Bens Latkovskis / Autori

Tieši pirms 34 gadiem, kādā 1984. gada janvāra agrā rītā, pusseptiņos no rīta manā dzīvoklī (tolaik vēl dzīvoju kopā ar vecākiem) iezvanījās telefons. Tajā pašā toņkārtā, kādā tagad telefoni zvana vien veco laiku filmās. Trrrr…Trrrr…Trrrr. Piegāju pie aparāta. Pacēlu klausuli. «Jā, klausos.» «Šeit no Valsts drošības komitejas,» klausulē atskanēja balss bez ievada un intonācijas. «Vai jūs varētu ierasties pie mums komitejā. Uz Frīdriha Engelsa un Ļeņina ielu stūra?»

Redzot daudzos sastrēgumus pilsētā, prātā gluži neviļus var iešauties doma – ja mums būtu metro, tad gan… Nupat portālā Manabalss.lv iniciatīvas grupa sākusi parakstu vākšanu par Rīgas metro sistēmas izveidošanu, kuras realizācija it kā atrisinātu Rīgas transporta problēmas.

Par aizvadītā gada cilvēku (–iem) žurnāla Time versijā kļuva sievietes, kuras ievadīja sociālo kampaņu #metoo (es arī, angļu val.). Šī kampaņa iedrošina sievietes atklāti runāt un apsūdzēt pāridarītājus par seksuālo uzmākšanos, fizisku vai vārdisku cieņas aizskārumu. Par to, ko pasaulē dēvē ietilpīgā vārdā par harasmentu.

«Gads, kurā svinam Latvijas simtgadi, ir sācies,» – ar šādiem vārdiem Jānis Geste iesāka savu pirmo 2018. gada LTV reportāžu no 11. novembra krastmalas, uzreiz pēc valsts himnas un svētku uguņošanas. Šis būs mūsu valstij svētku gads, un pirms tam Ministru prezidents Māris Kučinskis savā gadumijas uzrunā solīja, ka tas būšot izcils gads. Varētu, kā tagad skaitās stilīgi, teikt āmen, bet no apziņas dziļākajām dzīlēm laužas ārā kaut kāda deja vu sajūta. Tas viss jau kādreiz ir bijis. Nu ja, reiz jau viens premjers Jaungadā solīja septiņus treknus gadus, un mēs visi atceramies, ar ko tas toreiz beidzās. Par laimi, šoreiz ekonomikas apskatnieku vidū valda vienprātība – valsts tautsaimniecība attīstās pietiekami harmoniski, un nekas tās veselību vismaz šajā simtgades gadā neapdraud.

Vai gadā pirms Saeimas vēlēšanām var Latvijas politisko ainavu iedomāties bez parlamentārās izmeklēšanas komisijas? Grūti. Saeima savā vēsturē ir izveidojusi daudzas komisijas, bet vēl neviena nav darbojusies tik haotiski un bezmērķīgi kā šogad izveidotā. Pat paši komisijas locekļi un dedzīgākie tās darba aprakstītāji nevar jēgpilni formulēt, kādu rezultātu grib no tās «izspiest». Kādam jābūt komisijas gala ziņojumam, lai nebūtu jākonstatē, ka Saeimā atkal izkalies čiks?

Pirmdien Krievijas Centrālā vēlēšanu komisija pieņēma lēmumu 2018. gada 18. martā paredzētajās Krievijas prezidenta vēlēšanās nepielaist galveno opozīcijas kandidātu Alekseju Navaļniju. Tiesa, šīs vēlēšanas par vēlēšanām civilizētās pasaules izpratnē var saukt vienīgi nosacīti, jo to rezultāti ir labi zināmi jau tagad. Tomēr jebkurā gadījumā nemaināmā prezidenta Vladimira Putina pārvēlēšana būs zināms Krievijas politiskā cikla starpfinišs.

Pabriks intervijā ziņu aģentūrai LETA saka: «Vienotība lielā mērā ir pēctece politiskajā spektrā tādām partijām kā Latvijas ceļš un Tautas partija. Šīs partijas ir iznesušas uz saviem pleciem valsts smagās reformas. Un par to viņas ir tikušas sodītas.»

LTV raidījumā Tieša runa, kas bija veltīts partnerattiecību likumam, komunikāciju speciālists Valdis Melderis, pamatojot šāda likuma pieņemšanas lietderību, izteica plaši izplatītu argumentu – šādi likumi ir pieņemti visās Rietumeiropas valstīs, un, tā kā tur dzīvot ir drošāk, tad nav ko lieki lauzties, jālīdzinās viņiem. Atzīšos, arī es šo argumentu bieži lietoju, un vairākumā gadījumu tas ir pamatoti, jo katrs, kurš bijis Rietumos (nevis par Rietumiem «zināšanas”» smēlies no Krievijas TV), zina, ka tur daudz kas ir labāk nekā pie mums, lai kā to dažkārt negribētos atzīt. Taču ir viens bet.

Otrdien, 12. decembrī, LTV1 raidījums 100 grami kultūras bija veltīts pretrunīgi vērtētajam psihoterapeitam un vairāku grāmatu autoram Viesturam Rudzītim.

ASV prezidents Donalds Tramps paziņojis, ka atzīst Jeruzalemi par Izraēlas galvaspilsētu un plāno uz turieni pārcelt ASV vēstniecību. Varētu domāt – kāda gan mums gar to daļa? Taču atcerēsimies slaveno tauriņu teoriju, kura nosaka – viens tauriņa spārnu vēziens vienā pasaules daļā var izraisīt būtiskas pārmaiņas citā pasaules nostūrī.

Viens no pēdējiem Latvijas segregācijas bastioniem ir izglītības sistēma, kurā joprojām notiek Latvijas pilsoņu nodalīšana pēc etniskās vai valodu lietošanas pazīmes.

Pamazām iezīmējas nākamo Saeimas vēlēšanu iespējamo koalīciju un partiju savstarpējo cīņu laukumi. Par Saskaņu un tās elektorātu viss daudzmaz ir skaidrs. Tur iespējamas svārstības dažu procentu robežās ap standartskaitli – 30 vietas Saeimā. Ja nekas radikāli nemainās, tad arī latviskajā spektrā uzvarētājs ir zināms – tā ir varas partija ZZS, kurai grūti atrast ko pārmest. Ekonomiskais stāvoklis ir labvēlīgs, lielas kļūdas nav pieļautas, un šādā situācijā varas partijai ir grūti neuzvarēt. Šis ZZS labvēlīgais fons stipri apgrūtina citām partijām izstrādāt gudru un sekmīgu priekšvēlēšanu taktiku, bet daba jau necieš tukšumu, tāpēc gudru un sekmīgu taktiku vietā rodas dumjas un graujošas.

Sengrieķu valstsvīrs un domātājs Alkibiads reiz nocirta savam sunim asti, un par šo notikumu runāja visa Atēnu sabiedrība. Kad viņam jautāja – kāpēc viņš tā rīkojies, tad Alkibiads atbildēja: «Lai visi runā par šo suņa asti un nerunā par citām lietām.» Ar šo savdabīgo eksperimentu Alkibiads nodemonstrēja to, ko mūsdienās sauc par sabiedriskās domas manipulāciju, ar bezjēdzīgiem niekiem novēršot uzmanību no svarīgākā.

Pirms vēlēšanām Rīgas mērs Nils Ušakovs paziņoja par jauna – 1. – tramvaja maršruta atklāšanu no Imantas uz Juglu un atpakaļ. Jauno tramvaja maršrutu atklāja, bet izrādījās, ka infrastruktūra Pārdaugavas pusē tam vēl nav gatava, un to sāka pārbūvēt jau pēc vēlēšanām. Tagad ir pabeigta pieturvietu un transporta mezgla izbūve Dzirciema ielas un Jūrmalas gatves krustojumā. Diemžēl projekts realizēts, ignorējot modernākos pilsētvides veidošanas principus. Līdz ar to Rīgā kārtējo reizi atražota arhaiska, atļaušos pat teikt, sovjetiska, pilsētvide. Ar nožēlu jāsaka, ka minētais objekts tāds nav vienīgais.

Politologs Ivars Ījabs rakstā Oktobris kā Disnejlenda (Satori, 13.11.2017.) dod savu vērtējumu tā dēvētajai Oktobra revolūcijai: «Primāri PSRS bija izgāzies sociālais eksperiments.» Šim apgalvojumam varētu tikai piekrist, bet ir viens bet. Tieši par kādu sociālo eksperimentu ir runa? Atbilde uz šo jautājumu ir svarīga, ja vēlamies no šīs revolūcijas gūt pareizās mācības šodien.

Vienmēr, kad tiek pieņems lēmums paaugstināt minimālo algu, atsevišķi uzņēmēji un tā dēvētās darba devēju organizācijas sāk ierasto gaudu dziesmu, ka «gals klāt», būs jāatlaiž darbinieki un valstī augs bezdarbs. Mani šī dziesma vairs nepārliecina. Kaut kā neticas, ka uzņēmējus briesmīgi jau nu uztrauktu bezdarba līmenis. Ja arī uztrauc, tad tieši darba ņēmējiem pretējā virzienā – jo bezdarbs lielāks, jo uzņēmējam vieglāk atrast darbiniekus un var tiem atļauties maksāt mazāk. Šobrīd uzņēmēji daudz vairāk uztraucas nevis par bezdarbu, bet gan darbinieku trūkumu. Tāpēc uzņēmēju krokodilu asaras par bezdarba palielināšanos minimālās algas palielināšanas dēļ neaizkustina. Labāk jau tad būtu bijuši godīgi un teiktu, ka minimālās algas palielināšana iecirtīs robu peļņas apjomā un var gadīties, ka restorānā būs jāizvēlas par dažiem eiro lētāks vīns.

Par pagājušās nedēļas interneta hitu kļuva Solvitas Āboltiņas intervijas noslēguma epizode portālam Delfi. Šajā epizodē politiķe uz intervētāja Jāņa Dombura jautājumu par saviem nākotnes nodomiem (jautājumā tika ietverta skaidra norāde par iecerēto diplomātes karjeru), asaras valdot, aizlauztā balsī atbildēja, ka esot gatava kaut grīdas mazgāt, ko esot jau darījusi no 15 gadu vecuma līdz studiju laikam.

Savulaik milzu popularitāti iemantoja Viktora Igo romāns Nožēlojamie, kurā dziļi kritis noziedznieks, izbēdzis katordznieks Žans Valžans pāraug ārkārtīgi cēlā un augstsirdīgā labdarī. Mūsdienu pasaulē par vienu no skatītāju iecienītākajiem TV seriāliem kļuva Breaking Bad, kur attēlots pretējs process – pavisam rāms, apkārtējai sabiedrībai nekaitīgs ķīmijas skolotājs palēnām kļūst par rafinētu, nežēlīgu bandītu.

Pavisam klusi pienākusi Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas 100. gadadiena. Kurš gan padomju laikos varēja iedomāties, ka šī apaļā jubileja tiks sagaidīta tik necili? Lai kā vērtētu šo sociālo eksperimentu, pasaules vēsturē tas bija ārkārtīgi svarīgs notikums, kura mācību nedrīkst aizmirst.

Pirmdien atbildes uz Saeimas izmeklēšanas komisijas locekļu jautājumiem sniedza Ainārs Šlesers. Daži mediji pārmeta, ka, viņuprāt, Šlesers uz šiem jautājumiem neesot atbildējis pēc būtības un, vispār, neesot runājis tā, kā viņi gribētu. Rodas jautājums, kā tad viņi būtu gribējuši, lai uzvedas Šlesers, komisijas vadītāja Inguna Sudraba (kura arī nerīkojas tā, kā «vajag») un pārējie? Atbildi sniedz aktiera Kevina Speisija skandāls, kurš nupat kā uzliesmojis otrpus okeāna, uzreiz pēc Holivudas slavenākā producenta Hārvija Vainšteina skandāla.

Katrs no mums, saņemot elektroenerģijas rēķinu, ierauga neiztrūkstošu sadaļu: obligātā iepirkuma komponente (OIK). Šī sadaļa naudas izteiksmē ir gandrīz līdzvērtīga pašas elektroenerģijas izmaksām biržā. Tieši OIK dēļ elektroenerģija Latvijā ir dārgākā Baltijā, un šī dārdzība padara mūsu rūpniecību, kas ir galvenā elektroenerģijas patērētāja, mazāk konkurētspējīgu. OIK ir milzu akmens pie tautsaimniecības kājām un traucē tās sekmīgai attīstībai.

Viena no Krievijas redzamākajām sievietēm – Ksenija Sobčaka – pieteikusi sevi par kandidāti 2018. gada 18. martā paredzētajās Krievijas prezidenta vēlēšanās. Šis Sobčakas solis izraisīja diezgan pretrunīgu (pārsvarā negatīvu) reakciju no Kremlim opozīcijā esošās sabiedrības puses. Tiek pārmests, ka Sobčaka ar savu pieteikumu pārvēršot šīs vēlēšanas farsā, mazina galvenā Putina oponenta Alekseja Navaļnija augošo popularitāti, šķeļ opozīciju un, galvenais, palielina šo vēlēšanu leģitimitāti. Īsāk runājot, mums (opozīcijai) jau ir savs kandidāts – Navaļnijs, un kur tu, Ksenij, vēl bāzies pa vidu?