Kas ir mūsu pienākums pret dzimto zemi?
Nesen biju jauniešu (ap un zem trīsdesmit) tusiņā Ezītī miglā. Tur bija dažādi konkursi, jautājumi un vēl daudz kas cits. Pasākumā piedalījās un to arī vadīja mūsu bērni. Tāpēc mēs ar sievu tur gadījāmies. Man tā jauniešu publika kopumā ļoti patika. Erudīti, gudri, inteliģenti...
Man viņi ļoti patika. Un es iedomājos, ka tieši tādi kā viņi varētu, tieši tādiem kā viņiem vajadzētu patlaban veidot arī valsts politisko, sabiedrisko eliti. Kāpēc viņi no šīm būšanām distancējas, es pagaidām atbildi neesmu atradis. Vai tiešām runa ir tikai par mūsu visu attieksmi pret pilsoniskumu? Stipri šaubos. Taču te akcentēšu tieši savas domas par pilsoniskumu un tā vērtību valstij.
Kas mums galu galā ir mūsu valsts? Kaut kāds Gaiziņkalns, kaut kāda Daugava... Tātad - milzu vērtības, kuras pastāv, kurām savā pamatbūtībā mūsu uztverē jāpastāv bezmaz vai neatkarīgi no mūsu gribas un rīcības. Vai ar to diezgan? Vai ar to diezgan, lai mēs paši savā valstī spētu ar to ikdienā lepoties?
Tiek taču apgalvots, ka pilsoniskums ir mūsu tikumiska nostāja, pienākuma apziņa attieksmē gan pret valsti, gan savu amatu, gan baznīcu, ģimeni... Turklāt ticis teikts, ka pilsoniskums paredz spējas veikt pienākumus gan savās, gan sabiedrības interesēs, domāt un rīkoties valstiski. Primāri tas nozīmē - apzināties savu piederību Dzimtenei (J. Vjazemskis). Vērtēsim katrs pats, cik lielā mērā mēs Latvijā uzturam sevi, savu darbību te šo kategoriju ietvaros. Vai mēs esam kā nākas apzinājuši savus pienākumus attieksmē pret dzimto zemi? Vai mēs pieminam arī sabiedrisko labumu, kad domājam par savu pašlabumu? Vai mums svarīga pašcieņa, kas mūs, mūsu nacionālo pašapziņu ceļ pāri visādiem ekstrēmismiem, starptautu konfliktiem u.tml.?
Es saprotu, ka arī bez, tā teikt, bez kādas oficiālas pilsoniskuma «doktrīnas» uzbāzības, mums katram piemīt lepnums par savu zemi, tās kultūru, vēsturi. Bet saistībā ar pilsoniskumu es tomēr gribētu patlaban redzēt krietni vairāk mūsu katra (arī manis paša) līdzdalības savas valsts liktenī. Mūsu vaimanas par to, ka te arvien tiražējas padomju laika paradumi vai ka te tagad visu nosakām nevis mēs paši, bet Eiropas Savienības vai pat ASV birokrātija, man pamatā šķiet atkarīgas no mūsu pašu pilsoniskās pasivitātes un gļēvuma. Arī Krieviju var lamāt, cik uziet, taču pagaidām neesmu saskatījis pārliecinošu, stabilu un laikā noturīgu mūsu pašu nacionālo mugurkaulu attieksmē pret visiem šiem ārējiem iespaidiem.
Protams, mūsu pilsoniskuma līmenis ir atkarīgs no mūsu valsts sistēmu (izglītības, veselības, sociālās aprūpes...) kvalitātes. Jā, jā, te, protams, svarīga arī to tiesisko, konstitucionālo garantiju kvalitāte, kāda tiek sniegta mūsu cilvēkiem. Un tikpat svarīgas, vēlreiz uzsveru, tikpat svarīgas, ir arī mūsu katra zināšanas izglītības, tautas vēstures, kultūras... jomās. Un tikpat tam jāizpaužas cieņā pret līdzcilvēkiem.
Bet līdztekus es te gribētu uzsvērt vairākas lietas, kuras, manuprāt, pamatā valsts varas politikas dēļ atsvešina mūs, tostarp jauniešus, no pilsoniskuma. Valsts vara uzvedas nepilsoniski. Ko tad citu sacīt par politiku, kura gādā tā saucamo jauno emigrāciju? Kura pat provocē jaunos cilvēkus meklēt citas mītnes zemes, jo Latvijā viņi neredz savu nākotni? Mums, vecāko paaudžu ļaudīm, šāda bēgšana no savas dzimtenes, lai kādā stāvoklī tā būtu, var likties nesaprotama, bet tagad priekšroka nav vis pieķeršanās kādai vietai, bet izredzes uz labāku dzīvi pašiem savā saimē tur, kur tā šķietas gaišāka. Ko mēs, ko valsts politika, kādu perspektīvu var patlaban likt tam pretī? Turklāt, pateicoties vairākiem sociāliem augoņiem, individuālisms mūsu tautas vidē sāk prevalēt, bet pilsoniskums nobāl. Ir vērojama cilvēku atsvešināšanās no valsts. Vienlaikus - sabiedriskās apziņas definīcija no valsts varas puses izpaliek. Cik ilgi tās nebūs!?
Es negribu te pilsoniskumu nekādā ziņā fetišizēt. Taču man riebjas, ja to no savām pagultēm pilnā sparā ņemas darīt kaut vai mūsu avīžrakstu komentētāji. Izbeidziet! Mūs jūs varat likt pie vietas, kā gribat un cik uziet. Bet līdztekus uzrādiet paši sava pilsoniskuma kvalitāti, paši savus panākumus Latvijas nākotnes labā. Ir nepieņemami, ja morāles krahs, ja spriedze starp visiem sociālajiem procesiem atstāj graujošu iespaidu uz jaunāko paaudžu pasaules uzskatiem, garīgām, tikumiskām vērtībām un viņu pilsoniskās pozīcijas tapšanu. Man gribētos, lai šī pozīcija top valstiska.