Tiesībsargi saharīnā

Ombudsmens jeb jauka institūcija, ko izdomājuši skandināvi, ir arī Latvijā, kur tā tiek saukta par tiesībsargu. Sākumā ar šo lietu kaut kā nevedās, jo par tiesībsargu tika ielikts Romāns Apsītis, kurš šajā amatā jutās kā iekāpis svešās kurpēs un kam arī veselība neļāva labi pastrādāt. 2011. gadā par tiesībsargu tika ievēlēts Juris Jansons, kam tagad pilnvaras iet uz beigām. Saeimai vistuvākajā laikā jābalso, vai Jansons būs arī turpmāk tiesībsargs.

Tiesībsargs nozīmē lielu atbildību, uzmanību, kompetenci un iestāšanos par visāda veida pazemotajiem, apvainotajiem, pret diskrimināciju. Tiesībsargs darbojas politiski neatkarīgi, taču viņu ievēlē politiķi. Tiesībsargam nav pārāk daudz pilnvaru un iespēju – viņš var prasīt paskaidrojumus, kaunināt, ieteikt, brīdināt ar zaudējumu Eiropas Cilvēktiesību tiesā, palīdzēt cilvēkiem ar juridisku padomu vai ar spiedienu uz valsts institūcijām.

Juris Jansons līdz šim ir diezgan labi ticis galā ar saviem uzdevumiem, kopš 2011. gada ir strādājis bērnu tiesību aizsardzībā, norādījis uz pretrunām ar pamatlikumu jautājumā par rindām pie ārstiem, cēlis trauksmi par nabadzības riskiem, ir asi kritizējis valdību par nevērību pret sociālām problēmām.

No varas puses lielā daļā gadījumu tas gan ir tikai tā kā pieņemts zināšanai – jā, ir slikti, ka mēs pārkāpjam Satversmi, bet, tā kā nav budžetā naudas, tad Satversmi turpināsim pārkāpt.

Tiesībsarga postenis nav tik viegls tribīnei kā, piemēram, Valsts kontrolierim. Ne viss, ko pauž tiesībsargs, ir jau iepriekš lemts aplausiem. Ar cilvēktiesībām mēdz būt tā, ja kaut kas aizskar mani vai kādu, ar kuru viegli identificēties, tad tā ir svēta lieta – arī iestāties par bērniem, par pedofilu upuriem ir viegli. Savukārt, ja tiesībsarga institūcija runā par to, ka bēgļiem 2,15 eiro dienā ir par maz, tad tas ir par svešajiem, un tur tiesībsargs vairs nemaz tik labais nesanāk. Taču tiesībsargs Jansons nešķiro, kad viņa izteikumi būs populāri, kad ne. Tas ir cienījami.

Tiesībsarga krēsla cīņu peripetiju ziņā šī reize ļoti atšķiras no pagājušās reizes, kad notika ne visai glīta ļaužu smadzeņu masāžas kampaņa. 2011. gadā partija Vienotība presē sacēla vājprātīgu atbalstu savai kandidātei Anitai Kovaļevskai un tikpat neadekvātu Jansona melnināšanas kampaņu. Tas bija tik ļoti tizli pārspīlēti, ka Saeimas vairākums saspītējās un nobalsoja par Jansonu.

Tagad situācija ir pavisam citāda, nekāda skarbā politiskā cīņa ap tiesībsarga krēslu vairs nenotiek. Jansonu tagad atbalsta ZZS un Nacionālā apvienība, bet Vienotība savu kandidāti izvirzījusi tikai tāpēc, ka glītāk ir, ja ir vismaz divi konkurenti.

Cukursaldais pūderis un saharīns, ko no visām pusēm pašlaik ber virsū tiesībsarga amata kandidātiem, ir gluži vai aizdomīgs. Tik «miermīlīgas cīņas» vēl nav bijis. Cik skaisti! Par Jansonam alternatīvo Vienotības kandidāti Ilzi BērziņuRuķeli tiek runāts uzreiz jau kā par sistu kārti, taču ar piebildi, ka viņa ir laba speciāliste, kurai arī vajadzētu atrast darbavietu tiesībsarga Jansona birojā. Tik eiforiskās dzīrēs mēdz būt, ka pēkšņi visi ceļas kājās un sākas mordobojs. Bet var būt, ka šoreiz tas ies secen.

Opozīcijas partijai Saskaņa, kas pagājušajā reizē virzīja Jansonu, no viņa nekāda labuma nav bijis. Ja nu gadījumā Saskaņa nebalsos par Jansonu, tad situācija mazliet sarežģīsies, taču diezin vai līdz tam, ka Jansons varētu tikt izgāzts.

Jansons ir vīlis ar to, ka nav nikni iededzies par nepilsoņu interesēm. Savukārt viena Vienotības daļa var pukoties, ka viņš nemetas uz ambrazūras geju un lesbiešu dēļ.

Tomēr ar visu to Jansons var cerēt, ka viņam būs gana daudz atbalsta gan pozīcijā, gan opozīcijā. Jansons ir bijis aktīvs bērnu tiesību un veselības jomā, aizstāvējis visāda veida atstumto, pazemoto un aizskarto tiesības. Politiķiem no tā ne silts, ne auksts. Lai viņš kaut ko bubina, lai turpina būt savā amatā! Galvenais, lai Tiesībsarga birojā nesākas kāds sviests, bet Jansons ir garantija, ka sviesta nebūs.

Politiķiem no tiesībsarga vismaz pagaidām nav jāraustās. Kādā nākamības pavērsienā, kādā nezināmā tālē Jansons gan var teorētiski kļūt par konkurentu. Jo viņa tēlā ir viss tas arsenāls, kas nepieciešams, lai taisītu politiku – stāja, frizūra, prasme izteikties. Taču pašlaik viņš vēl ne mazākajā mērā nerāda, ka viņam būtu politiskas ambīcijas – viņš tikai cīnās par bērniem. Bet tie, kas pret bērniem, lai panāk priekšā! Te visi būs ar Jansonu un par Jansonu.