Ārstam jāstrādā ne tik, cik maksā, bet tik, cik vajag
Es tomēr nesaprotu, kāpēc itin kā inteliģento jomu ļaudis nespēj demokrātiskā valstī nodrošināt savas profesijas sūtībai atbilstošu darba vidi. Kāpēc to nespēj, piemēram, skolotāji un mediķi? Varbūt mūsu valsts neplaukst kā gribētos tieši tāpēc, ka vairs neesam, nespējam būt inteliģenti? Esam tikai proletariāts, masa šā vārda sliktākajā nozīmē. Man par to diemžēl liecina arī 13. Saeimā ievēlēto partiju deputātu valstiskā spriestspēja.
Vai tad tas bērniņš, starp citu - manas sievas kolēģes bērniņš, mira algas apjoma vai dakteru virsstundu sloga dēļ? Bērniņš mira ārstu profesionālas bezatbildības dēļ. Man rados bijuši un mūsu ģimenes draugi ir visai daudzi dakteri. Es ar viņiem lepojos, jo man ir pamats to darīt. Bet - nez vai, neraugoties uz to, es spētu autonomi pieņemt kaut cik profesionālu lēmumu kaut vai par tā paša K vitamīna lietošanu. Ja Mājdzemdību ģimeņu apvienības vadītāja Andruses kundze uzskata, ka, «izsverot visus kritērijus, tas ir vecāku lēmums», tad šajā gadījumā bērna nāves cēlonis bija tas, ka profesionāļu vecākiem sniegtais kritēriju apjoms bija adekvāta lēmuma pieņemšanai nepietiekams. Un nav ko spekulēt ar to, ka vecāki itin kā atteicās no injekcijām. Viņi to nedarīja. Nevajag savas ādas glābšanas dēļ apmelot jūsu, mediķu, vainas dēļ bojā gājuša bērniņa vecākus. Es par šo būšanu konsultējos pie dažiem nozares izcilniekiem, un viņi šajā gadījumā atzina mediķu nolaidību vai izvairību.
Vēlos redzēt ārstos Latvijas inteliģences pamatu
Tur jau tā lieta, ka šajās profesijās ir jāstrādā nevis tik, cik maksā, bet tik, cik vajag. Ja tu jau sākotnēji, izvēloties šīs profesijas, neesi tam gatavs, tad tik vien kā gribi sev pavieglu dzīvi uz citu cilvēku veselības vai izglītības kvalitātes rēķina. Ja es domātu savādāk, es nodotu sava sievastēva, savas sievasmātes un savas mammas gaišo piemiņu. Viņu darbu es turu savā dvēselē ar lielo burtu.
Un vēl mani mulsina tas, ka veselības politika palaikam top itin kā par individuālo profesionālo aplamību attaisnojumu. Neapšaubāmi veselības aizsardzības politika iespaido gan ārstu profesionālo potenciālu, gan cilvēcīgo noskaņojumu. Man palaikam raksta daži ārsti no dziļiem Latvijas laukiem. Pat par tādiem «sīkumiem» kā iespēju laikus tikt pie akūta pacienta. Pat par tādiem «sīkumiem» kā iespēju sabalansēt ģimenes budžetu tā, lai pašai būtu iespēja nopirkt labus ziemas apavus. Pat par tādiem «sīkumiem» kā nespēju dot cilvēkiem padomu, kādas īsti vajadzīgas zāles viņi savā trūcībā varētu atļauties nopirkt saviem bērniem. Kā teic satīriķis Mihails Žvaņeckis: «Ārsti brīnās, kā pie tādas ārstēšanas slimie vēl dzīvi. Slimie brīnās - kā pie tādas algas ārsti vēl dzīvi.»
Taču - nesen mani šokēja veselības ministres izteikums - bērnus ārstēt nav izdevīgi. Vai tas nozīmē, ka oficiālās aprindas grasās reducēt šīs jomas - veselību un izglītību - līdz biznesam - merkantilam aprēķinam? Protams, ja to tā pieņemt, tad bērnus nav izdevīgi ne ārstēt, ne izglītot. Bet tad man te vietā šķiet Šekspīrs: «Laupītājs paņem maku vai dzīvību. Ārsts paņem gan maku, gan dzīvību.» Šādi ieciklēšanās periodi tikai uz sevi, uz savu egoismu, savu patmīlību, uz - «pēc mums kaut ūdens plūdi», cilvēces vēsturē, protams, ir bijuši. Bet - tādā gadījumā arī varai, tās ministriem jāatzīst, ka tā te nav nekāda tautas vara, bet tik vien kā parazīts, kurš īsteno savas pusprivātās vai korporatīvās ambīcijas uz tautas rēķina.
Un vēl man riebjas, ja ārstēšanai un izglītošanai tiek piemērots vārds «pakalpojums». Ja skolēns kļūst «izglītojamais» u.tml. Ja mediķi un skolotāji to akceptē, tad, manuprāt, viņi atzīst paši sava darba, tā misijas degradāciju. Galu galā - galvenās zāles gan mūsu apgaismībai, gan mūsu veselībai ir pats ārsts. Jā, es vēlos saskatīt ārstos un skolotājos Latvijas inteliģences pamatu. Tātad - kvalitatīvu mūsu tautas nākotnes garantiju. Jo ideāls ārsts un ideāls skolotājs zina ne tikai amatu, bet arī mūsu dvēseles. Mūs ārstēdams vai skolodams, viņš atjauno vai būvē arī mūsu cilvēcisko satvaru. Bet, ja tā nenotiek, tad manā uztverē gan veselības un izglītības politika, gan arī attiecīgie profesionāļu kopumi (protams, te var likt klāt arī mediju vidi, arī juristu vidi...) akceptē mūsu gaišas nākotnes strupceļu.