Bens Latkovskis / Autori

Cilvēki mēdz atkārtot tās pašas darbības, kuras tiem kādreiz jau atnesušas panākumus. Latvijas kreisi liberālās aprindas (dažkārt sauktas par «sorosītiem») labāko politisko sasniegumu uzrādīja 2011. gadā, kad tām izdevās iniciēt Saeimas atlaišanu; uz ātru roku nodibināt savu partiju un kopā ar Vienotību uzvarēt Saeimas ārkārtas vēlēšanās.

Aizvadītā nedēļa bija vasaras sezonai politiski piesātināta. Tika izveidota parlamentārā izmeklēšanas komisija, kura pētīs žurnālā Ir publicētu daiļdarbu, sauktu arī par Rīdzenes sarunām; ievēlēta šīs komisijas priekšsēdētāja, kas izraisīja skaļu sašutumu zināmās aprindās; Saeimā tika nobalsots par pēdējā laika vērienīgāko nodokļu reformu un tika pieteikts jauns politiskais spēks.

Viesnīcā Jūrmala 1993. gada 13. februārī tā laika Latvijas politiskās un saimnieciskās elites un Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvji slepenā apspriedē vienojās par priekšvēlēšanu bloka Latvijas ceļš izveidošanu. Tā paša gada 5.–6. jūnijā notikušajās Saeimas vēlēšanās Latvijas ceļš ieguva līdz šim Latvijas politikā nepārspētus panākumus – 36 deputātu vietas, kamēr valdības vadītājs Ivars Godmanis, kurš palika uzticīgs Tautas frontes sarakstam, tā arī nepārvarēja tolaik pastāvošo 4% barjeru.

Cilvēkus vienmēr ir aizrāvušas spēles. Mēs bērnībā spēlējām kazakus – laupītājus, kariņu ar štābiņiem. Tagad daudzi spēlē datorspēles, bet ne tikai, jo vēlme spēlēties nekur jau nepazūd. Mainās vienīgi spēļu ārējā atribūtika, un politika ir viena no populārākajām pieaugušo spēlēm. Lai šī spēle iegūtu vēlamo dinamiku, tai nepieciešama skaidri saprotama, primitīva mitoloģiskā fabula.

Pēc likuma Saeimas vēlēšanās drīkst piedalīties tikai tās partijas, kuras dibinātas vismaz gadu pirms šīm vēlēšanām. Līdz ar to tiem, kuri nākamruden gribētu piedalīties 13. Saeimas vēlēšanās, stāvot uz jaunas politiskās platformas, pēdējais laiks sākt intensīvi rosīties. Pirmām kārtām runa ir par Ilzes Viņķeles ieskicēto jauno liberāli centrisko partiju, kura veidotos no Solvitas Āboltiņas opozicionāriem Vienotības iekšienē.

Koalīcijas padomes pirmdien konceptuāli atbalstītais priekšlikums par parlamentārās izmeklēšanas komisijas izveidošanu saistībā ar tā dēvētajām oligarhu sarunām tikai pirmajā brīdī rada zināmu pārsteigumu. Patiesībā šis atbalsts ir likumsakarīgs, jo visiem koalīcijas partneriem izdevīgs.

Iepriekšējās sezonas atstāstījums. Kādā valstī, kur gara ziema, par varu cīnās divi klani – «oligarhi» (saukti arī par Trīs A) un «sorosīti». Valdību vada sorosīti, un par premjeru ir iecelts to ieliktenis D. Sorosīti kontrolē arī ietekmes kanālus, spēka struktūras, tos atbalsta daudzi viedokļu līderi. Savukārt visās nelaimēs, kas notiek valstī, tiek vainoti Trīs A. Galmā ir viens no viņiem ar ietekmīgu karadraudzi, un arī pārējie divi A ir gatavi atgriezties pie varas. Lai pilnībā notīrītu laukumu, tiek gatavota operācija Rīkojums nr.2.

Šonedēļ sākās ģimenes ārstu streiks, kas ir plašākā mediķu protesta akcija pēdējo desmit gadu laikā, jo atšķirībā no piketiem šis streiks ietekmē arī pacientu iespējas saņemt medicīnisko palīdzību.

Kopš koalīcijā panākta vienošanās par tā dēvētās nodokļu reformas kompromisa variantu, izskanējuši dažādi viedokļi un aprēķini, kuri katrs «pierāda» kaut ko savu. Taču skaitļi ir bezkaislīgi un nepielūdzami. Vienošanās paredz, ka visiem, kuriem bruto ienākums gadā ir zem 55 000 eiro (tātad gandrīz visiem šo rindiņu lasītājiem), uz rokas paliks vairāk nekā līdz šim.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis Saeimas pavasara sesijas noslēguma uzrunā aicināja Saeimu beidzot saņemties un izlemt, lai jau 2019. gadā Valsts prezidentu varētu vēlēt visas tautas vēlēšanās, kā arī lai tiktu paplašinātas valsts vadītāja pilnvaras.

Kopš pagājušās ceturtdienas Latvijā ir jauns Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājs – Jēkabs Straume. Uzreiz arī parādījās centieni viņu dresēt. No tā, kā viņš pratīs sevi nostādīt, lielā mērā būs atkarīga turpmākā cīņa ar korupciju.

Ar virsrakstā teikto nav jāsaprot, ka šīs pārmaiņas Krievijā tūlīt, tūlīt iestāsies. Visticamāk, tās būs jāgaida vēl pietiekami ilgi, taču nevar nepamanīt, ka dziļi tautas apziņas dzīlēs gruzd neapmierinātība un šur tur starp sūnām spraucas varai draudīgas dūmu strēlītes. Šodien Krievijā valsts svētki – Krievijas diena (1990. gada 12. jūnijā Krievijas (vēl kā PSRS savienotās republikas) parlaments pieņēma deklarāciju par valstisko suverenitāti), taču šie svētki mūsdienās tiek vērtēti visai divdomīgi, jo cieši saistās ar Jeļcinu un PSRS sabrukumu, kas abi šodienas Krievijā ir negatīvi ietonēti jēdzieni.

Pašvaldību vēlēšanas aizvadītas, un gandrīz visas partijas ziņo par labajiem rezultātiem. ZZS stāsta, ka tieši viņi uzvarējuši visvairāk pašvaldībās; NA ziņo, ka viņiem ir lielākais deputātu skaits; Vienotība priecājas par to, ka Rīgā pārvēlusies pār 5% barjeru. Jaunās partijas salutē par jauna politiskā laikmeta iestāšanos, Saskaņa ir saglabājusi savas pozīcijas Rīgā un Rēzeknē un tikusi pie iespējas patirgoties par iespēju pasaimniekot arī Daugavpilī un Liepājā. Visi ir uzvarējuši un dzer šampanieti.

Jau pirms vēlēšanām vairākums ekspertu pauda stingru pārliecību, ka vēlēšanu rezultāts Ventspilī pārsteigumus nenesīs – uzvarēs līdzšinējā pilsētas vadība (partija Latvijai un Ventspilij) ar tās ilggadējo priekšsēdētāju Aivaru Lembergu priekšgalā.

Atveru internetā sociālo tīklu lapu, un tur priekšā kārtējā politiskā reklāma: «Nepaliec 3. jūnijā mājās! Balso par...! 70% atlaide šmigai.» Vēlēšanu solījumu nogurdināts, pat uz sekundes simtdaļu samulsu – vai tiešām galīgi aptrakuši? Nu, nē, protams, tas taču joks.

Ar režisora Leonīda Leimaņa spēlfilmas Pie bagātās kundzes gādību līdz mūsdienām atklejojusi urbānā leģenda par it kā pirmās republikas laikā pastāvējošu Mazmājnieku partiju. Šādas partijas eksistencei šīs leģendas ietvaros būtu jāsimbolizē ne tikai tā laika politiskās dzīves sadrumstalotība, bet dziļākajā būtībā arī pašas demokrātiskās sistēmas bezjēdzīgā, iluzorā daba.

Biju nejaušs liecinieks divu kādas pilsētas iedzīvotāju sarunai par vēlēšanu tēmu. Viens otram jautā – par ko balsosi? «Par kādreizējo mēru, tikai par viņu,» skan pārliecinoša atbilde. «Bet viņš taču dzērājs un korumpants,» seko neizpratnes pilna iebilde. «Toties viņš man baigo nekustamā nodokļa atlaidi iedeva. Vairākus simtus ietaupīju,» pretī dzelžains arguments. Nesagraujams. Tāds, ka visi citi argumenti paliek nesadzirdēti.

Bijušais Valsts prezidents Valdis Zatlers intervijā Latvijas Radio (28.04.2017.) apgalvoja, ka pašvaldības kļuvušas par «maziem oligarhiņiem». Tās ieguvušas pārāk lielu varu un nedomā apstāties. Viņš nav vienīgais, kas izsaka līdzīgas domas, tātad jādomā, ka nav dūmu bez uguns.

Svētdien Francijā notika prezidenta vēlēšanu pirmā kārta. Kādi ir to rezultāti, ko tās parādīja, un kādus secinājumus varam izdarīt Latvijas kontekstā?

Saeimas deputāte Ilze Viņķele publiski atklājusi, ka plāno dibināt jaunu politisko partiju. Portālā skaties.lv Viņķele stāsta: «Ja Vienotībā uzskatu atšķirības iegūs tādus apmērus, ka tās idejas, par kurām iestājos, nav iespējams realizēt, tad skaidrs, ka jāskatās uz citu politisko pārstāvniecību vai domubiedru grupu... Laika nogrieznis jebkuram, kurš apsver iespēju veidot kādu jaunu politisko organizāciju, ir šā gada rudens, ja vēlas startēt jau 2018. gada vēlēšanās.» Tas nozīmē, ka vasarā iespējama jauna politiskā spēka parādīšanās uz mūsu jau sūnot sākušās politiskās skatuves. Ko tas nozīmē, un kādas tam varētu būt sekas?

Nesen Latvijas Banka (LB) un Finanšu ministrija (FM) gandrīz vienlaicīgi nāca klajā ar saviem nodokļu sistēmas reformas plāniem. Abi reformas piedāvājumi bija apbrīnojami līdzīgi, atšķīrās vienīgi nianses, un sabiedrība kopumā tos atzina par soli pareizā virzienā, jo nodokļu slogu paredzēja it kā mazināt. Taču kaut kas šajā procesā liek būt aizdomīgam.

Nav noslēpums, ka Latvijā politiskās partijas nav nekādas partijas, bet sabiedrības ar ierobežotu atbildību, kur ailē – uzņēmējdarbības veids – rakstīts – politika. Taču, tā kā šī uzņēmējdarbības veida specifika cita starpā prasa arī kaut kādas ideoloģijas (tēla, vērtību sistēmas) radīšanu, šim nolūkam tiek algoti speciāli tēlu veidotāji, profesiju klasifikatorā saukti par sabiedrisko attiecību speciālistiem vai profesionālajā slengā – piarščiki.