baltkvēlei. Tagad par ieteikumu paiet maliņā Dombrovskis var būt pateicīgs Bērziņam, jo viņa personīgais veiksmes stāsts ir izdevies – viņš ir ieticis augstā un ienesīgā eirokomisāra amatā.
Atšķirībā no ambiciozā Valda Zatlera, kurš ar visām četrām iekrampējās amatā un, kad juta, ka netiks otrreiz ievēlēts, ierosināja Saeimas atlaišanu, Bērziņš augsto krēslu nodod pēctecim bez tračiem un ar cieņu.
Bērziņa laiks beidzas, un sākas Vējoņa laiks. Bērziņš ir labs paraugs Vējonim un tiem prezidentiem, kas vēl nāks nākamībā, kā vajag mierīgi, nosvērti, neskandalozi, nepiedziedot kādas partijas vai ekonomiskā grupējuma interesēm, vadīt savas dienas Rīgas pilī. Pašlaik, tik īsā vēstures nogrieznī, ir grūti vērtēt Bērziņa laiku, bet, iespējams, viņš paliks grāmatās kā viens no labākajiem Latvijas prezidentiem.