Vienaldzības netikums

Ņižņijnovgorodā (Krievija) pirms nedēļas policija aizturēja Oļegu Belovu, kurš nogalinājis savus sešus bērnus un grūtnieci sievu. Visiem sešiem bija mazāk par septiņiem gadiņiem. Vēl Belovs tagad tiek turēts aizdomās par jaunas sievietes izvarošanu un slepkavību pērnajā gadā.

Šaušalīgs ir upuru skaits, par ko šausminās sabiedrība, un tas liek «augšām» attiecīgi rīkoties. Ir sākušās skarbas kadru tīrīšanas, kas beigsies ar dažu pārmijnieku sodīšanu. Jo, raugi, policisti nav likušies zinis par to, ka Belova izdarības jau ilgi pirms slepkavības ir redzami liecinājušas par pilsoņa neadekvāto un bīstamo uzvedību. Policija uz signāliem nav reaģējusi, tāpēc tagad dabū pa galvu.

Paies kāds laiciņš, un šī lieta aizmirsīsies, līdz nāks kāda nākamā. Diezin vai Krievijā ar tās smagnējo valsts pārvaldes sistēmu tiks kas nebūt darīts, lai šādu gadījumu skaitu preventīvi ierobežotu. Tas, ka policija nereaģēja uz ļaužu iesniegumiem, ir saprotami – iecirkņa inspektoram nav fiziski iespējams aptvert milzīgo viņam uzticēto rajonu, algas policijā ir mazas, kadru mainība ir liela. Jau sen un vēsturiski kaimiņzemē ir paradums darbus darīt pa roku galam «ķapļap» stilā, sabiedrībai pret policistiem nav nekādas cieņas, jo pati sabiedrība tai nemaksā un to korumpē.

Prātā nojūgušies slepkavas, maniaki palaikam uzrodas jebkur – arī pārticīgajos Rietumos. Naktī uz 9. augustu kāds trakais Hjūstonā (ASV) nošāvis astoņus cilvēkus, to skaitā piecus bērnus. Nekur nevar paredzēt, ko pie sevis perina ar garīgu slimību sirgstošs cilvēks, taču diezin vai amerikāņu policijai varēs pārmest, ka tā nav braukusi palīgā, ja kāds to lūdzis. Cita lieta, ka šādas drūmas asinspirtis ASV bieži atgadās tāpēc, ka tur viegli iegādājami šaujamieroči. Šajā ziņā Latvijai nevajadzētu skriet Amerikai pakaļ.

Bet ceturtdien Latvijā, Ventspils novada Tārgales pagastā, 1939. gadā dzimis vīrietis nošāvis divus jaunus cilvēkus – sievieti un vīrieti. It kā par to, ka jaunie nav bijuši iejūtīgi pret nabaga sirmgalvi un nav atsaukušies viņa lūgumam atvest no veikala «polšu». Tāda kā «mazā Ņižņijnovgoroda». Vai «mazā Hjūstona»?

Latviešu kriminālvides nacionālās īpatnības, mūsu tiesu un sodu sistēma, sabiedrības domāšana, attieksme pašai pret savu drošību ir daudz tuvāka tām zemēm, kur policistus saukā par «mentiem», «ļegavijiem» un «musoriem», nekā tām, kur viņi slengā ir «kopi», «diki» un «bobiji». Vakareiropā, jo īpaši Vācijā, ir pierasts ziņot un saukt palīgā policiju, tiklīdz redz kādu sīku nekārtību vai pārkāpumu. Dažkārt vāciešu likumpaklausība un «stučīšana» šķiet pārspīlēta. Taču cilvēki tā jūtas drošāk. Mūsu vienaldzība un nihilisms pret likumu tomēr ir nesalīdzināmi lielāks netikums. Nupat Rīgā aizdegās automašīna, un rīdzinieki vienā mierā blenza uz notikumu no balkoniem, gāja un brauca garām, neko nepasākot. Zīmīgi un simboliski, ka pirmais piesteidzās palīgā autobuss ar vācu tūristiem... Vai tas nav kauns?

Pie mums uz palīgā saucieniem un iesniegumiem policija reaģē un atbrauc, taču visbiežākais rezultāts ir tāds, ka policisti noplāta rokas: «Neko darīt nevaram,» un aizbrauc. Pēc tam ālēties, kauties, piemēslot, trokšņot mīlošie deģenerāti kļūst vēl bezkaunīgāki, bet kaimiņi raustīgāki, jo baidās no izrēķināšanās par policijas saukšanu.

Drošības sajūta Latvijā joprojām nav daudz labāka kā Krievijā. Cilvēki ziņo, policija paņem ciet ar visiem pierādījumiem spirta un nelegālo cigarešu pārdevēju, taču jau pēc pāris nedēļām žūpas pie viņa loga stāv garā rindā atkal. Trūkstot likumu, lai «točku» būšanu varētu izravēt uzreiz un ar saknēm. Labi, ka vismaz ar «legālajiem spaisiem» ar lielām mokām vairāku gadu garumā ir izdevies tikt galā. Par to īpaši paldies jāsaka Saeimas priekšvēlēšanām, kad varasvīriem piepeši uzradās politiskā griba jautājumu risināt. Bet, kad nav vēlēšanu, tad gribas nav.

Tomēr ne viss ir noveļams uz ministriem un deputātiem. Zivs gan pūst no galvas, taču aste ir tā, kas kustina visu zivi. Ja sabiedrībā nav pieprasījuma, tad no politiķiem nav piedāvājuma; ja paši esam ar mieru dzīvot nedrošā, agresīvā, kriminālā vidē, tad neviens no malas vai no augšas palīdzēt nevar.