Elita Veidemane / Autori

„Šodien saku lielu paldies visiem „Attīstībai/Par!” un KPV deputātiem, kas nobalsoja pret aizliegumu priekšvēlēšanu aģitācijai krievu valodā. Uz kopējā fona šis solis ir īpaši drosmīgs, un Latvijas krievvalodīgie to novērtē! Paldies par cilvēcīgumu un veselo saprātu!” – tviterlentē gavilē Vjačeslavs Dombrovskis („Saskaņa”) pēc Saeimas balsojuma par priekšvēlēšanu aģitācijas valodu. Gavilēt vēl pāragri: priekšlikums ar balsu vairākumu nosūtīts izskatīšanai komisijās. Taču nekaunība un atklāts pretvalstiskums kā pretīga ložņa atradīs arī visslēptākos vārtiņus, pa kuriem ielīst mūsu apziņā.

„Kas gan ir daži Latvijas miljoni, salīdzinot ar Krievijas miljardiem?... Mani gan dara bažīgu viena lieta. Mēs nonāksim Rīgas domē, kur ir ļoti sakārtotas... hmm... Kā politiķis mēģināšu izteikties taktiskāk... kur ir ļoti sakārtotas naudas plūsmas. Un tās ir sakārtotas no pašas apakšas līdz pat augšai. Bijušajai augšai. Tagad nomainīsies „augša” – cik daudz pūļu un enerģijas vajadzēs, lai to visu salauztu?” – prātojot par korupciju Rīgas domē, saka bijušais izglītības un zinātnes ministrs, tagad – Rīgas domes deputāts Kārlis Šadurskis („Jaunā Vienotība”).

„Ceru, ka, analizējot Valsts kultūrkapitāla fonda VKKF darbu, Jūs pievērsīsities arī konkrētam naudas sadalījumam. Mani interesē, kāpēc VKKF piešķir nodokļu maksātāju naudu (tostarp arī manējo) apšaubāmiem projektiem, tādiem kā, piemēram, festivālam, kurā sievietes pārģērbjas par vīriešiem? Lībiešu kultūras dienu veidotāji saņem tikai 1900 eiro, savukārt kaut kādi „drag king” ‒ 4500 eiro. Jūs kā konservatīvas partijas pārstāvis un kultūras ministrs to uzskatāt par normālu praksi?” – šādu vēstuli nosūtīju uz Kultūras ministriju.

„Ceru, ka, analizējot Valsts kultūrkapitāla fonda VKKF darbu, Jūs pievērsīsities arī konkrētam naudas sadalījumam. Mani interesē, kāpēc VKKF piešķir nodokļu maksātāju naudu (tostarp arī manējo) apšaubāmiem projektiem, tādiem kā, piemēram, festivālam, kurā sievietes pārģērbjas par vīriešiem? Lībiešu kultūras dienu veidotāji saņem tikai 1900 eiro, savukārt kaut kādi „drag king” ‒ 4500 eiro. Jūs kā konservatīvas partijas pārstāvis un kultūras ministrs to uzskatāt par normālu praksi?” – šādu vēstuli nosūtīju uz Kultūras ministriju.

„Kā tas tā var būt? Saeimas deputāti nepilda solījumus, melo, izvairās no atbildēm, bet viņiem par to nekas nav! Un viņus ievēlē atkal un atkal. Skolotāj, es nesaprotu – kā tas var būt?” – jautā skolēns, kurš vēlas zināt. Tas, kurš nevēlas, iet uzpīpēt aiz stūra. Visticamāk, skolotājs, kurš ieraudzīs ļuļķējošo pusaudzi, neko viņam nedrīkstēs aizrādīt: tā noteikti tiks traktēta kā vardarbība pret bērnu.

Poļu tautas kustība – „Solidaritāte” („Solidarność”) – piedzima 1980. gadā. Cēloņi: tautas neapmierinātība ar politisko iekārtu un tās vadoņu neprasmi vadīt ekonomiku. Pirms tam – 1970. un 1976. gadā Polijā arī notika nemieri, tomēr tos nežēlīgi apspieda. 1980. gadā krasi cēlās pārtikas preču cenas, un atkal sākās nemieri. Augusts iezīmējās ar streikiem: pirmais notika 14. augustā Gdaņskas kuģubūvētavā. Par strādnieku līderi kļuva elektriķis Lehs Valensa (Lech Wałęsa), un viņa vadītā komiteja izvirzīja 21 politiska rakstura prasību valdībai.

„Viss būtu zem ūdens? Viss – šīs mājas, kapi un kalni?” – neticīgi pārjautā mana meita Linda, lai gan tas tik sen zināms, kaut arī sirds nespēj noticēt: Slutišķu sādža jau sen dusētu ūdens kapsētā, ja augšpus Daugavpils 1986.gadā PSRS monstrālo celtņu plānotāji būtu sākuši būvēt hidroelektrostaciju. Vairs nebūtu arī gleznaino Daugavas loku, pļavu un kraujo krastu. No Latgales daiļuma taptu atšķelts biezs, asiņains rieks.

„Kā jums šķiet, ko atgādina JKP priekšplānā izvirzītā Linda Ozola?” – šādu jautājumu nesen man uzdeva kāds politikas vērotājs. Padomāju. Un sapratu. Jutu Strīķi. Aizsaulē aizgājušās politiķes tēls tik ļoti bija iespaidojis eventuāli nākamo Rīgas domes vadītāju, ka viņa publiskajās debatēs kopēja ne tikai runas manieri, nesatricināmo revolucionāro pārliecību un Dāmokla zobina švīkstināšanu virs korumpantu galvām, bet arī, pietrūkstot kompetencei, vēlamo uzdeva par esošo. Taču tas jēkāpistiem ir normāli.

„Tie politiķi, kuri atbalsta Stambulas konvenciju, ir vai nu naivi nejēgas, vai arī nelietīgi cilvēki bez sirdsapziņas. Vairums no viņiem ar saviem bērniem eksperimentēt nevēlas. Viņu pašu dēli apkārt princešu kleitiņās neskraida, bet meitas nedižojas mežacirtēju kostīmos. Taču šie politiķi grib to uzspiest visiem pārējiem Latvijas bērniem,” kā vienu no katastrofālajām Stambulas konvencijas blaknēm nosaucot bērnu fizisku un morālu kropļošanu, minēto juridisko dokumentu, ko daži Saeimas politiskie spēki ir gatavi ratificēt, analizē tiesību zinātņu doktore, juriste Baiba Rudevska.

„Atkal privatizējat 18.novembri?” – vieglā greizsirdībā Jānim Iesalniekam (NA) uzklupa kāda tviteriste. Iesalnieks, droši vien nedomādams neko par privatizāciju, bet gan par Rīgas domes vēlēšanām, bija ielicis savā tviterkontā nelielu aptauju: „Šonedēļ rīdziniekiem būs iespēja tiešā veidā ietekmēt Rīgas nākotni. Kādu Rīgu izvēlēsies tu Rīgas domes vēlēšanās?”

„Politiskajiem konkurentiem skauž mūsu panākumi, tāpēc viņi ar mums mēģina izrēķināties!” – brīnos, kāpēc vēl nedzird tādas klaigas no Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadoņiem un līdzrāpotājiem. Bet būtu jau laiks: savas augstprātības un pāķiskā tupuma dēļ pēdējā laikā šis politpulciņš dabūjis pa seju ne tikai no tvitertautas, bet arī gluži oficiāli.

„Šobrīd, manuprāt, nav vajadzības organizēt plašas akcijas, jo mēs itin bieži nenovērtējam to, ka dzīvojam brīvā valstī, kas ir fantastiska vērtība. Visiem, kuri ļerkst par neizdevušos valsti – pa muti! Mēs esam izlīduši no kolonizācijas un rusifikācijas elles, mēs esam palikuši dzīvi, mums ir sava valsts,” par 23. augustu, par Baltijas ceļu runā žurnālists un bijušais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns.

„Bet kā mums tur tikt iekšā?” – jauns puisis, matus nervozi ar roku atglaudis, jautā. Dodu padomu, ka Aglonas bazilikas Sakrālajā laukumā vieglāk iekļūt no otras puses, tas ir, ne pa galvenajiem vārtiem. „Es mammai apsolīju, ka baznīcā nolikšu svecīti par savu brāli. Viņš pagājšgad noslīka,” jauneklis samirkšķina acis un novēršas, apmulsis no savas atklātības.

„Ministriem virs galvas rakstīts: viens likums, viena taisnība... Nu tad ievērosim šo aicinājumu! Lai nebūtu tā, ka vienā daļā publisku vietu viss var notikt, citā viss tiek ierobežots. Ir svarīgi, lai šie aizliegumi neieilgst, nedrīkst būt tā, ka tas pārvēršas par normu – visu ierobežot. Tas sāks izskatīties par vēršanos pret Baznīcu,” teic priesteris, Romas katoļu baznīcas Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins, vērtēdams valdības noteikumus, kuri saknē ierobežo iespējas ticīgajiem piedalīties katoļu galvenajā suminājumā – Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos, kas notiek 15. augustā.

Pirmdien Artūrs Snips aizgāja. Smagi, ar nemaņu un neziņu. Tā vismaz apkārtējie domāja. Varbūt tas arī labi – tu nezini, ka aizej. Tu vienkārši aizmiedz pēdējo reizi. Bet varbūt tu sevī smaidi ar savas dvēseles izpratni un nākamās dzīves apgaismību. Pārējie to sapratīs tikai tad, kad ies tavējo ceļu. Kādreiz, pēc laika.

Būtu interesanti uzzināt, kurš un kāpēc uzbrūk nabaga „Attīstībai/Par!” Saeimas frakcijai? Varbūt uzbrukumi notiek uz ielas vai kādā tumšā parciņā? Bail pat domāt, bet, iespējams, kāds nelietīgs nacionālists ir norāvis kādam atparistam varavīksnes karodziņu no bikšu krūškabatiņas? Bet varbūt tā ir mājas vardarbība, no kuras cieš Pavļuts, Rukšāne vai, nedod, dies, Bondars? „Aizsargāti un neapdraudēti savā valstī! Tā justies vēlamies mēs visi,” tā ar lielu cerības piešprici sociālos tīklus raudulīgi pārplūdina atparisti.

Mana vecmāmiņa mēdza teikt: „Kod suņam nav, kū dareit, jis laiza ūlys.” (Kad sunim nav, ko darīt, viņš laiza olas – latgaliski). Žēl, vecmāmiņa jau sen Viņsaulē, nez, ko viņa teiktu, vērojot Rīgas domes deputāta kandidātus un viņu politpulciņos sakņotos atbalstītājus, kuri... hmmm... kasa paduses, vienvārdsakot, laiž muļķi, izlikdami apskatei ļoti gudras sejas. Bet citādi tiešām nevar. Un varbūt nemaz nelaiž muļķi, jo patiesībā viņi visi ir acīmredzami gudri.

„Tajā brīdī, kad Kirhenšteins jau bija uzkāpis uz kolaboracionisma kuģa klāja, viņš vairs nevarēja no tā nokāpt... Tomēr vairāki viņa laikabiedri apgalvo, ka viņš ir ticis maldināts,” tā par Latvijas pirmās padomju valdības vadītāju Augustu Kirhenšteinu saka Latvijas Universitātes Vēstures institūta vadošā pētniece, vēstures doktore Daina Bleiere. Mūsu saruna – par kolaborāciju, Vili Lāci, Bruno Kalniņu un dziļo bedri, kurā var krist vientieši un nodevēji. Bet galvenokārt – par 5. augustu, kad „svinam” jubileju: šajā dienā aprit 80 gadi, kopš Latvija „iestājās” Padomju Savienībā.

Labi, ka laiku pa laikam notiek kaut kādas vēlēšanas. Pretējā gadījumā – kāda gan politpulciņiem būtu iespēja izbārstīt savu bezcerīgi neizpildāmo solījumu „kombikormu” (kombinētā lopbarība) visēdājiem – vēlētājiem? Tuvākā jautrība gaidāma 29.augustā, kad rīdzinieki piepildīs Rīgas rāti ar kārtējo solītāju armiju.

Dzīve ir izdevusies, ja, reaģējot uz katru kritisku publikāciju, iespējams lieki nepiepūlēties un izmantot vienu un to pašu tekstu, pamainot tikai raksta nosaukumu. Tā sanācis arī šoreiz: mednieču kluba „Lady Hunt” priekšniece un žurnāla „Medības” galvenā redaktore Linda Dombrovska veiksmīgi ir izmantojusi sava kolēģa – Latvijas mednieku asociācijas valdes priekšsēdētāja Haralda Barvika – 2019. gada ziemā uz laikrakstu Neatkarīgā atsūtīto pretenziju, ko bija izsaukusi mana publikācija „Memļaki neko nesaprot”.

2013. gadā talantīgais dienvidafrikāņu folkroka dziedātājs Boks van Blerks ierakstīja dziesmu „Land van Melk en Heuning” („Piena un medus zeme”). Protams, to nevar likt vienā plauktā ar Lūcijas Garūtas kantāti „Dievs, tava zeme deg!” ar Andreja Eglīša vārdiem: cits stils, cits līmenis, cits vēriens. Taču šo abu skaņdarbu pamatā ir līdzīga sirdssāpe. Sāpe par to, ka tēvzeme – piena un medus zeme – ir kļuvusi par liesmojošu asiņu un asaru zemi. Ņemot vērā to, kādu asiņainu ažiotāžu ir noorganizējuši kustības #BlackLivesMatter rasisti, Dienvidāfrikā notiekošo mums skaidro tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis.

„Aktieri ir emocionāli cilvēki, viņi saprata, ka situācija ir traka. Un no Kultūras ministrijas saņemtā īsziņa ir vienkārši ņirgāšanās par aktieriem. Viņiem nav tādas racionālas pieejas, sak, tagad mēs darīsim tā un tā... Patiesību sakot, mēs visi esam emocijās. Es tā bieži nesaku, bet – šoreiz raudiens nāk,” teic Liepājas teātra galvenais vīrs Herberts Laukšteins, SIA „Liepājas teātris” valdes priekšsēdētājs.