Kā ejam "Baltijas ceļu" šodien?

Šodien Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Ziedoņa zālē notiek starptautiska konference Baltijas ceļš. Turpinājums. Baltijas ceļam 30/Hitlera – Staļina paktam 80. Ļoti gribētos, lai šajā konferencē tiktu domāts ne tikai par to, kā mēs stāvējām Baltijas ceļā, bet arī par to, kā mēs izgājām un ejam Baltijas ceļu – brīvības ceļu. Vai Baltijas ceļš mūs patiešām un ne tikai vispārēja pacilājuma brīžos, bet arī brīvas valsts ikdienā atbrīvo no bailēm? Viennozīmīgas atbildes man nav. Jo reizēm man šķiet, ka attaisnojumu savām (!) tagadējām bailēm mēs meklējam tajā pusē, pret kuru pagriezušies ar seju un sadevušies rokās 1989. gada 23. augustā stāvējām bez bailēm un kuru savas neatkarības vārdā reiz drosmīgi noraidījām. Padomju režīmu, okupāciju, Molotova – Ribentropa paktu.

Baltijas ceļš todien ilga labi ja pārdesmit minūtes. Divi miljoni cilvēku veidoja ap 600 kilometru garu dzīvo ķēdi, virs kuras no lidmašīnām kaisīja ziedus. Vai šie divi miljoni, ceturtā daļa no Baltijas tautām, tiešām nebija pietiekams resurss, lai tādas lietas kā mūsu vienotība, skaidrs priekšstats par demokrātijas iespējām, galu galā - vienlīdzība un pat neatkarība būtu nevis mediju telpas retorikas, bet pārliecinošs brīvas valsts esības pamats? Jā, turklāt saistībā ar Baltijas ceļu noteikti jāatceras protesta akcijas, kuras notika 1986. gada 14. jūnijā (pie Brīvības pieminekļa), 1987. gada augusta pasākumi Rīgā, Tallinā un Viļņā, arīdzan nacionālo organizāciju 1998. gada 23. gada augustā organizētie atceres pasākumi. Baltijas ceļš neradās stihiski. Drosmīgi ļaudis tam radīja visai pārliecinošu, konkrētā politiskā nostājā balstītu ieskrējienu. Vērts teikt sirsnīgu «Paldies!» arī visiem, kuri tolaik atbalstīja Baltijas ceļu - gan Eiropā, gan Krievijā. Jā, nevajag aizmirst arī to, ka todien cilvēki sadevās rokās arī no Kauņas līdz Ukmerģei. Turklāt es uzskatu, ka ir vērā ņemami un respektējami arī tie cilvēki, kuri tagad pastāv uz to, ka «beidzot no tiesas ir jāatjauno princips, ka Latvijas suverēnā vara pieder Latvijas tautai». Un - atgādinu, ka Baltijas ceļā nestāvēja tikai latvieši, leiši un igauņi. Es todien «ceļoju» gar ļaužu ķēdi un apstājos pastāvēt pie čigāniem, pie krievu ģimenes, pie ebrejiem, ukraiņiem...

Tāpēc - galvenais patlaban, pēc 30 gadiem, manuprāt, nav vis tik daudz «atgādināt un skaidrot Baltijas ceļa nozīmi vietējā un starptautiskā mērogā», cik godīgi vērtēt - kas mums ir Baltijas ceļš šodien? Ne tikai kā viens no spilgtākiem notikumiem Baltijas valstu vēsturē (Baltijas ceļa dokumentārais mantojums iekļauts UNESCO programmas Pasaules atmiņa starptautiskajā reģistrā), ne tikai kā simbols, bet arī kā ikdiena - mūsu idejās, domās un darbos. Pirms pieciem gadiem Lietuvas premjers Aļgirds Butkevičs, pateicis, ka Baltijas ceļš - tā ir tautas cerība un ticība, tas ir brīvības un tādas vienotības simbols, kam nav analogu visā pasaulē, vēlēja, lai Baltijas vienotības ceļš, pa kuru atnācām uz brīvību, arī turpmāk ved mūsu valstis uz labklājību un uzplauksmi! Lūk, gribētos zināt, kā esam gājuši un kur aizgājuši. Manuprāt, šis ceļš, mūsu latviešu, mūsu - baltiešu gaita šajos trīsdesmit gados ir un būtu godīgi apjēdzama gan politiski, gan sociāli, gan filozofiski. Tas nav nekas nepaveicams.

Vēl gan man ir jautājums mūsu Rietumu tā laika draugiem - kāpēc jūsu nostāja tad, kad bija skaidrs, ka Baltijas valstis ir okupētas, ka pastāv Molotova - Ribentropa pakta slepenais protokols, ilgus gadus bija tikpat kā neitrāla? Vienas pozas, varbūt medijos, bet ne politiskā līmenī pausta nostāja. Padomju Savienībai pašai bija jānonāk uz sabrukuma sliekšņa, lai jūs beidzot atļautos spārdīt šo politisko līķi.

Mēs - maza valsts - neesam pasargāti no tā, ka lielās valstis atkal nesāks dalīt ietekmi Eiropā vai pasaules telpā. Tāpēc man gribētos zināt, cik lielā mērā mēs arvien esam sadevušies rokās, cik lielā mērā norūdījušies pret globāliem izaicinājumiem, lai saglabātos kā nacionāla valsts. Vai tad tas nebija faktiskais Baltijas ceļa mērķis? Jā, Baltijas ceļš bija unikāls notikums, taču nostalģija vai mīlināšanās ap to man pagaidām šķiet nevietā. Jo mēs neesam kā pienākas uzturējuši šā notikuma pēctecību. Ja mēs spējām būt solidāri savas neatkarīgas valsts labā tad, kāpēc mēs tagad nespējam būt solidāri tās uzplaukumam? Mēs no savas valsts mūkam. Kāpēc? Atbildēsim sev uz šo jautājumu katrs pats.