Manas nostādnes "plaģiāta lietā"

Dāmas un kungi,

pēc vairākus mēnešus ilgušā realitātes šova masu saziņas līdzekļos „filozofijas profesoru plaģiāta lieta” pāraugusi represīvās darbībās. Kā uzzināju no laikrakstiem un televīzijas, LU vadība mani iesūdzējusi tiesā ar prasību atstādināt no darba LU (ar prasības saturu neesmu iepazīstināts).

Pirms tam (21. 05. 2010.) LU vadības pārstāvji mani centās pierunāt atstāt filozofijas promocijas padomes priekšsēdētāja amatu, solot neskart profesora amatu. No šā priekšlikuma kategoriski atteicos pārliecībā, ka ar filosofiju es nekad netirgošos un ka tas tuvāko gadu laikā būtiski varētu ietekmēt filosofijas attīstību Latvijā.

Uzskatu, ka visi man izteiktie apvainojumi ir nekorekti un to mērķis ir graut filozofijas nodaļu un Vēstures un filozofijas fakultāti kopumā.

Uzskatu, ka šobrīd cīnos ne tikai par savu, bet arī par visas filosofiskās sabiedrības reputāciju.

Domāju, ka savos daudzajos paskaidrojumos LU Ētikas komisijai un rektoram akadēmiskā veidā esmu atspēkojis visus man izvirzītos apvainojumus. Līdz šim gan jebkuri mani paskaidrojumi no LU amatpersonu puses ir tikuši pilnībā ignorēti.

Lai viestu skaidrību par uzbrukumu raksturu un mērķiem, nosūtu Jums nemainītā veidā savu pēdējo paskaidrojumu LU rektoram (20. 05. 2010.).

Esmu pārliecināts, ka tiesa mani pilnībā attaisnos.

prof. Rihards Kūlis

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Tālāk pievienoju nemainītā veidā savu paskaidrojumu LU rektoram, ko LU vadība praktiski neņēma vērā.

Latvijas Universitātes rektoram prof. M. Auziņam

LU Vēstures un filozofijas fakultātes prof. R. Kūļa

paskaidrojums.

Savā 07. 05. 2010. vēstulē Nr. A 23 – MA – 1000/ 135 Jūs lūdzat sniegt izsmeļošu paskaidrojumu par LU Akadēmiskās ētikas komisijas 2010. gada 22. aprīļa lēmumu Nr. V433. 2. punktā minēto.

Ētikas komisijas lēmuma 2. punktā rakstīts: „Prof. R. Kūlis, tulkojot I. Kanta darbu „Praktiskā prāta kritika”, ir aizskāris A. Rolava intelektuālo īpašumu, nenorādot, ka R. Kūļa tulkojums ir padziļināts redakcionāla rakstura A. Rolava tulkojums, kas konceptuāli un valodiski būtiski pārstrādāts” (3. lpp).

Pieļauju, ka šis atzinums balstīts uz ekspertu komisijas secinājumu: „Nenoliedzami, R. Kūļa teksts ir dziļa, sistemātiska darba rezultāts, tomēr šis darbs ir klasificējams vairāk kā redakcionāla rakstura darbs, nevis kā pilnībā oriģināls tulkojums”.

Uzskatu par nepieciešamu norādīt, ka jau Ekspertu komisijas un Ētikas komisijas atzinumi sevī satur iekšējas pretrunas vai nenoteiktību: „R. Kūļa tulkojums (Ētikas komisija) ir ... A. Rolava tulkojums”; „darbs ir klasificējams vairāk kā redakcionāla rakstura darbs, nevis kā pilnībā oriģināls tulkojums” (Ekspertu komisija).

Neiebilstot, ka R. Kūļa teksts ir dziļa, sistemātiska darba rezultāts, tomēr kategoriski nepiekrītu ekspertu komisijas atzinumam, ka mans tulkojums „ir klasificējams kā redakcionāla rakstura darbs”. (Līdz ar to kategoriski nepiekrītu Ētikas komisijas lēmumam, kas pamatots uz šādu ekspertu komisijas atzinumu.)

Ekspertu komisijas argumentāciju un secinājumus izsmeļoši komentēšu nedaudz vēlāk, jo uzskatu par nepieciešamu vispirms sniegt paskaidrojumus par „Praktiskā prāta kritikas” 1988. g. izdevumu (ekspertu darbs un Ētikas komisijas atzinumi balstīti tikai uz šā izdevuma atsevišķu fragmentu analīzi aizbildinoties ar laika trūkumu).

Man ir saprotama Jūsu un Ētikas komisijas interese par tulkojumu, ko veicu pirms 23 gadiem, un visiem ar šo darbu saistītajiem ētiskajiem faktoriem, tomēr šaubos, vai pilnībā spēšu restaurēt visus ar tulkojuma procesu saistītos apstākļus. Piebildīšu, ka šajos gados esmu iztulkojis vairākus visaugstākās grūtības pakāpes rietumu filosofijas klasiķu darbus (E. Huserls, M. Vēbers, M. Heidegers) kā arī pabeidzis I. Kanta „Tīrā prāta kritikas” tulkojumu.

I. Kanta „Praktiskā prāta kritikas” tulkojumu 1987. g. veicu kā privātpersona, nevis izpildot Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātes darba uzdevumu. Šā darba tulkojumu man pasūtīja izdevniecība „Zvaigzne” un tās redkolēģija sešu cilvēku sastāvā (galvenais redaktors N. Antēns). Darbs tika izvērtēts un pieņemts kā tulkojums. 22 gadu laikā, kopš darbs ticis publicēts izdevniecībā „Zvaigzne”, neviens man nav izteicis pārmetumus par A. Rolava manuskripta nekorektu izmantošanu vai izvirzījis apsūdzību tā neatļautā zinātniskā rediģēšanā. Nekad neesmu slēpis, ka redkolēģijas un tādējādi manā rīcībā bija A. Rolava manuskripts. Sākotnēji piedāvājos veikt Rolava manuskripta rediģēšanu, taču mans priekšlikums tika noraidīts divu iemeslu dēļ; 1) Rolava tekstu nevarēja izmantot tā laika sociālpolitiskās situācijas dēļ (to atzīst arī Ētikas komisija – 3. lpp.). 2) Rolava tekstu redkolēģija vienbalsīgi atzina par valodiski novecojušu (īpaši filosofiski terminoloģiskā aspektā) un tāpēc pasūtīja man jaunu tulkojumu, ko arī apmēram gada laikā paveicu. To veicu, ļoti skrupulozi turoties pie Kanta teksta (to, kā tagad secinu, darījis arī A. Rolavs), kas atsevišķos gadījumos nosaka teksta fragmentu sintakses (nevis terminoloģijas) relatīvu sakritību ar Rolava manuskripta tekstu. Lielākoties atšķirības abos tulkojumos gan terminoloģiski, gan sintakses ziņā ir ļoti ievērojamas.

Kategoriski noraidu jebkurus pārmetumus plaģiātismā un nepamatotos apgalvojumus, ka „R. Kūļa tulkojums ir padziļināts redakcionāla rakstura A. Rolava tulkojums” (Ētikas komisija, 3. lpp.). Mans darbs ir oriģināls tulkojums, kas veikts pirms 23 gadiem un publicēts citas politiskās sistēmas un likumdošanas apstākļos.

Uzskatu, ka ekspertu komisija savā darbā ir pieļāvusi būtiskas kļūdas, kas gala rezultātā to (un tādēļ arī Ētikas komisiju) novedis pie neadekvātiem secinājumiem:

1) ekspertu komisijas rīcībā nav juridiski korektas tulkojuma plaģiāta definīcijas; ekspertu komisija piedāvā divas plaģiāta izpratnes, kas ir savstarpēji pretrunīgas. Pie tam Latvijas likumdošanā vispār nav plaģiāta definīcijas, nerunājot par izpratni, kas varētu būt tulkojuma plaģiāts;

2) eksperti nav definējuši, kas ir filozofiska teksta tulkojuma zinātniska rediģēšana; tāpēc ir bezatbildīgi paziņot, ka mans tulkojums ir Rolava teksta redakcija;

3) par vienu no galvenajiem kritērijiem tekstu analīzē ekspertu komisija noteikusi „iespējamo kļūdu analīzi, kad novirzes no autora teksta sakrīt abos tulkojumos” (Ekspertu komisijas atzinums). Meklējot šādas sakritības, eksperti pieļāvuši akadēmiskajai videi nepiedodamu kļūdu, kas apliecina viņu nekompetenci. Pēc ekspertu domām, šāda sakritība (kopēja kļūda) atrasta „Praktiskā prāta kritikas” Priekšvārdā. „Gan Rolava, gan Kūļa versijās ir citēts Horācijs šādā redakcijā: Quid statis? Nolunt. Atqui licet esse beatis”. Eksperti ir pārliecināti, ka vienīgā pareizā versija ir Quid statis? Nolint. Es Kanta darbu tulkoju pēc ļoti prestiža izdevuma: Kant Werke, Band II, Kritik der praktischen Vernunft. Kritik der Urteilskraft. – Leipzig, Verlag von Felix Meiner. Šajā izdevumā 5. lpp. lasām Quid statis? Nolunt. Tātad man nav kļūdas, un arī Rolavam nav kļūdas, un pārmetums par plaģiātu ir balstīts uz paviršu vai pat tendenciozu secinājumu.

4) Ekspertu komisija runā par manām „atsevišķām tulkojuma kļūdām”, tās neuzrādot. Kamēr šādas kļūdas nav uzrādītas, uzskatu izteikumu par nekorektu. Turklāt šis izteikums gan nekādi nesaskan ar apvainojumiem plaģiātā.

5) Ekspertu komisija secina (2.2.2.: „Ir konstatējami atsevišķi valodiski aizguvumi no A. Rolava tulkojumā lietotās leksikas, kas pilnībā nesaskan ar R. Kūļa tulkojumā lietoto valodu. Vietām abos tekstos parādās identiski vārdi, kas bija vairāk tipiski laikam, kad dzīvoja A. Rolavs, bet vairs nav uzskatāmi par atbilstošiem tam laikam, kad R. Kūlis tulkoja I. Kanta darbu (izcēlums mans – R. K.).

Daži identisku vārdu lietojuma piemēri, kas R. Kūļa tulkojuma kontekstā izklausās arhaiski (izcēlums mans – R. K. ) (norādīta lpp. R. Kūļa tulkojumā):

Jutekļu priekšmeti (Gegenstaende der Sinne), 71. lpp.; dibinās (unterworfen sein), 73. lpp.; dara iespējamu pieredzi (Erfahrung moeglich zu machen), 73. lpp., piederīgs (gehoerig), 73., 135. un 136. lpp.; atskāršana (Einsicht), 75. lpp.; saistīgs (verbindend), 76. lpp.; uzlūkot (betrachten), 77. lpp. nosacītais (Bedingte), 77. lpp.; līdzdalīgs (teilhaftig), 133. lpp.; ir tādejāds (wird darauf aufgesetzt), 134. lpp.; tiktāl gan sekoja (so fern zwar befolgten), 134. lpp.; principa vienība (Einheit des Prinzips), 134. lpp.; atzīt (erkennen), 136. lpp.; nevienveidīgo pamatu savienošana (die Vereinigung ungleichartiger Gruende), 135. lpp.; nebija vienis prātis (waren sie nicht unter sich einhellig), 135. lpp.; tāle (Weite), 138. lpp.; iekams (mithin), 139. lpp.; jaušams, 139. lpp.; priekšstatīšanas veids (Vorstellungsart), 140. lpp.; izprātots (ausgekluegelt), 140. lpp.; jāreducējas (angelegt sein), 141. lpp.”.

Uzskatu, ka ekspertu komisijas secinājums (2.2.2.), dibinoties uz iepriekš minētajiem piemēriem, ir absolūti nepieņemams un varētu liecināt par pilnīgu filozofisku analfabētismu vai atklātu ļaunprātību.

Lielākajai daļai ekspertu minēto terminu var atrast viennozīmīgu tulkojumu jebkurā vācu – latviešu vārdnīcā (sinonīmu tiem faktiski nav). Neviens no minētajiem terminiem, cik man zināms, nav uzskatāms par A. Rolava jaunievedumu, t. i., intelektuālo īpašumu, un šādā sakarībā runāt par „valodiskiem aizguvumiem no A. Rolava tulkojumā lietotās leksikas” ir vairāk kā bezatbildīgi. Piemēram: jutekļu priekšmeti (Gegenstaende der Sinne) – mans, tāpat Rolava, tulkojums ir burtisks – turklāt vienīgi iespējamais – tulkojums. Vārds „juteklis” ir A. Kronvalda jaunievedums (1865. g.)., šo vārdu aktīvi lieto arī mūsdienu zinātniskajā literatūrā; saistīgs (Verbindend) – te pilnīgi nederētu „saistošs”, kam piemīt cita nianse; principa vienība (Einheit des Prinzips), iekams (mithin), priekšstatīšanas veids (Vorstellungsart) – šķiet, šos terminus citādi nepārtulkotu pat Dievs tas kungs. Skandalozs ir ekspertu (viņu vidū ir filozofs E. Apsalons) apgalvojums, ka arhaisks ir termins nosacītais (Bedingte) (arī tas nav Rolava jaunievedums). Šis termins ir viens no Kanta filozofijas pamatterminiem, un iezīmē svarīgu mezglupunktu rietumu klasiskajā filosofijā vispār. Tas tiek regulāri lietots jebkurā sarunā par filosofiju un arī studiju procesā. Ekspertu minētie „arhaiskie” termini ir atrodami „Latviešu literārās valodas vārdnīcā”, Tildes vārdnīcās utt. un ir mūsdienu latviešu literārās valodas neatņemama sastāvdaļa, tādēļ kategoriski noraidu ekspertu komisijas secinājumu.

Man neizprotami ir arī tas, ka ekspertu secinājumu (2.2.2.) pieļāvusi Ētikas komisijas locekle, filozofe S. Lasmane.

6) ekspertu komisija apgalvo, ka tiks analizētas teksta daļas no 70. līdz 78. lpp. (1988. g. izdevums) un no 133. līdz 142. lpp (1988. g. izdevums). Patiesībā Ētikas komisijas rīcībā tiek nodota nevis šo lappušu analīze, bet gan tendenciozi izvēlētu fragmentu analīze no minētajām lappusēm – tādu, kur tekstu sakritība ir lielāka. Pat šajos fragmentos netiek norādītas visas atšķirības. Ekspertu komisija nevēlas saskatīt, ka turpat līdzās atrodami teikumi, kas semantiski simtprocentīgi atšķiras no Rolava teksta.

7) Tālāk eksperti nonāk pie ekstrasensu cienīgām atziņām (2.2.3.). „A. Rolava manuskriptā (mašīnrakstā) ir veikti redakcionāli labojumi ar roku (iespējams, paša Rolava labojumi)”. Pēc ekspertu domām, Kūlis gandrīz vienmēr (tomēr ne vienmēr – R. K.) no diviem Rolava apsvērtajiem variantiem esot izvēlējies mašīnraksta versiju. Cik var noprast, eksperti ir piemirsuši, ka pastāv vēl arī Kanta versija, kurai Kūlis visai pedantiski seko.

Ņemot vērā iepriekš teikto, aicinu Jūs anulēt Ekspertu komisijas atzinumus un, ja tas, Jūsuprāt, ir nepieciešams, izveidot jaunu (visiem pieņemamu) ekspertu komisiju, kurā varētu būt iesaistīti arī Kanta tulkošanas speciālisti no ārvalstu universitātēm.

Ētikas komisija savā lēmumā (2. b.) norāda, ka „prof. R. Kūlis nav ievērojis Ētikas kodeksa 3. 1. 1. 5. punktu, kas nosaka, ka mācībspēki atzīst pieļautās kļūdas studiju procesā vai studējošo vērtējumā un risina konfliktus tiešās un atklātās sarunās, un 3. 1. 1. 7. punktu, kas nosaka, ka mācībspēki ar savu paraugu veicina akadēmiskas uzvedības un savstarpējo attiecību kultūru LU un ārpus tās.

Līdz šim man neviens nav norādījis uz kļūdām studiju procesā vai studējošo vērtējumā. Regulāri esmu aicinājis studentus norādīt uz iespējamām kļūmēm un izteikt ierosinājumus mācību procesa pilnveidošanā. Ļoti bieži ir notikušas sarunas ar studentiem par iespējamiem jauninājumiem un izmaiņām studiju kursos, piedāvāju studentiem literatūru no savas personiskās bibliotēkas, studenti vienmēr ir bijuši iesaistīti manu zinātniskā darba projektu izpildē. Vienmēr esmu centies veicināt akadēmiskas uzvedības un savstarpējo attiecību kultūru LU un ārpus tās. Tāpēc nepiekrītu Ētikas komisijas lēmuma punktam 2. b.

Punkts c.: „Ar saviem publiskajiem izteikumiem par saviem esošajiem un bijušajiem studējošajiem R. Kūlis ir pārkāpis Ētikas kodeksa 3. 1. 1. 4. punktā noteikto, ka, aizsargājot personas privātumu, mācībspēki atturas no savu bijušo un esošo studentu sekmju un uzvedības publiskas apspriešanas”.

Nekad neesmu publiski izteicies par saviem bijušajiem studentiem kā par studentiem vai privātpersonām, vai apspriedis viņu sekmes un uzvedību. Esmu atspēkojis mana bijušā studenta žurnālista Paula Bankovska apgalvojumus, par „gadu desmitiem kultivētajiem meliem, ka Rolavs nav bijis nekāds filozofs” (http://www.satori.lv/blogs/2264/Pauls_Bankovskis, 16.03.2010) un protestējis pret studenta A. Leimaņa publiski izteiktajiem (arī LU cieņu un godu aizskarošajiem) apvainojumiem (intervija portālā „Cita diena” u. c.). Piemēram, A.Leimanis izsakās: „Kūlis viņu (lektoru Goldi) nosauca par nožēlojamo dzērāju un izmeta no fakultātes” (J. Golde strādāja J. Šķiltera vadītajā katedrā un, cik man zināms, aizgājis no darba pēc paša vēlēšanās) (Cita Diena, 2010. g. 12. marts); „mums te liek mācīties nacistu ideologa murgainos darbus” (A. Leimaņa izteikums internetā 2010. g. 24. februārī). Ētikas komisija man palūdza iesniegt studenta A. Leimaņa publiski izteikto rupjību dokumentējumu, ko es arī izdarīju.

Punkts d.: Ētikas komisija norāda uz R. Kūļa ”augstprātīgu attieksmi komunikācijā ar studējošajiem”. Pārmetums man ir pilnīgi neizprotams, jo, cik man zināms, gadu desmitiem studentu vidū esmu bijis populārs tieši ar savu atsaucību, koleģialitāti un ieinteresētību mācību procesā. Ne manā, ne VFF Domes rīcībā nav studentu aptauju datu vai studentu iesniegumu, kas apstiprinātu atzinumu par manu „augstprātīgo attieksmi komunikācijā ar studējošajiem”. Tādēļ minēto Ētikas komisijas norādi uzskatu par pilnīgi nepamatotu.

Par būtisku Ētikas komisijas un Ekspertu komisijas darba (tam tika „noteikts ierobežotas pieejamības informācijas statuss: Ētikas komisijas vēstule R. Kūlim 29.03.2010., Nr. V44/8 ) trūkumu uzskatu to, ka man konsekventi tika liegta iespēja tikties ar ekspertiem. Vēl 2010. g. 25. IV lūdzu šādu iespēju man sniegt. Uz šo lūgumu Ētikas komisijas priekšsēdētāja I. Dedze atbildēja: ... pēc vēstules saņemšanas informēju neatkarīgu ekspertu komisijas locekļus par Jūsu prasību tikties ar ekspertu komisiju. Diemžēl ekspertu komisija nesaskatīja pamatojumu nepieciešamībai tikties ar Jums ...”. Lieki piebilst, ka mani paskaidrojumi būtu novērsuši šokējošās kļūdas ekspertu ziņojumā.

Ņemot vērā ekspertu komisijas nekvalitatīvo darbu, uz kuru lielā mērā ir balstīti arī Ētikas komisijas atzinumi, aicinu Ētikas komisiju pārskatīt lēmuma punktu nr.2.

Nobeigumā gribētu atzīmēt, ka Ētikas komisijas un ekspertu komisijas darbība nav bijusi korekta, jo, atbildot uz manu vēstuli, Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāra vietniece K.Vāgnere raksta (23. 04. 2010. Nr. 1-12/193), ka Izglītības un zinātnes ministrija par plaģiāta jautājumu ir konsultējusies ar Kultūras ministrijas, kuras kompetencē ir autortiesību un blakustiesību jautājumi, speciālistiem autortiesību jautājumos. Pēc viņu sniegtās informācijas saskaņā ar Autortiesību likuma normām komisija nav tiesīga izlemt, vai Jūsu minētais darbs ir vai nav uzskatāms par plaģiātu. Par iespējamo autortiesību pārkāpumu tai būtu jāvēršas Ekonomikas policijā.

Paskaidrojumu nepaspēju iesniegt līdz 14. V 2010. tāpēc, ka ekspertu komisijas atzinumu analīze, uz ko ir balstīts Ētikas komisijas lēmums, laika ziņā bija darbietilpīgs process (darbs ar „Latviešu literārās valodas vārdnīcu” un Endzelīna grāmatām u. c.). Ētikas komisijas izteikumi lēmumā man bija juridiski neizprotami, tāpēc konsultējos ar advokātiem, kas savu skaidrojumu man sniedza tikai šajās dienās.

Piebildīšu, ka paskaidrojumus, ziņojumus un salīdzinošu tulkojuma tekstu analīzi esmu LU rektoram sūtījis vairākkārt, tajā skaitā 30. IV 2010.