Bens Latkovskis / Autori

Viena no Krievijas redzamākajām sievietēm – Ksenija Sobčaka – pieteikusi sevi par kandidāti 2018. gada 18. martā paredzētajās Krievijas prezidenta vēlēšanās. Šis Sobčakas solis izraisīja diezgan pretrunīgu (pārsvarā negatīvu) reakciju no Kremlim opozīcijā esošās sabiedrības puses. Tiek pārmests, ka Sobčaka ar savu pieteikumu pārvēršot šīs vēlēšanas farsā, mazina galvenā Putina oponenta Alekseja Navaļnija augošo popularitāti, šķeļ opozīciju un, galvenais, palielina šo vēlēšanu leģitimitāti. Īsāk runājot, mums (opozīcijai) jau ir savs kandidāts – Navaļnijs, un kur tu, Ksenij, vēl bāzies pa vidu?

Pirms desmit gadiem, 2007. gada 18. oktobrī, Jēkaba ielā pie Saeimas nama cilvēku pūļi, nikni vicinot lietussargus, skandēja: «Atlaist Saeimu!» Šajā datumā aizsākās tas, ko vēlāk nodēvēja par lietussargu revolūciju.

Ziņu, ka četri jau vairākās partijās pabijuši politiķi (Artis Pabriks, Mārtiņš Bondars, Juris Pūce, Vents Armands Krauklis) nākuši klajā ar ierosinājumu apvienot spēkus startam nākamā gada Saeimas vēlēšanās, uzzināju ceturtdienas vakarā Briseles lidostā no partijas Kustība PAR! pelēkā kardināla Pētera Viņķeļa. «Lai arī mēs esam PAR!, šoreiz mēs esam pret,» viņš, ierasti ironizējot, neslēpa skepsi pret kārtējo jaunveidojumu.

Šobrīd par lielu karu runāt neskaitās stilīgi. Labais tonis liek teikt, ka cilvēces saprātīgākā daļa procesus kontrolē un, ja arī kaut kur pie varas ir pa kādam nelīdzsvarotam psihopātam, politiskajam diletantam vai avantūristam, tad arī viņiem ir pietiekami augsts pašsaglabāšanās instinkts, kas neļaus darīt pārāk lielas muļķības. Tāpēc jo nozīmīgāka šķiet radiostacijas Eho Moskvi galvenā redaktora Alekseja Venediktova atbilde uz izcilā krievu literāta Dmitrija Bikova tiešu jautājumu: vai liels karš ir iespējams? (Sobesedņik 3.10. 2017.)

No 1. oktobra Latvijā ir palielinātas (indeksētas) vecuma pensijas. Brīnišķīgi, ka mūsu valstī rūpējas par veciem cilvēkiem; par tiem, kuriem liela dzīves daļa pagāja, cīnoties ar padomju laiku sadzīves grūtībām; par tiem, kuriem arī jaunie laiki dažādu, pārsvarā objektīvu, iemeslu (vecuma) dēļ nekādu vieglo dzīvi neatnesa. Bet…

Referendums par Katalonijas neatkarību aizvadīts. Var jau teikt, kā to izdarīja Spānijas premjerministrs Mario Rahojs, ka «nekāda referenduma nebija». Tiesa, visa pasaule redzēja pretējo. To, ka, par spīti Spānijas policijas brutālajiem centieniem šo referendumu nepieļaut, tas tomēr notika. Arī pašā Katalonijā tika novērtēta Madrides rīcība, kā rezultātā plaisa starp Kataloniju un Spāniju tikai paplašinājās.

Latvijā uz katrām vēlēšanām parādās jauni «baltā zirga bruņinieki», «laimes lāča dīdītāji» un tamlīdzīgi kaimiņi. Šis jauno partiju bums no sabiedrības puses tiek gan izsmiets (jaunas partijas aug kā sēnes), gan akceptēts, jo «nav jau par ko balsot».

Saeimas balsojums par prezidenta Raimonda Vējoņa ierosinājumu nepilsoņu bērnu jautājumā iezīmēja ne tik daudz koalīcijas partiju attieksmi pret šo problēmu, cik izvēlēto stratēģiju nākamruden paredzētajām vēlēšanām. Šī stratēģija ir gauži vienkārša – kaut kā izvilkt līdz vēlēšanām, cenšoties nedarīt nekādas asas kustības, neko nemainīt, iekonservējot visu, ko vien var konservēt.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis rosina izbeigt praksi nepilsoņu jaundzimušajiem bērniem ļaut palikt nepilsoņu statusā. Šis priekšlikums izraisījis zināmu sabiedrības viļņošanos, taču izskatās, ka viss paliks pa vecam, jo valdošā koalīcija šobrīd nav ieinteresēta politiskos satricinājumos. Taču iesāktā diskusija, manuprāt, ir labs iemesls, lai parunātu par kaut ko nozīmīgāku, kam ar konkrēto pilsonības jautājumu gan ir tikai pakārtota saistība.

Zviedrijā dzīvojošā «mediju eksperte» Sandra Veinberga sociālajā vietnē twitter publicējusi ierakstu: «Nevēlos, lai no manas nodokļu naudas maksā gigantiskas summas Porziņģim. LV ir daudz vairāk vajadzību slimajiem, vecajiem, mazturīgajiem.»

Svētdien ziņu lente atnesa skumju ziņu – mūžībā aizgājis Konstantīns Pupurs. Tas pats jaunais, pārgalvīgais grupas Helsinki – 86 čalis, kurš 1988. gada 14. jūnijā pirmo reizi padomju okupācijas apstākļos publiski pacēla sarkanbaltsarkano karogu pašā Rīgas centrā pie kafejnīcas Luna (tagad McDonald’s ēstuve), aiznesa to augsti virs galvas turētu līdz Brīvības piemineklim, tad līdz Raiņa piemineklim un tālāk uz Brāļu kapiem.

Valdība vienojusies Latvijai raksturīgiem augļiem, ogām un dārzeņiem no nākamā gada samazināt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi no 21% līdz 5%. Šis lēmums izsaucis neviennozīmīgu reakciju.

Ir sācies jaunais mācību gads, un uz Rīgas ielām (tiltiem) parādījušies milzu sastrēgumi. Īpaši jau rītos un vakarpusē. Cilvēki ierasti lamā Ušakovu un, šķendējoties par sastrēgumiem, par to galveno iemeslu min līdz mācību gada sākumam nepabeigtos ielu remontdarbus. Pēc dažām nedēļām tos pabeigs, un tad? Vai sastrēgumu kļūs mazāk? Varbūt par kripatu mazāk arī kļūs, taču ne jau šajos remontdarbos slēpjas problēmas sakne. Tā slēpjas aplami izvēlētajā pilsētas attīstības konceptā, kurš balstās arhaiskos pagājušā gadsimta priekšstatos par to, kādai jāizskatās modernai pilsētai.

Sociālajos tīklos lielu ievērību izpelnījusies labklājības ministra Jāņa Reira intervija interneta izdevumā lvportals.lv. Reira viedokli pat nevar pārstāstīt. Tas jācitē precīzi: «Esmu pilnībā pārliecināts, ka, piemēram, Spānija nekad nepanāks Luksemburgu. Nekad. Un Luksemburga nepanāks Šveici. Tas ir populisms, kad sakām, ka mums jāpanāk tādu valstu līmenis kā Vācija, Luksemburga vai Šveice. Tas nav iespējams.»

Nenoliedzami, ka deputāta vai kāda cita valsts amata izmantošana savtīgos nolūkos ir izskaužama parādība jebkurā valstī un jebkurā sabiedrībā. Pret to ir jācīnās, un jārada neciešami apstākļi tiem, kas to nevar vai negrib saprast. No šāda aspekta var censties saprast tos, kuri mēģina izmantot žurnāla Ir publikācijas (tā dēvētās Rīdzenes sarunas) šīs problēmas aktualizācijai un ir pat iniciējuši Saeimas izmeklēšanas komisijas izveidošanu. Taču tikai censties, ne vairāk, jo saprast un loģiski izskaidrot, kāpēc it kā nopietns jurists, tiesību zinātņu doktors Andrejs Judins šādam nolūkam izmanto tik apšaubāmu gadījumu (keisu), nevar.

Satiksmes lietu eksperts un kādreizējais Vienotības atbalstītājs Tālis Linkaits, komentējot ziņu par to, ka Vienotību pamet gandrīz visi Saulkrastu novada nodaļas biedri, tīmeklī ietvītojis: «Nabaga Vienotība tagad nodrošinās darbu LETAs ziņu lentei: varēs ik pārdienas ziņot par kādu izstāšanos.»

Ja man jānosauc dažas lietas, kas dūrās acīs politiskās partijas Kustība Par (tieši tāds ir tās oficiālais nosaukums) dibināšanas kongresā sestdien nedzirdīgo biedrības kultūras nama Rītausma pieticīgajā zālē, tad tās ir divas. Pirmkārt, starp zālē sēdošajiem tikpat kā nebija neviena vīrieša šlipsē. Ja arī daži bija, tad tiem kaklasaite drīzāk kalpoja kā stilistisks aksesuārs, nevis statusa atribūts, kā tas bija Vienotības kongresā nedēļu iepriekš, kur, par spīti neizturamam karstumam zālē, partijas vadoņi mocījās, sēžot uzvalkos, stīvinātos, līdz augšējai podziņai aizpogātos kreklos un dārgās šlipsēs.

Igaunijas prezidente Kersti Kaljulaida valstiskās neatkarības atjaunošanas svinībās daudzus pārsteidza ar visai drosmīgu runu, kurā norādīja, ka Igaunijai draud nonākšana pašokupācijas režīmā, ar to saprotot brīvības ierobežošanu kādas it kā svētas idejas vārdā – vai nu tā būtu igauņu nācijas etniskā tīrība, vai pareizāka pārtikas produktu izvēle. Viņasprāt, pašokupācija sākas tad, kad, lai vienotos par kādu ideju, vairs netiek sadzirdētas citas. «Pēc tam seko citu uzskatu aizliegšana, jo tie tiek uztverti kā kaitinoša īdēšana, kuru nav vērts klausīties un kas kļūst par traucējošu troksni. Viss. Demokrātija paliek pagātnē.»

Ārkārtīgā sutoņā, slikti vēdinātā zālē sestdien aizritēja Vienotības kongress. Vīri uzvalkos un šlipsēs kongresa materiālu mapes izmantoja kā vēdekļus, taču neko daudz tas nelīdzēja. Klātesošos smacēja bezgaiss gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, jo netika paustas nekādas svaigas idejas. Arī gaidāmā intriga par valdes priekšsēdētāja vēlēšanām izpalika. Viss paliks pa vecam. Partija izvēlējās pat nemēģināt kaut ko darīt. Ar klusu nolemtību tā ļaujas plūdumam pa straumi, un jaunā Vienotības himna varētu būt populārā dziesma Palaid, palaid puķīti pa dambi.

Otrdien kādreizējais tā dēvēto oligarhu lietu uzraugošais prokurors Māris Leja uzstājās Saeimas parlamentārās izmeklēšanas komisijā un vēlreiz atzina, ka savāktie pierādījumi nav bijuši pietiekami, lai uzrādītu kādam apsūdzības un nodotu lietu tiesai.

Kādreiz varenā partija Vienotība atrodas uz sabrukuma robežas, un tas vēl ir maigi teikts. Partijai sestdien paredzēts kongress, kurā tiks meklēts jauns partijas glābējs, jo iepriekšējais izrādījās vien jūras ezis, kurš gan spēj uzpūsties četras reizes lielāks nekā ir patiesībā, bet zem viņa ādas nekā cita kā gaisa nav. Svarīgi uzsvērt, ka kongresā tiks meklēts nevis partijas valdes priekšsēdētājs, bet tieši glābējs, kas nav gluži viens un tas pats.

Jaunā politiskā kustība Par savā manifestā ierakstījusi, ka ir «par pabalstu pakāpenisku aizstāšanu ar vispārējo pamatienākumu». Jāatzīst, ka šī frāze kustības manifestā ir patiesi revolucionāra un nepelnīti neievērota no sabiedrības puses. Tāpēc būs interesanti vērot, vai tā saglabāsies partijas programmā arī pēc jaundibinātās partijas kongresa 26. augustā. Kas tas tāds – vispārējais pamatienākums (VPI)?