Lāpīsim nacionālās kompetences trūkumu ar importa zināšanām?
Divdesmit otrajā martā Latvijas Universitātes Dabas mājā biedrība Latvijas formula 2050 un Valsts zinātnisko institūtu asociācija sadarbībā ar LU un Pārresoru koordinācijas centru bija sasaukusi ļoti respektējamu zinātnieku un uzņēmēju pulku, kur runāja par to, ko zinātnieki piedāvā Nacionālās attīstības plānam (NAP). Te es izcelšu vien dažas viņu prezentācijās paustās, subjektīvi izvēlētās atziņas.
Vai mēs patiešām saprotam, kāpēc valstij, uzņēmumiem un universitātēm ir jāsadarbojas? - šādu jautājumu diskusijā uzdeva ekonomists, bijušais ministrs Gundars Bērziņš. Viņa tēzes: vai mēs ticam, ka zinātne palīdzēs sabiedrības ilgtermiņa labklājībai? Vai mēs ticam, ka zinātniskā produkcija spēs nodrošināt ilgtermiņa konkurētspēju un ienākumus virs vidējā? Vai mēs ticam, ka mūsu zinātniskā produkcija sniegs ilglaicīgu konkurētspējīgu priekšrocību un būs atbilstoša mūsdienu globālajam tirgum? Subjektīvi es uz visiem šiem jautājumiem atbildētu apliecinoši ar piebildi - ja būs adekvāta Latvijas smadzenes mobilizējoša politika un to izmantošanas efektivitātei maksimāli atbilstošs finansējums. Patlaban es drīzāk uzskatu, ka Latvija ir vairāk vāja varā nekā smadzenēs.
Savukārt Šarakovska kungs (LU) definēja NAP mērķus (sekmēt ilgtspējīgu Latvijas ekonomikas izaugsmi, valsts un reģionu konkurētspēju starptautiskajos tirgos; radīt spēcīgu vidusšķiru...; nodrošināt stabilu tautas ataudzi Latvijā - arī aizbraukušo zinātnieku atgriešanos un ārzemju zinātnieku piesaisti Latvijai) un minēja vairākus Latvijas zinātnieku un augstskolu veiksmes piemērus. Viņš secināja, ka «Latvijas zinātnieki, veicot gan fundamentālos, gan lietišķos pētījumus, sadarbojoties ar industriju, izglītojot studentus un sabiedrību kopumā, var palīdzēt un palīdz sasniegt NAP izvirzītos mērķus».
Ķīmijas doktors, Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors Osvalds Pugovičs arī vērtēja NAP prioritātes un samēroja tās ar informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) platformu, fiksējot gan resursus (pētniecība, industrija, informācija, attīstīta nacionālās pētniecības infrastruktūra), gan rezultātus (uzņēmumu konkurētspējas un eksporta pieaugums, attīstīta un efektīva e-dokumentu aprite valsts pārvaldē un komercsektorā, viedā datu analīzē balstīta lēmumu pieņemšana, Latvijā radītās oriģinālās tehnoloģijās balstīta digitālo produktu un pakalpojumu izaugsme...).
Savukārt LVMI Silava direktors, AS Latvijas valsts meži padomes priekšsēdētājs, LLU ārštata profesors Jurģis Jansons fiksēja 21. gadsimta globālos izaicinājumus: nodrošināt pieaugošo pasaules iedzīvotāju skaitu ar pietiekamu pārtiku; ar precēm, kas iegūtas no atjaunojamiem resursiem industriāli, un jautāja - vai mēs zinām, kas ir bioekonomika? Jā, viņš īpaši uzsvēra bioekonomikas nozari, un arī šajā sakarā jautāja - vai jūs zināt, kādā veidā jāveido finansējuma plūsma zinātnē gadījumā, ja jaunas zināšanas Latvijā tiešām kļūst par prioritāti? Viņa viedoklis: ar tādu tekstu un kritēriju palīdzību, kuri ir skaidri saprotami ne tikai to rakstītājiem, bet arī lasītājiem; ar nodokļu politikas palīdzību (...); ar kompetences centru plašāku izmantošanu, stiprinot nozares un zinātnieku sadarbību. Viņš teica, ka NAP vajag paredzēt un ierakstīt nacionālās zinātnes attīstību tāpēc, «lai nevajadzētu riskēt, lāpot nacionālās kompetences trūkumu ar importētām zināšanām».
Bet ekonomikas doktors, profesors, LMT prezidents Juris Binde bija atvēzējies situācijas apjēgai plašās - Dievs, Daba, Darbs - kategorijās. Es te fiksēju viņa mazliet piezemētākus secinājumus: «Atspērienam vispirms jānosaka pamatprincipi, no kuriem tālāk izriet sasniedzamie mērķi. Mērķu definēšanai jāizmanto matemātiskas modelēšanas principi, nevis emocijas un priekšvēlēšanu solījumi. Plānošanas sistēma valstī jāveido kā vienots integrēts process. Ilgtermiņa mērķi un principi jāsaglabā nemainīgi, nepielāgojot tos atsevišķām īstermiņa interesēm.»
Bet kā secinājumu es te paudīšu divas akadēmiķa, Latvijas Universitātes profesora Mārča Auziņa atziņas: «Zinātne ir precīzi definēts un rezultātā ieinteresēts valsts pasūtījums. Zinātne - resurss, nevis izdevumu pozīcija.»