Elita Veidemane / Autori

„Aktieri ir emocionāli cilvēki, viņi saprata, ka situācija ir traka. Un no Kultūras ministrijas saņemtā īsziņa ir vienkārši ņirgāšanās par aktieriem. Viņiem nav tādas racionālas pieejas, sak, tagad mēs darīsim tā un tā... Patiesību sakot, mēs visi esam emocijās. Es tā bieži nesaku, bet – šoreiz raudiens nāk,” teic Liepājas teātra galvenais vīrs Herberts Laukšteins, SIA „Liepājas teātris” valdes priekšsēdētājs.

Izrādās, Latvijā esot teju visvājākie skolu direktori visā Eiropas Savienībā, - iepazinusies ar OECD pētījumu, izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (JKP) šādu secinājumu darīja zināmu skolu direktoriem, kuri pagājušonedēļ bija pulcējušies Rīgā. Direktori satrūkās, sāka meklēt OECD skarbos vārdus, bet... neatrada. Nuja, direktoriem laikam pietrūka meklēšanas kompetences, un gan jau Šuplinskai beigu beigās būs taisnība: vairums direktoru ir veci, tehnoloģijās atpalikuši un līdz ar to izmetami no aprites.

„Es kā filologs uzreiz uzbraukšu Valsts kontrolei, jo... (..) tālredzība ir redzes anomālija (..), un kas man uzreiz iekrita acīs...” – filoloģiski analizējot Valsts kontroles (VK) nesen publicēto ziņojumu par Latvijas medījamo sugu apsaimniekošanu („Vai medījamās sugas apsaimniekojam tālredzīgi?”), la.lv podkāstā ar nosaukumu „Šauj garām” paziņo medniece Linda Dombrovska.

Ne vienmēr piekrītu tam, ko raksta vai saka Saeimas deputāts Jānis Iesalnieks (Nacionālā apvienība, NA). Visbiežāk – vērtēju kritiski viņa ierakstus, jo neredzu to saikni ar reālajām NA darbībām, precīzāk – ar NA bezdarbību, kas pēc 13.Saeimas vēlēšanām faktiski izvērtusies publiskā klusēšanas maratonā un bezgalīgā grimšanā politiskajos kompromisos, pazaudējot stāju un mugurkaulu. Bet šoreiz atbalstu Jāni Iesalnieku pilnībā.

Par Dienvidāfrikas fermeru slepkavībām esam ir dzirdējuši tikai nedaudz, informācijas par šiem vardarbības aktiem ir visai maz. Taču tā, kas ir pieejama, liecina par zvērisku, gadiem kultivētu rasismu pret baltajiem cilvēkiem. Bet par to, protams, nerunās tie, kuri skandina savu antihumāno, rasistisko lozungu #BlackLivesMatter. Par to, kas notiek Dienvidāfrikā, mums stāsta tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis.

„Es nebrīnīšos, ja parādīsies jauns totalitārisms, kas tomēr nebūs tik vienkārši atpazīstams, kā tas bija ar nacionālsociālismu vai boļševismu. Modernitātes laikmets Eiropā (18.‒20. gs.) radījis totalitārismus, un tas nespēj izrauties no tām pretrunām, kuras dzemdina aizvien jaunas totalitāras varas konfigurācijas. Visticamāk, patērētāju sabiedrībā tiks ieplūdināti noteikti ideoloģiskie elementi, un viens no tiem būs nacionālo valstu ietekmes mazināšana kā ceļš pie planetāras varas,” uzskata filozofijas doktors, Latvijas Universitātes asociētais profesors Raivis Bičevskis. Šodien saruna par intelektuāļu lomu sabiedrībā un par jauna – liberālā – totalitārisma iespējām.

Būšu nepopulāra un teikšu: mani neinteresē Tērbatas ielas atvēršana. Un neinteresē koncerti, tusiņi, ielu kafejnīcu piepildīšanās, pirkšana un pārdošana, proti, viss, kas tur notiek. Jo es dzīvoju ļoti tālu no šīs skaļās vietas. Vienīgi – jūtu līdzi cilvēkiem, kuriem tur jādzīvo. Bet varbūt arī nejūtu: iespējams, Tērbatas ielas atvēršana patīk tikpat daudziem, cik nepatīk. Neesmu veikusi aptauju, piedodiet.

„Reformas var būt gan ar pozitīvu, gan negatīvu ievirzi. Bet to, ko dara ministre Šuplinska, es pat nesauktu par reformām: pie varas ar cirvi rokās ir nonācis viens politiskais spēks, kurš savas izpratnes līmenī vienkārši skalda,” jau 4.martā Latvijas Koledžu asociācijas priekšsēdētājs un Latvijas Juridiskās koledžas direktors Tālavs Jundzis teica intervijā Neatkarīgajai.

„Kaimiņi reiz pasūdzējās vietējā pašvaldībā, ka es svētdienā pārāk skaļi atkritumu tvertnē esmu izbērusi pudeles,” pirms pāris gadiem šādu gadījumu man izstāstīja paziņa, kura dzīvo Vācijā. Toreiz tikai pasmaidīju, sak, ir nu gan smalkas ausis tiem vāciešiem. Redz, pudeles par skaļām! Bet nu „vainīgo” trokšņotāju pulkam tiek pievienoti arī motobraucēji.

...Kad pirmo reizi iegāju Preses namā (1981. gada vasarā), mani fascinēja plašums, elpas brīvība un perfekcija: tā bija vieta, kur domāt, darīt, izpausties. Ar liftu uzbraucu 10. stāvā, līdz laikraksta „Padomju Jaunatne” redakcijai, aizgāju līdz galvenās redaktores Monikas Zīles kabinetam. Atvēru durvis, un tad arī sākās mana negaidītā, bet acīmredzot nolemtā gaita – būt par žurnālisti. Toreiz Preses nams bija jauna, moderna celtne. Tagad... Tagad zinu, ka Preses nams netiks nojaukts – kā varbūt bija domāts pirms dažiem gadiem. Preses namu pārveidos, tas dzīvos.

„Mēs par katru melīgu tvitera ierakstu histērijā nekritīsim, atbildēsim adekvātā formā un veidā, saglabājot pašcieņu,” saka Latvijas Republikas ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs. Runa ir par Krievijas vēstniecības censoņu ierakstu tviterlentē 14. jūlijā: „Saeimas ārkārtas vēlēšanas 1940. gada 14.-15. jūlijā kļuva par vienu no Latvijas vadības soļiem, lai leģitīmi iestātos PSRS sastāvā. @LV_RUSEMBAS.”

„Veselības ministrei Viņķelei ir tikai viens – savējais – viedoklis. Jebkurš cits viedoklis viņā raisa dusmas. Domāju, visi pieņemtie izolācijas, karantīnas, masku lietošanas, medicīnas iestāžu slēgšanas pasākumi lielā mērā bija tikai un vienīgi politiski lēmumi,” uzskata Pēteris Apinis, ārsts, žurnālu „World Medical Journal” un „Latvijas Ārsts” galvenais redaktors. Viņa spriedumi ir loģiski un līdzsvaroti, dažkārt paradoksāli un daudziem nepatīkami, toties – patiesi.

„Mēs tagad krājam naudu, lai nopirktu ziemai malku. Pateicoties pašvaldības pabalstam, iepirkām miltus un putraimus. Vīrs strādā pie saimniekiem, saņem algu, rudenī lēti iegādāsies kartupeļus. Jaunākā meita gatavojas iet pirmajā klasītē, puika būs jau septītajā. „Humpalās” dabūjām drēbītes, bija gluži jaunas. Par kādiem datoriem runā ministre? Par kādiem internetiem? Līdz tiem mums ir kā līdz kosmosam,” kādā nejaušā tikšanās reizē man stāsta sieviete. Viņas ģimene dzīvo laukos, viņa lūdz neizpaust savu vārdu: kaimiņi smiešoties.

Žaklīnai Cinovskai ir izveidojušās īpaši interesantas attiecības ar Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP), jo neviens netop īsti gudrs, kāpēc NEPLP iTV raidījumus “Uzmini nu!” un “Mammu, iedod naudu” neuzskata par bērnu raidījumiem, bet tāda paša konkursa prasību ietvaros citu TV kanālu izvērtēšanā no NEPLP puses oficiāli tiek iekļauts bērnu raidījumu lokā, piemēram, “Vēlais ar Streipu”...

„Tūrisma uzņēmējiem valdība nav palīdzējusi. Tikai darba ņēmējiem – ar dīkstāves pabalstiem. Nav jēgas četrus mēnešu bīdīt papīrus un domāt kaut kādus variantus, tā ir tikai laika nosišana. Solījumu no valdības puses bija daudz, bet tas, ko tagad saka ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (KPV LV), nekur neaizķeras,” teic Latvijas lauku tūrisma asociācijas „Lauku ceļotājs” valdes priekšsēdētāja Asnate Ziemele.

„Es būtu pirmais, kas atbalstītu okupācijas pieminekļa nojaukšanu, bet... Ja es gribētu šī „pieminekļa” vietā uzbūvēt koncertzāli, es nesaņemtu politisku atbalstu. Parādiet man to politiķi, kurš varētu panākt politisku vienošanos un rīt pieņemt lēmumu nojaukt šo okupācijas simbolu. Es apzinos, ka man tas neizdotos. Maniem oponentiem būtu pietiekami daudz argumentu, kāpēc mēs to nevaram izdarīt,” runājot par jaunās koncertzāles vietu, teic kultūras ministrs Nauris Puntulis (NA). Šodien – saruna par koncertzāli un citām tēmām.

„Reiz tika uzdots jautājums: kurš ir lielākais rupeklis Latvijas deputātu vidū? Izrādījās, tas esmu es. Bet notika tā. Kādā Saeimas sēdē es runāju no tribīnes par dzīvnieku aizsardzības likumu. Viens „Saskaņas centra” deputāts nobļāvās kaut ko par okupāciju. Es uzreiz atbildēju: „Okupant, turi muti!”, un tad toreizējais Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze man nolasīja vieglu morālīti par uzvedību Saeimā, un mans nākamais teikums no tribīnes bija „Nāvi okupantiem!”... Un tā mani nokristīja par Latvijas lielāko rupekli. Vai tad es pateicu kaut ko rupju?” – retoriski vaicā Juris Dobelis.

„Mūsu politiskā elite patlaban atrodas pašapmierinātības un apātijas stadijā. Lielākā daļa ir pārliecināti, ka viņus pārvēlēs. Valdošās partijas ir pārēdušās ar varu un guļ diendusu, politiķus nekas šobrīd neinteresē,” teic Francijā dzīvojošais latviešu jurists, tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis. Mēs runājam par pasaules universitāšu krīzi, kas radusies, „pateicoties” kultūrmarksisma uzplaukumam, par joprojām trakojošo neprāta cunami un mūsu politiķu diendusu.

„Tas ir reāls un hronisks smadzeņu vīruspandēmijas stāvoklis, kas pieprasa „vecās pasaules” iznīcināšanu,” par ASV un Eiropu pārņēmušajiem grautiņiem teic Francijā dzīvojošais latviešu jurists, tiesību zinātņu doktors Juris Rudevskis. Šodien mūsu saruna – par situācijas cēloņiem un vēsturi, rītdien turpināsim par pasaules universitāšu un izglītības krīzi, kā arī par politiķu nespēju kaut ko mainīt.

„Virsskaņas raķete, ko patlaban rada Krievija, varētu sasniegt mērķus Savienotajās Valstīs mazāk nekā piecu minūšu laikā,” tāds apgalvojums pērn izskanēja Kremļa propagandista Dmitrija Kiseļova raidījumā „Vesti nedeļi”. „Mēs nevienam nedraudam, bet...” – raidījumā šo miera dūjas paziņojumu komentēja Kiseļovs. Tā nav vienīgā tēma: jau kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā šis propagandists stāsta gan par „ukraiņu fašistu zvērībām” pret „miermīlīgajiem” krievu iebrucējiem, gan par to, kā ASV provocē Krieviju, gan par to, kā notiek „nacisma atdzimšana” Latvijā un citās Baltijas valstīs.

„Ābrams, Joske un Zāra ir ne tikai komiski tāpat kā daudzi citi lugas varoņi, bet bērnišķīgi un tādi, kuri savas problēmas galu galā var atrisināt tikai ar Silmaču saimnieces palīdzību – lai gan maigā formā, tā ir tipiska rasistiska klišeja,” savā rakstā „Kā Ābrams līgoja” apgalvo filosofs Artis Svece. Līdz Ābramam (Rūdolfa Blaumaņa lugas „Skroderdienas Silmačos” varonis) šajā rakstā vēl vajadzēja nokļūt, izbrienot cauri prātojumiem par vēsturisku pieminekļu gāšanu Amerikā un citviet pasaulē. Bet varēja nojaust, ka Sveces kungs neviļus (vai viļus?) attaisno gāzējus un demolētājus (#BlackLivesMatter), inteliģenti vijoties caur vēsturiskiem notikumiem.

„Amerikā es dzīvoju gandrīz 20 gadus: ASV ierados 2001. gada 11. septembra rītā, kad tika sagrauti Dvīņu torņi, un visi domāja, ka sācies karš. Bija haoss, neziņa... Bet viss palēnām nokārtojās. Tagad vēl aizvien runājot latviski, manā valodā nav tā īpašā akcenta, kas raksturīgs „kārklu angļiem”,” viņš pasmaida. Valdis Čirksts ir neliela uzņēmuma īpašnieks, aktieris, „Daugavas vanagu” Ņujorkas apvienības priekšsēdētāja vietnieks un latvietis (pēdējo „pazīmi” viņš uzsver īpaši).