Darāmais ir zināms. Pagaidām nav darītāja
Valsts prezidents Raimonds Vējonis jau pagājušajā gadā ir formulējis gan sāpīgākās problēmas valstī, gan kritērijus, kādiem jāatbilst nākamajam premjeram.
Kritisks ir stāvoklis ar Eiropas Savienības fondiem, kur pašlaik tikai 5,6% no pieejamajiem 4,4 miljardiem eiro ir apgūti izstrādātu noteikumu un līgumu slēgšanas stadijā. 2018. gadā fondu apguve tiks vērtēta, un Latvijai liela nauda var aiziet gar degunu. Neapgūta fondu nauda nozīmē atpalicību, neattīstītu infrastruktūru, valsts konkurētspējas mazināšanos.
Lai fondu nauda tiktu apgūta, nepieciešams, lai ierēdņi strādā, nevis dzer kafiju līdz pusdienām, caurām dienām sēž interneta sociālajos tīklos un klimperē indīgus komentārus pie rakstiem portālos.
Vējonis norādīja arī uz problēmām izglītībā un medicīnā.
Skaudri, bet liela daļa skolotāju kļūst lieki. Un daudzas skolas arī. Tas ceļas no padrūmās mirstības un dzimstības rādītāju attiecības un no tā, ka prāva daļa tautas ir aizceļojusi projām no Latvijas kopā ar visiem bērniem.
Ja runa būtu par cipariem ailēs, varētu darīt vienkārši – atlaist daļu skolotāju, un tad palikušie varētu saņemt kaut cik cilvēcīgas algas. Taču runa nav par skaitļiem, bet par dzīviem cilvēkiem. Skolotāji nav vienkārši darbinieki, bet runa ir par tautas kultūras, valodas, intelektuālās dzīvības saknēm. Skolotājiem ir sava arodbiedrība, kas ar zobiem un nagiem cīnīsies par nozares darbinieku interesēm. Dialogam starp Izglītības un zinātnes ministriju un skolotājiem būtu jābūt nopietnam, abpusēji ieinteresētam. Tā vietā līdz šim ir bijuši kurlo monologi, skolotāji ir mērdēti pusbadā, turēti neziņā un baroti ar tukšiem solījumiem. Izglītības darbinieku arodbiedrība nupat ir satraukusies, ka aizejošā valdība varētu miera vējos pieņemt skolotāju algu jauno modeli, nemaz neprasot nozarē strādājošo viedokli. Izglītības problēma ir tik nopietna, ka to nevajadzētu uzgrūst tikai uz viena ministra kupra – tai būtu jābūt visas valdības un jaunā premjera atbildībai.
Ir gan diezgan pagrūti no tiem noplicinātajiem politiskajiem māliem, kādi pašlaik atrodami Saeimā, salipināt tādu varenu premjeru, kas varētu tikt ar izvirzītajiem uzdevumiem galā un kas atbilstu Valsts prezidenta izvirzītajiem kritērijiem. Šie kritēriji ir: spējas vadīt, spējas uzturēt saikni ar sabiedrību, sabiedrības atbalsts, koalīcijas atbalsts, laba reputācija.
Premjera amata kandidātam nepieciešamas vairāk nekā 50 Saeimas deputātu balsis. Vienotības līdere Solvita Āboltiņa var cerēt uz savas partijas un ZZS balsīm, lai gan arī te iespējami «dunči mugurā», jo zināms, ka Vienotības iekšpusē viņai nav vienprātīga atbalsta. Bet Nacionālā apvienība kā akmenī iecirtusi, ka Āboltiņu negrib. Tātad, lai Āboltiņa varētu kļūt par premjeri, Vienotībai jātaisa jauna koalīcija, aicinot pulciņā līdzšinējās opozīcijas partijas – Latvijas Reformu apvienību un No sirds Latvijai. Vai arī jāpiespiež Nacionālā apvienība mainīt viedokli un piekrist Āboltiņas kandidatūrai.
Lai gan kandidāta virzīšanas iniciatīvu tagad ir uzņēmies Valsts prezidents, bumba šā vai tā vismaz pagaidām ir partijas Vienotība pusē, un šim skaitliski lielākajam koalīcijas spēkam kaut kas jāsaka.
Ja no trases noņem Āboltiņu, paveras visai trūcīga kadru aina. Iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis diezgan kategoriski atsakās būt premjers, vēl striktāk jau pasen ir atteicies bijušais eirokomisārs Andris Piebalgs. Vēl Vienotībai aptverē ir dažu pilsētu mēri un Saeimas deputāts Arvils Ašeradens. Daudz tiek runāts par finanšu ministru Jāni Reiru. Reirs ir inteliģenti diplomātisks, tāpēc nav saēdies ar koalīcijas partneriem, taču viņam ir lielas problēmas ar atbilstību tādam kritērijam kā «saikne ar sabiedrību». Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) pārstāv diezgan plašas Latvijas uzņēmēju aprindas. «Vienmēr ir bijis tā, ka kāda daļa lēmumu mūs apmierina, daļa neapmierina, par kaut ko panākam vienošanos, taču, ja ir tā, ka saruna vispār nenotiek, tad nekas cits neatliek kā prasīt finanšu ministra demisiju,» intervijā Neatkarīgajai pagājušā gada 15. oktobrī sacīja LTRK priekšsēdētājs Jānis Endziņš. Gala beigās LTRK ministra demisiju neprasīja, taču LTRK dusmas uz Reiru nav rimušas šobaltdien – LTRK jau paziņojusi, ka nevēlas redzēt Reiru par premjeru.
Saprotams, ka Reirs var nebūt īstais «trumpis piedurknē», ko Vienotība glabā galma intrigu spēlei, un tur var būt vēl visādi kandidāti un spēji pavērsieni. Būtu labi, ja visa blefošana beigtos pēc iespējas ātrāk. Te tomēr nav zoles turnīrs klubiņā, bet valsts.