Protams, ikviens sociālās enerģijas izvirdums jāuztver ļoti nopietni. Vienalga, kas šo enerģiju atbrīvojis – klubu diskusijas, laukumu runas vai barikādes. Akmens ar" nav katrreiz zemē vien metams politikas instruments. Ja vara pārstāj rēķināties ar cilvēkiem, nav brīnums, ka arī cilvēki pārstāj rēķināties ar varu un gatavi to nomētāt ar akmeņiem kā suni.
Diemžēl 13. janvārī neatradās neviens drosminieks, kurš akmeni padarītu par politikas instrumentu. Klātesošie organizāciju pārstāvji uzskatīja par labāku izpausties "stihiski", nevis sacīt – kungi, jums nav taisnība, tas nav huligānisms, tā ir politiska akcija, mēs par to uzņemamies atbildību. Lūk, tad akmens būtu izmisuma ierocis. Taču tas palika tikai grautiņa rīks, lai kādi norises raksturojumi ar neskanētu pēc tam. Tāpat kā "nevienam no varas ierēdņiem nepietika drošības iziet pie uzbrucējiem un pamēģināt ar vārdu palīdzību viņus nomierināt" (V. Lindermans), nevienam no pretējās puses nepietika drosmes ne definēt šo akciju politiski, ne arī pašam konkrētajā situācijā "ar vārdiem" pārliecināt vai nu varu, vai uzbrucējus par citām metodēm. Protams, vārdā "huligānisms" 13. janvāris nav satilpināms, un šādu tādu mācību vara dabūja. Bet – tas nebija pat dumpis.
Iespējams, esam izslāpuši pēc sevis pašapliecinājuma. 13. janvāris tika salīdzināts ar Bastīlijas ieņemšanas dienu – 14. jūliju, ko franči tagad svin kā nācijas dzimšanas dienu. Lai arī Segliņam nebija nekāda iemesla sacīt Godmanim to, ko Liankūrs sacīja Luī: "Sir, tas nav dumpis, tā ir revolūcija." Pirmkārt, ceļš līdz Bastīlijai ne tuvu nebija tik vienkāršs, kā no Doma laukuma līdz Saeimai. Otrkārt, Bastīlijas ieņemšanas aizmugurē bez visiem citiem grozījās vismaz kaut kādi masoni, bet Rīgā neizpaudās pat neviens "Naktssardzei" līdzīgs, lai varētu sacīt, ka notiekošais ir kaut kas kaut cik pārāks par protesta grautiņu. Varbūt pūļus Rīgā un Parīzē (pirms 220 gadiem) vienoja protesta gars. Un protesta iemesli ir līdzīgi – "krīze saēd sistēmu, kas balstīta privilēģijās un nevienlīdzībā...". Taču uz Bastīliju, ja var ticēt vēsturniekiem, sākot no Kārlaila un beidzot ar Tarlē, negāja "franti". Tādā nozīmē franti, kādā tos min Makss Gallo vēstulē Robespjēram no cita gadsimta: "Frantiem vajag tik vien, kā izgāzt savu naida porciju." "Franti" baidās izkārt karogu, tiem patīk turēties anonīmiem, patīk protestēt maskās. Šajā ziņā tie šodien līdzīgi varai, kas stāv tiem pretī. Līderis atšķiras no provokatora ar nieku vien. Līderis ar akmeni vai bez, kā bijis, tā paliek redzams. Provokators, kā izmet akmeni, tā pamūk nost. Pagaidām man nav informācijas, ka 13. janvārī būtu bijis kāds, kurš notikušo būtu centies pacelt pārāku par grautiņu, centies dot tam kaut kādas karoga pazīmes.
Mans labs paziņa Volodja Lindermans uzskata, ka tas nav bijis grautiņš, tas bijis dumpis. Vienīgā, kura tovakar, manuprāt, kaut cik izrādīja gribu dumpoties, bija Dace Pastare, sacīdama, ka turpmāk nevienu valdības lēmumu uz sevi neattiecinās. Bet, ja pūlis, stihisks vai organizēts, konkrētā situācijā ir bruņots tikai ar grautiņa idejām, tad ne uz ko citu kā grautiņš tas arī nebūs spējīgs. Un nebija spējīgs. Lai "franti" pārstātu būt "franti", tiem vajadzīga seja un karogs. Kamēr tiem ērtāk tumsā un bez sejas, tie ir tikai provokatori.
Turklāt tie, kurus darbu izmisums, iespējams, skāris gauži praktiski, pēc mītiņa lielumlielā vairumā devās mājās. Varbūt – ļoti neapmierināti, jo tieši viņiem ķerties pie akmeņa bija visvairāk iemeslu. Vairākkārt šķērsojot pūli pa dažādiem diametriem, varēja skaidri manīt, ka tajā ir dažādas grupas, no kurām mazai daļai zemnieki vai invalīdi pie kājas. Taču pēc mītiņa protesta masu pamatā veidoja ne strādājošie, bet tieši šie konsumeristi (šeit – tie, kuri bija nākuši protesta situāciju tikai patērēt). To viņi arī pārāk nekautrējās pūlī atskaņot. Bet konsumeristu pūļa stihiskumam politiskā pasākumā es neticu. Jo brūķēt "tikai iedvestas idejas un uzskatīt tās par spontānām – lūk, ilūzija, kas raksturīga somnambulai un tieši tāpat sabiedriskam cilvēkam" (G. Tards). Turklāt mītiņa masas un grautiņa publikas raksturojums atšķiras visai krasi. Notikusī "atlase" nez vai apliecina stihiskumu.
Iespējams, šā protesta izpausme bija varai veselīga, tomēr varoņus no tās štancēt vēl daudz par agru. Ja tā sāp "izmisumā nodzītās tautas" liktenis, tad jābeidz šmurguļoties, dauzot stiklus, jābeidz spēlēties ar akmentiņiem, tad ir sevi reāli sociālpolitiski jādefinē, tad jāsāk konkurēt un konfrontēt ar esošo politiku ne no aizdurvēm un kaktiem. Nav noliedzams, ka arī vara caur savu politiku uzstājās, kā 13. janvārī notikušā provokators. Tāpēc nav vajadzības draudēt grautiņa dalībniekiem ar gadiem cietumā. Lietuvā, manuprāt, izvēlējušies adekvātu sodu – diennaktis. Tomēr es izmantotu izdevību, un liktu visiem policijas uzmanības lokā nonākušiem jaunajiem ļaudīm uzrakstīt sacerējumu "Ko man nozīmē izmisumā nonākusi tauta". Ne īsāk kā uz trim lapām. Tad būtu skaidrāk redzams, cik tie bijuši "franti", kuri pie Saeimas tikai izlādējās, cik vērā ņemams tuvākās nākotnes politiskais potenciāls, ko vērts respektēt. Bet, ja tie nespēj publiski definēt savus uzskatus, tad tie ir tikai "lielgabalu gaļa", ar kuru vienlīdz viegli manipulēt ij varai, ij citiem, kam šo "gaļu" ievajagas. Jo "pūlim nav vidējā starp Lai dzīvo! un Nāvi tiem!".