Mana attieksme pret Jāni Streiču, Jāni Stradiņu, Ivaru Selecki, Maiju Tabaku, Edvīnu Inkēnu un – arī pret Ivaru Godmani, tāpat kā pret vēl vairākiem citiem cilvēkiem, kuri fiksēti tā sauktajos čekas maisos, nemainīsies ne par matu. Un, pazīdams viņus tuvāk vai tālāk gadu desmitiem, es uzskatu, ka tie no viņiem, kuri apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeņiem, ir tos pilnīgi pelnīti saņēmuši par nopelniem brīvas Latvijas valsts, nevis čekas vai svešas varas labā.
Piemēram, viens pats Jāņa Streiča Cilvēka bērns ir devis mūsu nācijai nesalīdzināmi vairāk nekā tie, kuri nu izgāž šos maisus mūsu priekšā vienkārši kā miskasti.
Un - es neesmu viens, kurš tā domā. Paldies Sandrai Veinbergai, kura teic: «Neraugoties uz pūļa gandarījumu par tā saucamo čekas maisu publiskojumu internetā, esmu gatava iet pret straumi un konstatēt, kā šādi rīkoties tomēr nevajadzēja. Čekistu atstātie «maisi», kas marinēti 28 gadus un tagad izbērti kā gružu kaudze internetā, nav panākuši nedz cerēto Latvijas sabiedrības attiecību noslēgšanu ar okupācijas pagātni, nedz arī sodījuši boļševiku okupantus un viņu sovjetistu vagarus.» Piekrītu arī kolēģei Tatjanai Fastai, ka «šajos 30 gados katrs no mums ir piedzīvojis tik daudz nodevīgu denunciāciju, paslepenu, maskētu sitienu mugurā, ka 70.-80. stukačisms tā visa priekšā nobāl. Tagad VDK nav, bet - vai tad stukači ir izgaisuši.» Un arī politiķim Jānim Jurkānam: «Es šodien būtu ļoti lepns, ja man savā laikā būtu iespēja būt «maisos» kopā ar «Labvakar» vīriem un pildīt likteņa Virsuzdevumu - turēt Brīvības karogu virs visas valsts. Toreiz es to līdz galam neapzinājos. Tikai laikam ritot, tu spēj novērtēt laikabiedru ieguldījumu Latvijas neatkarības nodrošināšanā. Viņi, protams, nav vienīgie. Šodien cilvēkus, kuru uzvārdus vajadzētu rakstīt zelta burtiem valsts vēsturē, pa sabiedrisko mediju portāliem vazā cilvēciņi - salašņas, kas barojas no puvuma attiecīgajos sabiedrības slāņos. Vai tiešām šī puvuma pakāpe ir tik liela, ka ir pat saēdusi inteliģenci, kas spētu godīgi izvērtēt mūsu sarežģīto vēsturi, lai Dievam, ko lūdzam svētīt Latviju, rādītos labi sapņi?»
Atgādinu, ka jau 1992. vai 1993. gadā rakstīju, ka maisu saturs ir jāpublicē nekavējoties. Tad tam būtu politiska (!) iztirzājuma un vērtējuma pamats. Publicēt šo maisu saturu tagad bez izsmeļoša, perfekta, sistēmiska zinātniska apjēguma manā uztverē ir stulbums. Kur ir un vai ir šis apjēgums? Patlaban man liekas, ka bijušā režīma pilnvērtīgam novērtējumam tiek mēģināts aizvilkt priekšā mēslainu aizkaru un vēstīt, ka viss jau ir skaidrs. Bet - vai tad ir? Piemēram, ja tie, kas čekas maisos, ir, teiksim, iesauktie, tad es, kaut vai pateicoties savai komjaunieša būšanai, zināju veselu varzu brīvprātīgu stučītāju. Starp tiem bija iestāžu, skolu vadītāji, tā sauktie inteliģences pārstāvji, bet proporcionāli maz proletariāta. Un šie brīvprātīgie man likās un liekas daudz pretīgāki par tiem, kas maisos. Es viņus, teju pāris desmitus, savā Maskačkā zināju. Trīs četrus no šiem ļaudīm esmu manījis tagad izpaužamies bezmaz kā neatkarības celmlaužus. Iespējams, tādi ļaudis der katram režīmam. Vienam no viņiem, kurš izpaudās dikti kvēli, atļāvos zvanīt un atgādināt bijušos «varoņdarbus». Tika solīts, ka dabūšu pa purnu.
Man te, lai izteiktu savu attieksmi pret šo tēmu, varbūt nemaz nevajadzēja visu iepriekšējo rakstīt. Pietiktu ar vienu anekdoti un diviem citātiem, kurus man atsūtīja Andris Vilcāns. Anekdote: «Kristus staigā pa pilsētu. Redz, ka pūlis apmētā ar akmeņiem pie kauna staba piesietu sievieti. Jēzus izspraucas caur ļaužu pulku, aizsedz ar savu ķermeni nelaimīgo un teic: «Tas, kurš no jums bez grēka, lai pirmais met man ar akmeni.» Visi noklust, aizdomājas... Un pēkšņi no kaut kurienes uz Kristu met akmeni. Viņš patrin pušumu, ieskatās pūlī un teic: «Māt, atkal jūs ar savu nevainīgo ieņemšanu!»» Un - Sergejs Dovlatovs: «Mēs bez gala lādējam biedru Staļinu. Protams, pelnīti. Un tomēr - es vēlos jautāt: kurš uzrakstīja četrus miljonus denunciāciju? Dzeržinskis? Ježovs? Abakumovs? Nekā tamlīdzīga. Tās uzrakstīja vienkārši padomju ļaudis.» Vai - Omars Haijams: «Ja tu met cilvēkam ar mēsliem, atceries - līdz viņam tie var neaizlidot, bet tev uz rokām paliks.»