Jēru klusēšana Putina un Āboltiņas runās

© F64

Kas kopīgs partijas Vienotība līderei Solvitai Āboltiņai ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu?

Diezgan maz, tomēr šis tas ir. Pagājušajā nedēļā abi savās publiskajās uzstāšanās lietoja īpatnēju paņēmienu – noklusēt kaut ko tā, lai tieši nepateiktais radītu efektu un intrigu.

Ceturtdien lielajā ikgadējā runā Putins stundas laikā nepateica vārdu «Ukraina». Dabiski, ka tas rada augsni minējumiem, dažādiem tulkojumiem, ko prezidents ar to gribēja sacīt? Mēdz būt tā, ka vienu to pašu lietu dažādās auditorijās uztver pat pretēji. Krievijā viena no ideoloģiskām doktrīnām ir tāda, ka Ukraina ir pārpratums, tā vispār nav nekāda valsts («ņedogosudarstvo») un nav pat ukraiņu valodas. Tāpēc Krievijā saprot, ka «kaut kādu nieka Ukrainu» nav pat vērts pieminēt, ka tagad nācijas līderim svarīgāki uzdevumi – karošana Sīrijā un Turcija kā jaunais ienaidnieks. Ukrainas tēma Putinam vairs nav izdevīga, jo tur iestājies strupceļš. Taču tautai vajag rādīt enerģisku rīcību, jaunas uzvaras un jaunus ienaidniekus, lai būtu, kam uzvelt vainu par ekonomikas stāvokļa pasliktināšanos.

«Importā» uz Rietumu pusi tā pati Ukrainas nepieminēšana ir vēstījums, ka Putins priecātos, ja attiecībās ar ES un ASV izdotos panākt kādu saspīlējuma atslābumu. Tas ir piedāvājums karot pret kopīgo ienaidnieku – tā saukto Islāma valsti, bet Ukrainas problēmu vismaz uz laiku nolikt tālākā plauktā.

Āboltiņa sestdien, uzstājoties partijas Vienotība kongresā, dievojās, ka nav domājusi un nedomā «ne par aizsardzības, ne iekšlietu, ne tieslietu, ārlietu vai satiksmes ministra amatiem». Bet vai tad to publika gaidīja no Āboltiņas? Publika gribēja zināt, kad Āboltiņa gāzīs Laimdotu Straujumu, lai viņas vietā kļūtu par premjeri. Bet par premjeres amatu partijas līdere neizteicās. Tātad jautājums joprojām paliek atklāts – gadījumā, ja vēji tā iegrozīsies, ka Āboltiņai radīsies iespēja, viņa iesēdīsies krēslā, kā likts.

Īpaši uzsvērtā Āboltiņas «neambiciozitāte» vispār ir kas unikāls. Visā pasaulē partiju līderi ir arī kandidāti uz visaugstākajiem amatiem, kas ir pilnīgi normāli – tā partija realizē savu politiku. Latvijā visvaldošākās no valdošās koalīcijas partijām priekšsēdētāja kā ēzelītis Īā raudulīgā balsī paziņo, ka viņai jau neko nevajag.

Āboltiņa ir pamanījusi, ka Vienotība ierauta bezatbildības, baumu, nenovīdības un intrigu lavīnā. Izklausās tā, ka Vienotību kāds kaut kur būtu ierāvis vai grūdis.

Taču Vienotības problēmas nav radušās no ārpuses – ne opozīcija, ne partneri valdošajā koalīcijā nav šūpojuši laivu. Tieši otrādi – ZZS un Nacionālā apvienības politiķi ir lielākie Laimdotas Straujumas valdības fani. Viņiem gāzt pašreizējo valdību nav motīva, pašreizējais amatu sadalījums viņus lieliski apmierina. Visu «lavīnu» Vienotība ir radījusi pati – ar «gāganu kariem» partijas iekšējo grupējumu starpā.

Nesen Laimdota Straujuma izteicās, ka pret viņu publiskajā telpā izvērsta kampaņa. Taču humors un satīra tautā par Straujumu rodas dabiski un nepiespiesti, to nevienam nav bijis jāorganizē. Jo Straujuma pēdējā laikā ir uzvedusies tik komiski, ka par viņu sacer anekdotes, sociālajos tīklos asprāši izvieto lērumu karikatūru un uzjautrinošu foto «demotivatoru».

Straujumas nezināšana ir kļuvusi īpaši uzkrītoša, aizvien biežāk viņas atbilde uz žurnālistu jautājumiem ir «nezinu». Tam klāt vēl nāk situācijām neatbilstīga smaidīšana. Straujuma atgaiņājas no žurnālistiem, te aizsteidzoties pusdienās, te stāstot, ka neko nav zinājusi par ministru algu paaugstināšanu, jo atradusies Ķīnā.

Amatpersona var atzīties, ka nav kompetenta kādā specifiskā jautājumā. Tas ir cilvēciski saprotami un var būt pat simpātiski. Labāk atzīties, ka kaut ko nezini, nevis runāt blēņas. Taču, kas par daudz, tas par skādi.

Agrākos laikos, iepriekšējos amatos Straujuma demonstrēja augsta līmeņa zināšanas un kompetenci. Tāpēc jau viņa varēja kļūt par premjeri. Taču kaut kas ir noticis. Izskatās, ka viņai nav rokās nekādu varas grožu un tāpēc nav arī informācijas, kas notiek pašas vadītajā valstī. Bezpalīdzīgas lelles tērps premjeres un partijas tēlam ir vēl daudz graujošāks par valdības pašvakajiem lēmumiem, pat par visiem dzērājšoferu, balsu pirkšanas un shēmošanas skandāliem. Tādā garā uz «restartu» var necerēt.