Primāra ir valsts, nevis partijas
Francijā dzimušais, Amerikā augušais Krievijas žurnālists Vladimirs Pozners nesen kādā savā raidījumā teica – ja cilvēci proporcionāli reducēt līdz simt ļaudīm, tad izrādītos, ka augstākā izglītība tagad ir tikai vienam no viņiem un arī dators ir tikai vienam (vēl viņš šajā pašā sakarā teica, ka 50 badotos, 70 – nemācētu lasīt, 80 – dzīvotu nabadzībā, sešiem procentiem ļaužu piederētu 59% visas pasaules bagātības, 89 no simta būtu heteroseksuāļi, 11 – homoseksuāļi...).
Kāpēc es te izceļu augstāko izglītību un datoru? Tāpēc, ka mēs - Latvija, lai arī it kā esam Eiropas valsts, pēc būtības atbilstam šai pasaules statistikai. Man par to liecināja kaut vai trīspadsmitās Saeimas vēlēšanu rezultāti. Protams, protams, augstākās izglītības papīru mums ir krietni vairāk nekā vienam no simta. Bet - cik no mums šo savu izglītības līmeni uztur kā sabiedrības, valsts kvalitātes līmeni? Ja tas no mūsu puses tiktu uzturēts adekvāti, tad vēlēšanās vinnētu nevis populisms, bet lietišķība un valsts perspektīva. Tas pats ar datoriem. Labi ja viens no simta te izmanto datoru, lai mācītos, lai domātu, lai dalītos domās, nevis tik vien kā izkārnītos, nevis tik vien kā izlietu savu anonīmo, gļēvo tukšību pār citu, pamatā publiski pazīstamu cilvēku galvām. Ja es neredzu šai attieksmei pienācīgi pamatotu argumentāciju, tad es šos cilvēkus aizstāvēšu, lai kādas arī būtu mūsu uzskatu atšķirības. Lai tie būtu no Saskaņas vai ZZS.
Es respektēju Kariņa kunga uzņemšanos veidot valdību, taču man rada bažas tas, ka Saeimā ir ticis visai liels skaits šīs interneta izkārnījumu līmeņa publikas. Kurai ir tik vien kā gatavas pozas, gatavas attieksmes, bet nav profesionāla to pamatojuma un no šī pamatojuma izrietoša valsts labuma. Manā uztverē tādu līmeni līdz šim nav spējušas demonstrēt ne KPV LV, ne JKP, nedz diemžēl arī Attīstībai/Par. Es te apzināti neaiztieku Jauno Vienotību, jo saprotu, ka viņa uzņemšanās veidot valdību nav viegls darbs. Lai gan - potenciālās valdības deklarācijai līdz šim piedāvātie meti man pagaidām liekas vairāk taisīti koalīcijas «mīļā miera» nekā valsts perspektīvas dēļ. Es liekos saprotam vēlmi - saglabāt šo Saeimu, gribu izveidot kaut kādu koalīciju, kura to uztur. Tomēr - man gribētos daudzmaz reljefi redzēt, ko iespējamās koalīcijas partijas piedāvā ne tikai savstarpējai sadzīvošanai, savstarpējiem kompromisiem, bet arī valstij. Pagaidām man šo partiju un to biedru, vai tas Kaimiņš, vai tas Gobzems, vai tas Bordāns, vai tas Pabriks, piedāvājums šķiet šajā līmenī visai sekls. Jā, jā, var atzīt Kariņa kunga lielo mērķi - stiprināt valsts tiesiskumu, taču gribētos to redzēt izvērstu valsts praktiskās politikas kontekstā. Nākamās valdības deklarācijā man gribētos saskatīt ne tikai atsevišķu, iespējams, spožu ideju sarakstu, bet noteiktu valsts tālākas būves arhitektūru. Stilu. Taču patlaban man šķiet, ka potenciālo koalīcijas partiju valstsspēja ir pārlieku vāja, lai ko tādu uzturētu. Man nav pretenziju pret Kariņa kungu, bet, ja Seima akceptēs viņa valdību, tad man šķiet, ka mums nāksies kādu laiku samierināties ar sevī, savās iekšējās attiecībās iestigušu izpildvaru. Es pat teiktu, ka man Kariņa kunga valdības «neiespējamās misijas» sasniegums, tās zemākais slieksnis liktos tas, ko pozitīvu panāca un uzturēja Māra Kučinska (ZZS) valdība.
Kāpēc es tā uzskatu? Tāpēc, ka pagaidām man, ņemot vērā un salīdzinot vien visu 13. Saeimas partiju publiskās izpausmes, gan ZZS, gan pat Saskaņas izpildvaras spēja šķiet augstāka nekā pārējām šajā Saeimā tikušajām partijām. Jūs varat mani lamāt, cik gribat. Man tas pie vienas vietas, kamēr jūs argumentēti un profesionāli nepamatosiet, kāpēc man nav taisnība. Nē, es negribu Saeimas ārkārtas vēlēšanas. Taču es gribu, lai tie cilvēki, kuri potenciālās koalīcijas partijās spēj daudzmaz profesionāli domāt (un tādi tur viens otrs ir), izvirzās priekšplānā un nosaka savu partiju pozicionēšanos attieksmē pret valsti, tās gaitu. Esošajā situācijā man nav kategorisku pretenziju pret to, ka valdību veido Krišjānis Kariņš, bet man ir nopietnas bažas par to, ka tie cilvēciskie, politiskie, savā ziņā arī jau it kā nominēto ministru resursi, kas ir, kas būs viņa rīcībā, uzturēs nevis valdību, bet tik vien kā savu ambīciju vai savu partiju iegribu noteiktas pozas un sekundāras idejas. Es ieteiktu Kariņa kungam nebūt kompromisa figūrai, koalīcijas partiju iekšējo ambīciju samierinātājam, bet principiālam valstsvīram, kurš spēj pārliecināt koalīcijas partijas, kādas nu tās šoreiz gadījušās, par to, ka primāra tomēr ir valsts, nevis partija.