Vai dzejnieki dzird nākotni?
Šķiet, ka Latvijas intelektuāļi visai jūtami mobilizējas un solidarizējas domāšanai par Latvijas valsti un tās nākotni. Pēdējā laikā esmu pabijis itin daudzos gan augstskolu, gan akadēmisko aprindu, gan, piemēram, biedrības Latvijas formula 2050 organizētos pasākumos, kuros dažādu nozaru gudrinieki starpdisciplinārā dialogā pauž savas domas par mūsu valsti. Ir cilvēki, kuri tiecas vienot līdz šim fragmentētās, itin kā savrupās, nošķirtās intelektuāļu grupas. Mani personiski tas iedvesmo un bagātina. Ja tā padomā, tad šogad tā, iespējams, ir labākā dāvana, ko esmu saņēmis no savas tautas ļaudīm. Starp citu – arī no vēl ļoti jauniem ļaudīm. Paldies!
Viens no pēdējiem šādiem pasākumiem, kuru uztvēru ar lielu gandarījumu, bija Satversmes tiesas (ST) un Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) rīkotā saruna. ST un LNB iecerējušas veselu sarunu ciklu. Pirmā saruna notika šī gada maijā, un par pamatu tai tika ņemti divi Māras Zālītes darbi. Otrs pasākums notika 8. decembrī (ja nemaldos, Satversmes tiesas divdesmitajā dzimšanas dienā), un šoreiz par domu apmaiņas pamatu bija izvēlēta Jāņa Raiņa «sērdieņu dziesma» Daugava (1919.). Taču pamatā runāts tika nevis par pagātnes, bet par šodienas Daugavu. Dalībnieki tika aicināti sniegt mūsdienīgas atbildes uz jautājumiem: vai Daugava ir (!) tautas vienotības simbols literatūrā, filozofijā, vēsturē, mākslā; vai Daugava ir (!) valsts vienotības un turpinātības simbols vēsturiski un juridiski; vai Daugava ir (!) iedvesmas avots latviešu tautas atmodai XX gadsimta beigās; kāda mūsdienās ir (!) Daugavas tiešā un simboliskā loma Latvijas attīstībā... Manā uztverē tie ir jautājumi, par kuriem mums katram ja ne citādi, tad vismaz pie sevis vērts padomāt.
Lai šo domāšanu veicinātu, es te tik vien kā izcelšu dažas tēzes no ST priekšsēdētājas, tiesību zinātnieces Inetas Ziemeles meistarīgi vadītās sarunas dalībnieku teiktā. Par pašu šo dialogu, šo sarunu idejas iemeslu Ziemeles kundze teica: «Radās iespaids, ka attīstām Latviju katrs savā nozarē, katrs savā stūrītī, katrs savā Daugavas krastā...» Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits tostarp uzsvēra, ka upes cilvēkus kopš apzinātās vēstures pirmsākumiem gan dala, gan vieno. Arī Daugava. Taču viņš atzina, ka Daugava ir iedvesmas simbols Latvijas atmodai XX gadsimta beigās. Un tas, ka Daugavas abas malas mūžam nesadalās, jau Rainim bija politiska programma. Egils teica - politisks uzstādījums ir tāds, ka Daugava nedrīkst kļūt par robežu latviešu tautas vidū. Un - netieši Daugavas funkciju raksturo Satversmes trešais pants, kurš definē, kas tad veido «Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās». Latvijas valsts 1918. gada 18. novembrī tika izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes. Turklāt - katrai latviešu zemei ir sava identitāte, kas mums tagad, globalizācijas laikmetā, paslīd garām.
Savukārt vēsturniece Barba Ekmane atgādināja Skuju Frīda teikto, ka bermontiādes laikā vācieši uzdūrās nepārvaramam šķērslim - Daugavai. Karogs Rīgas pils tornī tika ievainots 85 vietās, bet mūsu puiši saprata, ka ar aizstāvēšanos vien nevar uzvarēt, un uzvarēja. Bet socioloģe Dagmāra Beitnere-Le Galla uzsvēra, ka Daugava mums ir garīgās ekspansijas un iedvesmas avots. Daugava ir robežupe mūsu tautas tapšanā par nāciju. Viņa raksturoja to, kas noticis ar Daugavu, un teica, ka «zaudētais Staburags ievainoja nācijas garu». Un viņa uzdeva, manuprāt, visai būtisku jautājumu: «Vai laika izpēte dod sapratni par nākotni?» Un - «vai dzejnieki dzird nākotni»? Lai dzejnieki atbild. Jo «dzejnieks ir kā koks, kurš vienu brīdi pamostas kā vijole».
Režisors Reinis Suhanovs uzdeva dikti prātīgu jautājumu: «Par ko dziedāt Pūt, vējiņi! 2018. gadā?» Viņš uzsvēra, ka Rainim ļoti svarīga bija saule (saule mūsu māte), bet Daugava - tikai aukle. Un kāpēc gan migla, mākoņi nevar būt mūsu aukle. Viņš teica, ka mūsu kultūras «sudraba laikmets» bija astoņdesmitie gadi, bet šodien jaunie sauc - uz priekšu!, taču vecie sauc - uz darbu!, bet abi kopā tie sauc - uz priekšu, uz darbu! Viņš uzskatīja, ka Daugavas iestudējums 2018. gadā būtu nevietā, un viņa sacīto atbalstīja arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, teikdams, ka valsts simtgadē šī darba iestudējums būtu par smagu, jo tas «uzrauj augšā augoņus», kuri mūs raksturo kā vergu tautu, kas vēlas būt saimniece.
Gala beigās es vēlos uzsvērt Roberta Ķīļa sacīto, ka Daugava mums ir nākotnes, nevis pagātnes resurss.