Izmežģītie nodokļi
«Latvijā ir viens no zemākajiem nodokļu slogiem Eiropas Savienībā, nākotnē būs korekcijas,» sola jaunais Ministru prezidents Māris Kučinskis (ZZS). Pirmajā brīdī par šo zemo slogu var rasties izbrīna pilni jautājumi. Kā tas var būt? Uzņēmēji zina, ka, lai samaksātu saviem darbiniekiem 100 eiro, teju vai tāda pati summa jāaizskaita valstij nodokļos. Un vēl taču ir PVN no katra darījuma, nekustamā īpašuma nodoklis un vēl neskaitāmi izdevumi nodokļu un nodevu veidā. Taču fakti ir fakti – citviet Eiropā, īpaši jau Ziemeļvalstīs, nodokļu slogs ir vēl lielāks. Latvijai no tā ir pat priekšrocības – skandināvu firmas rada ražotnes Latvijā, jo šeit izdevumi par darbaspēku mazāki, un tas ir labi, jo rodas darba vietas latviešiem. Slikti tikai, ka augsti kvalificētais Latvijas darbinieks saņem algā daudz mazāk nekā, ja viņš strādātu Skandināvijā.
Saprotams, ka premjers Kučinskis runā par kādu tālāku nākotni, un cerams, ka negrasās veikt asas kustības jau rīt uz pusdienlaiku. Uzņēmējam nav nekā nepatīkamāka par bieži mainīgu, neprognozējamu nodokļu sistēmu. Lai radītu uzņēmumu, ir ņemti kredīti, veikti aprēķini, vai pasākums būs rentabls. Bet tad piepeši valdība sagādā pārsteigumu – kādu jaunu nodokļa paaugstinājumu, kas visus plānus sajauc. Par šādiem nepatīkamiem pārsteigumiem, uzņēmējdarbības vidi gandējot, aktīvi rūpējās Laimdotas Straujumas (Vienotība) valdība un iepriekšējais finanšu ministrs Jānis Reirs (Vienotība). Pagājušajā gadā, budžetu lāpot, nodokļu sistēmā ir iebalsoti visādi brīnumi, kuru nelāgās sekas vēl ilgi būs jūtamas, un jaunajai valdībai tur korekcijas ieviest būs pagrūti. Piemēram, «solidaritātes nodoklis» nebija ne paredzams, ne solīts. Uzņēmumiem, kas grib piesaistīt augstas klases speciālistus, tas ir negaidīts papildu slogs. Latvija ir viena no retajām valstīm, kur nav progresīvās nodokļu sistēmas. Taču uz to Latvijas valdītāji nevar un nevar sadūšoties, bet aizstāj progresivitāti ar puspasākumiem – iekasēs no tiem, kas algā saņem vairāk par 4000 eiro, lielāku nodokli.
Bet vēl šaušalīgāks ir stāsts par diferencēto neapliekamo minimumu un diferencēto ienākuma nodokli. Tas nodokļu sistēmu tā samudžina un sarežģī, ka, lai saprastu, kādas nodokļu atlaides pienākas, un tās aprēķinātu, cilvēkam vajag vismaz augstāko ekonomisko izglītību. Dabiski, ka cilvēki, kas nojauš, ka viņiem varbūt pienākas kādas atlaides, uzmāksies Valsts ieņēmumu dienesta (VID) darbiniekiem, lūdzot konsultācijas un palīdzību aprēķinos. Tas nodarbina VID lielās mājas čaklās skudras – VID klerkiem ir darba pilnas rokas. No tā tad arī ceļas fakts, ka Igaunijā apmēram tādu pašu summu valsts makā iekasē trīs reizes mazāks darbinieku skaits. Par to nupat izbrīnījās arī jaunā finanšu ministre Dana Reizniece Ozola (ZZS). Bet, kā tad nebūs trīsreiz lielāks VID darbinieku skaits, ja nodokļu sistēma ir samačkāta līdz galējai bezjēdzībai?
Ir arī viena liela bēda. Uz Igaunijas piemēra fona var secināt, ka divas trešdaļas VID ierēdņu patiesībā ir lieki. Ja sistēma tiktu vienkāršota un būtu tāda kā Igaunijā, viņiem nebūtu, ko darīt. Taču VID ierēdņi arī ir cilvēki, iedami strādāt uz šo iestādi, viņi ir domājuši, ka tas ir labs mūža darbs, kur viņi pelnīs naudu, lai pabarotu savus bērnus. Iepriekšējās valdības ir ievārījušas Kučinska valdībai putru, ko strauji strēbt nevar, jo tā pārāk karsta.
Viena daļa VID darbinieku gan laikam nav visai godprātīgi, un no tiem vajadzēs attīrīties, taču liekā masa nav kāda Finanšu policijas vai Muitas priekšniecība, bet necils ofisa planktons, kam nav lielu iespēju korumpēties.
Bet, nu, protams, no negodprātīgajiem ir jāatbrīvojas. Nupat amatu zaudējis Muitas pārvaldes direktors Tālis Kravalis, par kuru vispār jābrīnās, kāpēc viņš tik ilgi vēl ir sēdējis augstajā krēslā. Tāpat kulīte ar ceļamaizi būtu jāpasniedz vēl ne vienam vien VID amatkungam, kam uz rokas dārgi pulksteņi un garāžā luksus auto. No kurienes gan var nākt šāda necilu algu saņēmēju turība? Skaidrs, ka tas ir par «ārpakalpojumiem» – par lietu «norakšanu», par informācijas noplūdināšanu, arī no uzņēmēju izreketēšanas. Attīrīšanās gan var būt ne visai viegla, jo, ja nav pierādījumu tumšām darbībām, ierēdņus sargā stipri likumi, kas apgrūtina tikšanu no viņiem vaļā.
Laime, ka Kučinskis neizskatās pēc trakā profesora, kas rīkosies kaut kā voluntāri. Nodokļu sistēmas pārskatīšanu viņš plānojis sadarbībā ar uzņēmēju un investoru sabiedriskajām organizācijām, ieklausoties, ko domā praktiķi. Bet arī pārāk pakļauties šiem praktiķiem viņš nedrīkst, jo tad ar viņu gribēs manipulēt – biznesam tomēr ir savas intereses, kas ne vienmēr sakrīt ar valsts vajadzībām.