Bens Latkovskis / Autori

Uz katriem valsts svētkiem – vai tas ir 4. maijs vai 18. novembris, medijos izvirzās jautājums, kuras personas intervēt kā nācijas morālās autoritātes. Ja skatāmies uz šo jēdzienu – morālā autoritāte – plašāk, tad izvirzās jauni jautājumi – vai mūsdienās vispār šādas vispārnacionālas autoritātes var būt, jo kas vienam augstas morāles paraugs, tas citam var likties destruktīvs esošo pamatu grāvējs kā, piemēram, mācītājs Juris Cālītis; vai šādas autoritātes ir nepieciešamas (modernajā pasaulē katrs pats gudrs un autoritātes nepieciešamas tikai aprobežotiem prātiem) un kāda ir šo autoritāšu loma informācijas laikmetā, kad cilvēkiem pār galvu gāžas nebeidzama informācijas lavīna un jebkuras «autoritātes» balss pazūd vispārējā infotrokšņa kakafonijā.

Otrdien valdība nolēma, ka Latvija saistībā ar Norvēģijā arestēto zvejas kuģi Senator vērsīsies tiesā ar prasību pret Eiropas Komisiju (EK). Pirmajā brīdī var šķist, ka mūsu valdība nodemonstrējusi neredzētu pārdrošību un atvēzējusies pret pašu svētāko – EK. Taču tā var likties tikai lietas nezinātājiem. Patiesībā šī ir tāda kā viltus tiesvedība. Tā nenotiek par pašu kuģa arestu un tiesībām zvejot sniega krabjus strīdīgajā teritorijā Svalbārā, bet gan par EK rīcību. Tiesa lems, vai EK ir vai nav pietiekami aktīvi rīkojusies, lai palīdzētu aizstāvēt Latvijas zvejnieku intereses.

Vienotība nolēmusi kļūt par Jauno Vienotību. Šī zīmola maiņa jau izsaukusi dažādas ironiskas replikas, taču ironija šeit ir gluži nevietā. Vienotība patiesi mainās, un palikt ar veco nosaukumu tai nozīmētu jēdzieniski palikt vakardienā.

Pagājušajā nedēļā cilvēce kārtējo reizi izjuta, ka miers, kurš vēl pirms pieciem gadiem šķita pašsaprotams un mūžīgs, patiesībā ir pagalam trausls. Tāpēc notikumus Sīrijā vērtēsim tieši no globālā miera saglabāšanas aspekta. Kas tur īsti notika, kādi ir šo notikumu rezultāti un iespējamās sekas?

Svētdien notikušās parlamenta vēlēšanas Ungārijā parādīja, ka nacionālkonservatīvais kurss, kuru piekopj turienes vadošā partija FIDESZ ar tās līderi, Ungārijas premjeru Viktoru Orbanu priekšgalā, joprojām saglabā augstu popularitāti ungāru vidū.

Konspirācijas teoriju cienītāji un tie, kuri vārda «ebreji» vietā lieto to šīs tautas apzīmējumu, kādu lietoja pirmskara Latvijā, šo rakstu var tālāk nelasīt, jo nekā tāda, ko varētu gaidīt no virsraksta, šajā rakstā nebūs.

Krievijas prezidenta Vladimira Putina pārievēlēšana daudzus pasaules politiķus nostādīja visai divdomīgā situācijā. No vienas puses, Krievija ir ietekmīga valsts, viena no ANO Drošības padomes pastāvīgajām loceklēm, kodollielvalsts, un kaut vai protokola pēc tās vadītāju vajadzētu apsveikt ar ievēlēšanu, bet, no otras puses, skaidrs, ka vēlēšanas bija tīri dekoratīvas, savukārt Putina līdzšinējā politiskā darbība, graujot starptautisko tiesību normas, nerada demokrātisko valstu vadītāju vēlmi viņu apsveikt.

Pagājušo sestdien notika partijas Latvijas attīstībai kongress, kurš pieņēma lēmumu uz 13. Saeimas vēlēšanām iet kopā ar partijām Kustība PAR! un Izaugsme. Šo sestdien paredzēts partijas Kustība PAR! kongress, kuram jāakceptē šī sadarbība. Sociālajos tīklos ne viens vien ironizē un pat pauž sašutumu, kāpēc žurnālisti piegriež tik lielu vērību partijām, kuru reitings svārstās statistiskās kļūdas robežās. Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās 2014. gadā Latvijas attīstībai tā arī nepārvarēja, nē, ne jau 5% barjeru, bet gan 1% barjeru. Pirms četriem gadiem tā ieguva 0,89% balsu.

Apvienotās Karalistes pilsoņu Sergeja Skripaļa, viņa meitas Jūlijas un notikuma vietā bijušā policista noindēšana ir saasinājuši starptautiskās attiecības, iespējams, vairāk nekā 2014. gadā notriektais Malaizijas Boeing.

Vecrīgas kafejnīcās un pīpētavās klīst šausmu stāsti par iespējamo politiski kriminālo sprādzienu, kas varētu iet gaisā saistībā ar Rimšēviča – Martinsona – Sprūda lietu. Baumas ar katru nākamo aprites loku apaug arvien kliedzošākām detaļām un skar arvien augstākas amatpersonas.

Stambulas konvencijas (SK) ratifikāciju noraidījusi Slovākija, pirms tam Bulgārija. Arī Lietuvā Sociālās aizsardzības un nodarbinātības ministrija ierosinājusi atlikt Stambulas konvencijas ratifikāciju.

Šā gada maijā beidzas pašreizējā SAB direktora Jāņa Maizīša pilnvaru termiņš. SAB direktora izvirzīšana ir Valsts prezidenta vadītās Nacionālās drošības padomes (NDP) prerogatīva, un 21. februārī NDP šim amatam atkal izvirzīja Maizīti.

Pagājušo nedēļu ļoti īsā laikā sabruka (tika nobrucināta) pēc aktīvu lieluma trešā lielākā Latvijas banka – ABLV banka. Par to, kā tas notika, jau rakstīts daudz. Šoreiz gribu runāt par ko citu. Par tās sabiedrības daļas reakciju, kuru pie mums ierasts dēvēt par sorosisko. Jāuzsver, ka runa ir par vērotāju no malas reakciju, nevis bankas reālajām iespējām.

Saeimas deputāti Andrejs Judins un Aleksejs Loskutovs ceturtdien oficiāli izstājās no partijas Kustība Par!. Lolita Čigāne un Ints Dālderis no partijas vēl nav izstājušies, taču pretēji valdes lēmumam atteikušies pamest Vienotības frakciju. Pašas Kustības Par! reitingi svārstās statistiskās kļūdas robežās (ap 1%), un tai ir minimālas izredzes iekļūt nākamajā Saeimā.

Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšana un KNAB pret viņu ierosinātais kriminālprocess ir ne tikai pēdējā laika karstākā ziņa, kura pēc ilgiem gadiem atkal likusi Latvijas vārdu locīt pasaules mediju virsrakstos, bet arī vietējas nozīmes polittrīce, kuras sekas šobrīd vēl nav līdz galam apjaustas.

Neatkarīgi no tā, kā beigsies Latvijas Bankas ilggadējā prezidenta Ilmāra Rimšēviča «ciemošanās» KNAB īslaicīgās aizturēšanas izolatorā, skaidrs, ka nekas nepaliks «tā kā agrāk». Gadiem, pat gadu desmitiem pūstais Rimšēviča tēls ir plīsis, un to, tāpat kā caurdurtu balonu, otrreiz vairs neuzpūst.

Šā gada 7. februārī notika atgadījums, kurš neizpelnījās pasaules mediju pirmās lapas, bet kura sekas var būt cilvēcei liktenīgas. Runa ir par ASV militārās aviācijas triecienu vienībām, kuras Sīrijā devās atņemt kurdu spēkiem kādu naftas pārstrādes rūpnīcu. Šo vienību pamatmasu veidoja, pārfrazējot šī brīža olimpisko terminoloģiju, karavīri no Krievijas – tā dēvētās Vāgnera militārās privātkompānijas «darbinieki».

Gadus piecus savos rakstos centos nelietot vārdu sorosīti. Ja nu kādreiz bez šī apzīmējuma tomēr bija grūti iztikt, tad to lietoju ar piebildi – tā saucamie. Šķita, vienreiz taču jābeidz tā plēšanās murgosfērā. Īpaši pēc 2014. gada notikumiem Ukrainā, kad būtiski palielinājās mūsu valstiskuma apdraudējums, un 2015. Jaungada notikumiem Ķelnē, pēc kuriem sorosiskā ideoloģija (tūlīt paskaidrošu, kas tā tāda) uz brīdi ierāva galvu plecos. Taču viss plūst, viss mainās. Ar Putina draudiem esam apraduši, un pēc migrantu krīzes sorosīti ir aplaizījuši brūces un atkal aktivizējas.

Zem mana raksta Koncentrēšanās uz ienaidu (NRA, 24.01.2018.) interneta komentētāja ar segvārdu Solda uzdeva man tiešu jautājumu: «Vai tiešām jums šķiet, ka ZZS valsti attīsta pareizi?» Tā kā šajās dienās aprit Māra Kučinska (ZZS) valdības divi gadi un piektdien viņš preses konferencē sniedza pārskatu par savas valdības darbību, ar nelielu nokavēšanos sniedzu publisku atbildi.

Dažkārt tiek izteikts viedoklis, ka Latvijas lielās emigrācijas cēlonis ir mūsu sliktā izglītības sistēma (Ivars Ījabs, Rīgas Laiks 2018.02.). Lai noskaidrotu, cik lielā mērā šī versija atbilst patiesībai, izmantosim domnīcas Legatum institute ikgadējo pasaules valstu labklājības indeksa sarakstu.

Atkal dienaskārtībā parādījies jautājums par Stambulas konvencijas ratificēšanu. Sociālie tīkli verd. Šis jautājums Latvijā, protams, nav par vardarbību vai attieksmi pret sievietēm. Tas ir jautājums par attieksmi pret nezināmo, kā arī sociālās piederības marķieris. Latvijā pie smalkā toņa piedien atbalstīt šo konvenciju, tāpēc galvenais atbalstītāju arguments ir savus pretiniekus apsaukāt par tumsoņām.

Ceturtdien ar parlamentārās izmeklēšanas komisijas (PIK) priekšsēdētājas Ingunas Sudrabas runu-ziņojumu noslēdzās (vismaz oficiālā līmenī) pusgadu ilgusī Rīdzenes sarunu epopeja. Sudrabas runa bija pietiekami spilgta un saturiski piesātināta, tāpēc jo vairāk žēl, ka mediji (pirmām kārtām sabiedriskie mediji) to faktiski noignorēja, jo fokusējās uz citu. Ko tad tik būtisku pateica Sudraba, un kāpēc viņas vārdi palika plašākai publikai nesadzirdēti?