Mūsu dzimteni izjauc

Taču ar visai lielu to daudzumu esmu centies iepazīties. Un man šķiet, ka par ATR atbildīgo valsts amatpersonu publiskā piedāvājuma līmenis pagaidām ir tik vien kā varas izrādīšanas, tās savtīgas iegūšanas, nevis konkrēta un efektīva valsts nākotnes pamatojuma līmenis. Neredzu iemeslus, kuri valsts centrālajai varai traucētu konkrēti un uzskatāmi pamatot savu ieceru pamatojumu ikvienai Latvijas teritorijai, kas tai liegtu pamatot, pateicoties reformai gūstamo, potenciālo labklājību katram (!) šo teritoriju iedzīvotājam. Savulaik esmu šīs lietiņas no kaut cik normāliem avotiem mācījies, tāpēc uzdrošinos apgalvot, ka šāds konkrēts, tiešs pamatojums no valsts varas puses katrā ATR izpausmes gadījumā ir iespējams un obligāti (!) nepieciešams. Ir iespējamas precīzas tautsaimniecisko, sociālo, kultūras un citu nācijas pastāvēšanai būtisku aspektu definīcijas. Kur tās ir? Ja to nav, kādi ir patiesie ATR iniciatoru mērķi? Varas pārdale? Ietekmes pārņemšana tajā Latvijas telpā, kur tā šiem «augšu» ļautiņiem pagaidām šķiet nepietiekama? Tas nav skaidrs, jo profesionālisms attieksmē pret vārdu «reforma» šajās «augšās» pagaidām izpaliek. Vēl vairāk šo manu attieksmi, šo iespaidu par tieksmi bezjēdzīgi centralizēt varu, sazin kāpēc atsvešināt to no patiesas tautvaldības pastiprina nupat tapušais Saeimas lēmums dot Ministru kabinetam tiesības bez kādām diskusijām, patvaļīgi un vienpusīgi mainīt pašvaldību teritoriālos ietvarus.

Taču diemžēl man jāteic, ka sevišķi pēdējā laikā es arī no itin daudzu (ne tuvu ne visu, ne visu) pašvaldību puses saskatu līdzīgu pieeju. Pragmatisku, pamatotu attieksmi un tās izklāstu aizvieto pozas. Bet - ja jau tu negribi (vai gribi) savā telpā iet kopā ar to vai citu teritoriju, tad proties vismaz tik daudz kā profesionāli, konkrēti pamatot pats sev un šai citai teritorijai, kādu efektu ekonomiskos, sociālos, kultūras u.c. aspektos sniegs tava nostāja. Ko var dot it kā pret centrālās varas viedokli vērstas pozas? Bez profesionāla, lietišķa pamatojuma - neko! Kas gan liedz pašvaldībām savstarpēji solidarizēties un strikti iebilst pret centrālās varas nostāju? Tam nav vajadzīgi tik daudz traktori, cik galvas. Un, ja patlaban valsts vara ar savu attieksmi, manuprāt, visai izteikti degradē tautvaldības jēdzienu, vai tad tieši pašvaldībām, novadu, pagastu vadībām nav jābūt tām, kas tiecas uzturēt šo principu spēkā? Jo man šķiet, ka demokrātiskā iekārtā varai jātop veidotai no apakšas uz augšu nevis no augšas uz apakšu. Vai pie mums tas tā faktiski notiek? Ja notiek, pamatojiet, ka es te tik vien kā murgoju. Bet, ja nenotiek, tad jātop principiālam mūsdienu varas raksturojumam un, iespējams, visai būtiskām izmaiņām visā mūsdienu Latvijas valsts iekārtā.

Vēl par dažām sekundārākām nesen dzirdētām atziņām. Piemēram, pašvaldību kapitālsabiedrību darbinieki nu drīkstot paust savu viedokli vien no darba brīvajā laikā. Ar ko šis varas stulbums pamatots? Ta ne ar ko. Tikai ar varas stulbumu. Otrkārt, jāsecina, ka Latvijas centrālajai varai trūkst pienācīgas pierobežas politikas. Lai gan «cilvēkiem arī tur ir tiesības dzīvot un attīstīties» (Viļakas Valsts ģimnāzijas direktore Sarmīte Šaicāne, Diena, 20.02.2020.), es pats arī cenšos būt savā dzimtajā pusē un redzu, ka vienkāršo ļaužu pamestība no varas puses ir būtiska un cilvēku skaits Latvijas pierobežā tiešām top kritisks. Ko tad mēs te Rīgā muldam par valsts drošības pietiekamo līmeni u.tml.? Treškārt, kāpēc katrai teritorijai līdz šim nav zināmas reālas iecerētās ATR rezultātā gaidāmās ienākumu-izdevumu izmaiņas, gaidāmās pakalpojumu cenu u.tml. svārstības? Visbeidzot - es piekrītu kolēģim Mārim Krautmanim (NRA, 9.03.2020.), ka «diskusija par reformu tiek trivializēta un reducēta uz stāstu par bubulīgajiem pašvaldību mēriem, kas nedomājot par iedzīvotājiem un valsti kopumā». Taču par valsti un tās reālo nākotni kopumā (!) būtu jādomā tieši centrālajai valsts varai.