Necilvēcība internetā

Daudziem šajā sarežģītajā laikā neklājas viegli – ir finansiālas, karjeras, komunālas un ģimenes dzīves problēmas. Plašsaziņas līdzekļi tikmēr vēl piedevām rāda visādas šausmas no Ukrainas, Sīrijas un citām karstām murgainas vardarbības vietām, no kurienes uz Eiropu plašā straumē virzās milzīgi bēgļu bari. Tāpat pašmāju politiķi pamanās vismaz pāris reizes nedēļā pārsteigt ar kādiem nesaprotamiem gājieniem. Šo skarbo vidi ir grūti izturēt, sabiedrības psihisko veselību tā diezcik pozitīvi neietekmē.

Agrākos laikos sabiedrības aizsargreakcija bija savu sāpi izkliegt, rakstot lamuvārdus uz sabiedrisko ateju sienām; tagad tvaika nolaišanai katliņa vāka funkcijas pilda sociālie tīkli un iespēja rakstīt anonīmus komentārus interneta portālos. Tas zināmā mērā ir pat labi. Ikdienas nelaimju nomākts un pasaules šausmu pārbiedēts cilvēks tā kārtīgi izgānās internetā, un viņam paliek vieglāk, viņš sajūtas svarīgāks, viņam atrodas domubiedri un pretinieki, ar kuriem diskutēt un tā mazināt savu depresiju.

Bet nu pēdējā laikā ir arī tādas norises interneta vidē, kas ir jau biedējošas – kaut kā pārāk daudz ļaužu sāk vienlaikus saiet sviestā par vienu tēmu, mazliet par daudz briesmīgas, neadekvātas agresijas, dažbrīd rodas arī bažas, vai cilvēki vispār vairs spēj nodalīt labu no ļauna, cilvēcību no necilvēcības, vai mūsu sabiedrībā vairs maz ir kopējs uzskatu pamats par pašām morāles pamatvērtībām.

Pagājušā mēneša nogalē nra.lv rakstīja «Tautiešus sarūgtina Latvijas policista necilvēcība». Kādu autobraucēju apturējis ceļu policists. Viņš braucis ar 95 kilometru ātrumu stundā tur, kur atļautais ātrums ir 70. Autobraucējs sociālajā tīklā Facebook pauž dusmas un sarkastiski izņirgā policistu, kas nav ņēmis vērā viņa paskaidrojumu, ka steiga saistīta ar to, ka bērnam jāpagūst tikt pie daktera uz vizīti, un uzlicis sodu. Mazākā bēda ir šis rakstiņš. Jebkurš, kam uzliek sodu, ir dusmīgs. Tāda ir pirmā reakcija šādā situācijā. Tikai, kad dusmas pāriet, un, ja cilvēks spēj savu rīcību analizēt paškritiski, atnāk atskārsme, ka vaina jāmeklē pašam savā rīcībā. Taču pārsteidz, ka šā rakstiņa autoram ir tik prāvs atbalstītāju un piebalsotāju pulks. Ātri vien komentāru skaits sasniedza 400, tāpat liela atsaucība tēmai bija citās interneta vietnēs. Pārliecinošā mazākumā palika tie, kas nosodīja nevis policista, bet braucēja rīcību. Tas tomēr ir slimi. Atšķirība starp 70 un 95 kilometriem stundā ir liela, ja jāveic kāds manevrs vai strauji jābremzē. Neba kaprīze ir ātrumu ierobežojošo ceļa zīmju izvietošana. Pārkāpjot satiksmes noteikumus, straujais šoferētājs apdraudēja gan savu, gan citu braucēju, gan arī sava bērna veselību un dzīvību. Lielais pārkāpēju atbalstošo viedokļu skaits rāda, ka lielā sabiedrības daļā valda greizs uzskats par satiksmes noteikumu ievērošanas nozīmi. Laikam tad tāpēc Latvija katru gadu ir pirmajā vietā letālu satiksmes negadījumu skaita ziņā attiecībā pret iedzīvotāju skaitu. Statistika ir baisma – vairāk nekā 100 bojāgājušo uz miljonu iedzīvotāju gadā. Savācot visus šos zārkus vienā kaudzē, izskatītos kā reportāžā par karu. Bet ir jau vēl ievainotie un smagi ievainotie.

Nesen kāds radioklausītājs, izmantojot iespēju izteikties tiešajā ēterā, izteica tādu frāzi, ka ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers nevarēja nereaģēt un paziņoja, ka ir pamats ierosināt kriminālprocesu par aicinājumu uz vardarbību. Arī šim radioklausītājam ir paprāvs pūlis atbalstītāju. Internetā jau labu laiku, lielākoties anonīmi, izskan rasistiskas idejas, ne tikai bažas un bailes par bēgļu tēmu, kas saprotami, bet arī aicinājumi. Vajadzētu tomēr biežāk atcerēties, ka vārds nav tikai gaisa vibrācija, bet ļoti spēcīgs ierocis, kas mēdz iedzelt, sāpināt, nokaut, izraisīt sajukumu citu prātos. Turklāt nejēdzīgus, ļaunus izteikumus atļaujas ne tikai kādi neizglītoti, margināli cilvēciņi, bet ļaudis ar izcilu izglītību, kas ir mantiski pat ļoti labi nodrošināti, tādi, kuros ieklausās kā sabiedriskās domas veidotājos.

Sazin, kāda gan dvēseles krēsla bija piemeklējusi Baibu Strautmani, kas nesen pievakarē Tvitter vietnē iečivināja, ka neizjūt līdzjūtību par lidmašīnas katastrofu, jo bojāgājušie bijuši krievi. Divu bērnu māte, populāra žurnāliste, cēlusies no inteliģentu kultūras personību saknēm vairākās paaudzēs, un šāds neiedomājams cinisms! Vajadzētu tomēr kaut kā nejaukt vienā pannā Kremļa politiku ar 224 nevainīgiem upuriem, starp kuriem bija arī bērni. Bet, nu, ja cilvēks nejūt līdzi, tad nejūt. Just nevienu piespiest nevar.

Twitter vispār ir bīstams izgudrojums. Ne vienmēr tā doma, kas tiek uzklikšķināta pirmā, ir tā īstā, kas autoram gribējusies. Uzzinot vairāk informācijas, pārdomājot labi, cilvēks mēdz viedokli mainīt un labprāt sacītu ko citu. Taču to vairs nevar izdarīt – pasprukušo durnību vairs nevar izdzēst, jo tā izplatījusies pa visu pasaules tīmekli. Pirms ko iegvelzt tviterī, der vispirms septiņas reizes padomāt un tad vēl astoto reizi izvērtēt, vai nevajag izmantot lielisko iespēju paklusēt.