Arno Jundze / Autori

Patriks Ouržednīks pirms kāda laika jau bija apsēdis latviešu grāmatnīcu plauktus ar grāmatu, kuras nosaukums kļūst jo dienas, jo atbaidošāks, proti, Europeana. Ja tā turpināsimies, drīz mēs no šā vārda raustīsim valodu.

Šodien pirms simt gadiem Harkovā piedzima meitene, kura kļuva par teātra un kino karalieni. Elzas Radziņas ekrāna un skatuves mūžs ir viena no spilgtākajām latviešu kultūras leģendām 20. gadsimtā. Viņa spēja nospēlēt jebko – gan karalienes, gan vecas vecenes. Problēma vien tā, ka ieilgušais autortiesību strīds par to, kam tad pieder latviešu filmas, starp Rīgas kinostudiju un Kultūras ministriju liedz latviešiem pilnvērtīgu iespēju skatīties latviešu kino, kurā visā spozmē atmirdz lieliskā Elza Radziņa un citi izcili mūsu kino aktieri.

Tulkojusi Karīna Tillberga. Zvaigzne ABC

Ar ko ieiesim vēsturē šonedēļ? Ar Līvbērzes vergtura centieniem pakļaut pensionārus, spītīgākos iekaustot ar tabureti? Ar neveiksmīgiem lingvistiskiem jaunievedumiem un ministra Šadurska kunga pretrunīgajiem secinājumiem par Rīgas Ekonomikas augstskolas rektora Andersa Pāzlova latviešu valodas prasmēm, kuras te neatbilst, te atkal atbilst rektoram nepieciešamajam zināšanu līmenim?

Šovakar pirmizrāde Dailes teātrī, kur Lielajā zālē skatītāju vērtējumam tiek nodots Oskara Vailda romāna Doriana Greja portrets (vai kā latviešiem pierastāks vecmodīgajā Jāņa Ezeriņa tulkojumā Doriana Greja ģīmetne) iestudējums, kuru radījušas Evita Mamaja un režisore Laura Groza-Ķibere.

Šonedēļ vērojama tāda šurpu turpu šūpošanās vienā otrā kultūras jautājumā. Par simtgadi, par dejotāju tērpiem. It kā jau tikai dabiski. Kāds visam piekrīt, kāds oponē. Ir pat labi, ka debates notiek. Tomēr tonis, kādā tas viss tiek komentēts un apspriests sociālajos tīklos, jau atkal liecina par ierasto riešanos un agresivitāti.

Latvijas Avīze

Janvāra sākumā Neatkarīgā publicēja pērn Latvijā pārdotāko grāmatu topus, ko dažādos griezumos bija apkopojuši divi lielākie Latvijas grāmatu tirgotāji – Jāņa Rozes grāmatnīcu un Zvaigznes grāmatnīcu tīkli. Tajos bija acīm redzams intereses pieaugums par latviešu autoru grāmatām. Pēc šīs publikācijas lasītāji uzdeva jautājumu – kā to skaidro paši izdevniecību pārstāvji. Ja reiz savus topus bija publiskojušas Jāņa Rozes un Zvaigznes grāmatnīcas, tad tikai loģiski bija prasīt atbildi uz šo jautājumu attiecīgo apgādu vadītājām – Jāņa Rozes apgāda izpilddirektorei Renātei Punkai un apgāda Zvaigzne ABC vadītājai Vijai Kilblokai.

Idejas brīvdienām

Esmu jau ne reizi vien rak-stījis par to, ka latviešu tā sauktā kapu kultūra ir diezgan liels pašapmāns. Visā savā nožēlojamā krāšņumā to varējām baudīt kapu tramvaja epopejā, kas pēc tukšu salmu vezuma izkulstīšanas, šķiet, tā arī noklususi kā tādas tukšas mucas tālīna graboņa, ripojot lejā pa kalnu. It kā ar šo kaunu, kas par latviešiem neko labu neliecina, nepietiktu, tagad esam piedzīvojuši publisku histēriju par prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai ar starpniekiem izgādātajiem zemes kvadrātmetriem Meža kapu ekskluzīvajā daļā.

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs pagājušajā nedēļā laidis klajā populārzinātnisku pētījumu ar skanīgu nosaukumu Ceļā uz latviešu tautu.

Tulkojusi Brigita Kabuce. Jumava

Tulkojusi Jūlija Dibovska. Jumava

Gada sākums kā parasti ir kluss laiks, bet šogad šajā klusumā ieskanējās vismaz divu cilvēku balsis, kurās vērts ieklausīties.

Janvāra pirmās nedēļas nogalē kļuvuši zināmi nominanti gadskārtējai Lielās mūzikas balvai par sasniegumiem mūzikā 2016. gadā.

Ziemassvētku kaujas un latviešu strēlnieki ir divi ar leģendām apvīti jēdzieni, ko mūsdienās vairāk iepazīstam caur literatūru – Aleksandra Grīna romānu Dvēseļu putenis un Aleksandra Čaka poēmu Mūžības skartie.

Šā gada sākumā lielākie Latvijas grāmatnīcu tīkli – grāmatnīcas Jānis Roze un Zvaigznes grāmatnīcas – neatkarīgi viens no otra publiskoja 2016. gada pirktāko grāmatu topus. Tie ļoti uzskatāmi apliecina, kādas grāmatas Latvijā pērn bija populāras to cilvēku vidū, kuri par tām reāli balsoja ar sava maciņa saturu.

Nu ko, dabūjām pēc trakā vecgada pūtiena un lietus arī kārtīgu puteni? Protams, sēdēt pie stūres šādā laikā diez kas nav, bet nemaz jau nav tik slikti, ja reižu pa reizei mūs apciemo ziema un apsedz ar baltu segu pelēko ainavu, ienesot dzīvē kaut nedaudz gaišuma. Kaut kopējais fons, gadu sākot, vienalga ir padrūms: nesaprotamas nodokļu izmaiņas, runas par cenu gaidāmo kāpumu un akcīzes palielinājumu, RPIVA negaidītā pievienošana Latvijas Universitātei. Var jau būt, ka šogad politiķi beidzot iemācīsies komunicēt ar tautu? Vēlēšanas taču vairs nav aiz kalniem, būtu gan pēdējais brīdis, ja ne par valsti, tad vismaz par savu nākotni padomāt.

Sācies jaunais gads, un tā otrajā dienā ir vērts ielūkoties kalendārā, lai kopīgi saprastu, kas ir tas, ko pienāktos svinēt kultūras jomā 2017. gadā.

2016. gads aizvadīts, laiks atskatīties uz paveikto kultūrā. Gads bijis bagāts ar dažādiem notikumiem, īpaši tas sakāms par tā pirmajiem mēnešiem. Protams, apkopot visu vienā rakstā nav iespējams, tāpēc jūsu uzmanībai tiek piedāvāti daži zīmīgi pieturpunkti, kas plašāk izskanējuši Latvijas sabiedrībā.

Kā sauc, tā atsaucas – vēsta vēl viena sena mūsu tautas gudrība, ko līdzās gada noslēguma komentāra virsrakstā liktajai prātulai nevajadzētu aizmirst arī nākamajā gadā. Tā nav nekāda štrunta ezotērika, bet gan paaudzēs pārbaudīta lieta. Man šķiet, ka šīs viedās mācības esam drusku piemirsuši. Vismaz, ja atceras visas tās nejaucības, ko esam veltījuši sev un citiem, apsaukājot dažādu valstu prezidentus un viņu kandidātus, pēc tam mudīgi pielienot ievēlētajiem, kā arī lamājot savējos par kaut kādiem dīvainiem iemesliem. Nu, padomājiet paši, ko ir vērta mūsu tauta un sabiedrība, ja varam tik naidīgi sašķelties kaut kādu trīsdesmit bēgļu vai vienkāršas medību fotogrāfijas dēļ?

Gada nogalē noslēgušies pēdējie 2016. gada projektu konkursi Valsts Kultūrkapitāla fondā (VKKF).