Jo ilgāk, jo nešķīstāk

© F64

Laimdotas Straujumas virziens uz demisiju bija iezīmējies jau labi pasen, taču kaut kad aptuveni ap satiksmes ministra Anrija Matīsa pēkšņo padzīšanu sākās straujš pikējums uz to, ka valdības gals ir neizbēgams un jau pavisam tuvu. Droši vien, ja Straujuma vēl mēģinātu turēties krēslā un kaut ko gaidītu, process kļūtu jau pagalam šķērms, tāpēc premjere aizgāja pati. Tas viedi darīts.

Pēdējā laika iekšpolitiskajā dzīvē daudz kas ir pirmreizīgi neredzēts vai vismaz ļoti reti redzēts. Valdības vadītājs parasti negāž no ministra amata pats savu partijas biedru. Ministrs demisionēja, taču viņa biroja darbinieki palika strādāt vecajās vietās. Tā parasti nenotiek. Visbiežāk, ja valdība krīt, tad pie tā ir ļauni piestrādājuši koalīcijas partneri, kas vienlaikus ir arī konkurenti. Tas dabiski. Taču šajā gadījumā koalīcijas partneri pat ne mazo pirkstiņu nepiedūra, lai šūpotu laivu – premjere ir viņas pašas partijas intrigu čūskojuma upuris.

Ja valdība būtu uzņēmums, varētu nomainīt priekšnieku un turpināt. Taču valdība nav uzņēmums, tāpēc nāksies izpildīt visas Satversmē noteiktās procedūras – Valsts prezidentam Raimondam Vējonim būs jānosauc jaunā premjera kandidāta vārds, Saeimai būs jābalso. Vispirms notiks konsultācijas visos līmeņos. Nebūtu labi, ja par daudz atbildības tiktu uzgrūsts Vējonim, jo mūsu valstī tauta savu suverēno varu realizē caur tās priekšstāvjiem, un viņu uzdevums ir izpildvaras izveide.

Tā vietā, lai ātri vienotos par personālijām, politiķi tagad tur liekulīgas runas, ka «vispirms jāvienojas par mērķiem un darbiem, pēc tam par amatiem». Varētu domāt, ka jaunajā kulītē vecajiem vēžiem iespējami jauni mērķi. Varētu domāt, ka pašlaik kādu patiesi interesē inovācijas, drošumspēja un ilgtspēja. Ačteles kāri raugās uz kumosiem.

Jo ilgāk nebūs skaidrības par jaunā premjera vārdu un Ministru kabineta sastāvu, jo nešķīstāk tas no malas izskatīsies. Jo radīsies augsne dažādām baumām, spekulācijām un kašķiem. Politiķi to saprot un nemaz negrib kašķi, jo pašreizējais ietekmes areāls un amatu sadalījums viņus lieliski apmierina. Bet nu dzīve ir dzīve, un gadās tā, ka cilvēki saplēšanas, pat ja paši to nemaz negrib. Pašlaik ir decembris, bet tas nozīmē, ka elegantie kungi jau ir iegādājušies biļetes uz zaļojošām palmām klātām salām. Ziemassvētku zvaniņš jau skan ausīs. Pēc tam nāks jaunais gads. Atpakaļ ierastajā darba ritmā ļaudis atgriezīsies tikai janvāra otrajā nedēļā. Tas tā mazliet rada bažas. Varēja būt pirmā reize, kad valdība top ātri un bez sāpēm, taču viss velk uz to, ka tik skaisti nebūs.

Solvita Āboltiņa arī varētu būt premjere, taču pēc 18. novembra svētkiem viņa nikni ņēmās gānīt Saeimas spīkeri Ināru Mūrnieci. Spīkeres runa bijusi spļāviens sejā un tādā garā. Re, kā sanāk, kad cilvēks nespēj paturēt muti! Bet nevajadzēja tā darīt! Dabiski, ka Nacionālā apvienība par Āboltiņu pat dzirdēt negrib.

Lai mēģinātu aplauzt nacionāļu radziņus, notiks koķetēšana ar Reģionu apvienību, lai it kā aicinātu to koalīcijā kā ceturto partneri. Taču maz ticams, ka beigās tiešām redzēsim burvīgu deju četratā, jo ceturtais partneris būtu lieka rīkle pie siles.

Varbūt ar krekliem mainīsies atsevišķi ministri, kas arī ir bīstams process, jo var atvērt neuzticēšanās un apvainošanās Pandoras lādi. Krēslu mija varētu būt apmēram no tādas sērijas, ka, piemēram, Uldim Augulim no ZZS piedāvā satiksmes ministra posteni, kas ticami, bet Ilzei Viņķelei – labklājību vai izglītību, kas gan maz ticami. Un tādā garā. Taču nemaz nav ticami, ka jaunā valdība spēs piepeši radīt jaunu, skaistu ekonomikas zieda uzplaukumu, demogrāfijas sprādzienu un tamlīdzīgu daili.

Šī valdība līdzīgi kā dators ir uzkārusies. Kad dators tiks izslēgts un ieslēgts, tas atkal darbosies. Taču ar šādu pārstartēšanu nevar dabūt ārā vīrusu. To var profesionāls sistēmoperators. Bet sistēmiska rakstura reformām pašreizējie politiķi nav gatavi, nav uztaustīts, kur slēpjas kļūmju saknes, nav arī vēlmes kaut ko remontēt. Viss, ko vara prot, ir priecāties, ka izdevies pieņemt budžetu, kurā galvenā doma ir valsts kases papildināšana ar nodokļu pacelšanu. Problēmas tiek risinātas līdzīgi tam, kā to senlaikos darīja cari. Lai gan pavalstnieki ir trūcīgi un viņiem maz naudas, toties viņu ir daudz, un kopā kaut kāda summiņa sanāk.

Bet ir arī labā ziņa. Lai arī uz augšu jaunā valdība nevar celt, tā vismaz nodrošinās stabilu stagnāciju, kas tomēr ir labāk nekā strauja lejupeja.