Elita Veidemane / Autori

No daudziem dzirdu: premjera Kariņa (JV) Jaungada uzruna tālrādē esot bijusi «apbrīnojami tukša». Nevaru tam piekrist. Tieši otrādi: tā bija pārpilna ar dziļām atziņām un gaišiem solījumiem, piepildīta ar apskaužamu morālās un ekonomiskās situācijas izpratni.

Smags ir bijis šis gads. Tas sava smaguma dēļ izvērties pat garāks nekā parasti atvēlētās 365 dienas.

«Es nezinu, kā mēs tālāk dzīvosim,» teic mākslinieks Juris Dimiters pēc savas mātes – mākslinieces Džemmas Skulmes – aiziešanas.

«Karš pret medicīnu ir karš pret tautu,» savulaik teica Andrejs Ērglis. Kardioķirurgs, Latvijas Universitātes profesors, Zinātņu akadēmijas viceprezidents. Manuprāt, šo «karu» viņš ir domājis daudz plašākā nozīmē – ņemot vērā ne tikai valdošo aprindu augstprātīgo un melīgo attieksmi pret veselības aprūpes veicējiem, bet arī nevērību un vienaldzību, kas gadu desmitiem ir valdījusi varas attiecībās ar mediķiem. Tostarp viņi darīja un dara brīnumus. Nedomājot par šo mūžīgo «karu».

«Jūs esat buržuāziskie nacionālisti, un mēs vienkārši aizvērsim jūsu tā saukto avīzi,» smīnot mums rāmi skaidroja kompartijas (KP) Latvijas centrālkomitejas (CK) kaut kādas tur nodaļas instruktors biedrs Skudra. Iespējams, viņam bija augstāks amats, bet kāda tam nozīme. Šī saruna (ja vien tā var dēvēt Skudras derdzīgo monologu) notika 1989. gada ziemā, kad LKP vadoņi pēkšņi saprata: Latvijas Tautas frontes (LTF) laikraksts Atmoda nav viendienītis, kas čakli locīsies pakaļ visiem vējiem, un tas var bīstami ietekmēt tautu, kas sākusi apšaubīt komunisma ideālus.

Intervija ar Rīgas domes priekšsēdētāju Oļegu Burovu (Gods kalpot Rīgai): par pietuvošanos diktatūrai un Latvijas brīvostu gatavošanu pri(h)vatizācijai, par Rīgas domes atlaišanu un Rail Baltica stagnāciju.

Intervija ar Saeimas deputātu Edvīnu Šnori (Nacionālā apvienība): par latviešu valodas situācijas vājināšanos un sabiedrisko mediju lomu šajā procesā, par nacionālboļševika Lindermana un Kultūras ministrijas «kopīgajiem» plāniem mazākumtautību jautājumos, par klusumu no NA puses un «uzvaras pieminekļa» likteni.

Šoreiz tumsiņā! – izlēma pensionēto padomju ofiņu sievas, iespaidojušās no tā, cik jauki vakara tumsā nesen izskatījās pasākums Staro Rīga, un savīkšīja vajadzīgos karogus: Krievijas Federācijas, okupētās Krimas un Krievijas kara flotes. Frosja vientiesīgi pajautāja: a priekš kam tos divus pēdējos? Muļķe, kad iesim okupēt Zabludovkas jūras šaurumu, kara flote noderēs! – atcirta Taņuša. Bet Krievijas Federācijas trikolors – par to jau tāpat skaidrs, cik tad ilgi vairs jāgaida: agrāk vai vēlāk visās skolās atgriezīsies krievu valoda, un tad visi atkal dzīvosim nelokāmā tautu draudzībā un ēdīsim garšīgo plombīru.

Beidzot! – gluži kā korī sanākuši, vienotā balsī iesaucās politikas vērotāji, kuriem līdz brošai bija apnikusi vietējo spečuku katastrofālā neprasme vadīt bankas, konsorcijus, augstskolas, pirtis un katlumājas. Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadonis, spožais tieslietu Bordāns viņdien ierosināja, ka Latvijas Bankas (LB) jaunā prezidenta meklēšana būtu jāveic, rīkojot starptautisku konkursu, tādējādi nodrošinot lielāku atklātību amata atlases procesā.

Viesturs Boka ir strādājis slimnīcās 47 gadus. Rīgas 1. slimnīca, Stradiņa slimnīca, Linezera slimnīca, Austrumu klīniskā universitātes slimnīca... Patlaban – viņš ir Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesors, medicīnas zinātņu doktors, Latvijas Ārstu biedrības valdes loceklis.

Kad kāds valdīklis pirmo reizi izdara ko aplamu, mēs nodomājam: nu, jā, kam negadās, gan jau apdomāsies un labosies. Kad šis pats valdīklis jau otro reizi izdara to pašu, mēs sašujamies ne pa jokam un sākam viņu kritizēt. Kad lieta nonāk līdz trešajai identiskajai aplamībai, mēs sākam tai meklēt iemeslus un – visticamāk – tos arī atrodam: attiecīgās partijas nostādnēs, partijvadoņu apmātībā un aprobežotībā. Kad pienāk ceturtā reize un pie loga pieklauvē izspūrusi būtne ar suņu žetoniņu kaklā, nopietni apgalvodama, ka saule turpmāk lēks rietumos, mēs ķeramies pie viedtālruņa un zvanām «ātrajiem»: skaidri redzams, ka kundzītei kaut kas nav kārtībā ar galvu... Jāpalīdz taču!

Mūsu dārgie (visās nozīmēs) politiķi klusē kā zemi saēdušies. Nē, neklusē par saviem derdzīgajiem plāniņiem apdāvināt sevi vai iznīcināt kādu nozari, piemēram, izglītības. Tiklīdz viens otrs valdīklis atver muti, no tās sāk gāzties tādas gorgonas medūzas, ka nezini, kur likties, lai taustekļi nenožņaugtu. Bet klusē mūsu gludi noglaustie par to, ka likteņa cirvītis jau pacelts – lai vismaz kārīgos pirkstiņus un melīgo mēli nocirstu. Politiskajā noklusējumā ir ievīstīta nesen uzsāktā parakstu vākšana par Saeimas atlaišanas rosināšanu. Ir divi klusuma varianti: vai nu valdīkļi savā cinismā un arogancē nav pamanījuši, ka vēlētāji ir satracināti, vai nu viņus satvērušas tādas bailes, ka ne pakustēt, ne acis pablisināt.

Izglītības ministres Ilgas Šuplinskas (JKP) grūti noslēpjamais priecīgums LTV raidījumā Rīta panorāma (21. novembrī) bija nepārprotams: viņa ar gandarījumu paziņoja, ka no 1. decembra Latvijas Universitātes (LU) rektora pienākumu pildītāja krēslu atkal aizņems profesors Gvido Straube.

Nav nekā aizraujošāka par saraksti ar amatpersonām. Vēl lielāku patikšanu var izjust, redzot, cik māksliniecisks ir peldējums muldēšanas ezeros, kur katrs ūdenstārps var apskaust amatpersonas lunkanību. Kad valsts svētku mēnesī Daugavpilī, fonā plīvojot Donbasa teroristu oranžmelnajam karogam, klātesošos pārdesmit mītiņotājus uzrunāja pilsētas mērs Andrejs Elksniņš (Saskaņa), neviļus radās daži jautājumi, kurus nosūtīju uz Daugavpils domi.

Intervija ar mediju eksperti Guntu Līdaku: par LNT un TV3 likvidāciju un reorganizāciju, par politiķiem, kuri uzvedas kā huligāni un pamostas tikai tāpēc, lai izmantotu situāciju savu spalvu spodrināšanai.

«Celieties kājās! Jūs taču esat latvieši!» komandieris uzsauca uz mirkli sagumušajiem, ticību zaudējušajiem strēlniekiem. Un viņi cēlās! Jo bija latvieši. Varonība un bailes. Sāpes, uzvaras un maldi. Kara bezjēdzība un mūžīgā dzīvība. Dvēseļu putenis, caur kuru jāiet arī mums, lai saprastu, kas ir Latvija un kā viņa ir piedzimusi. Cilvēki, kuriem asaras glabājas dziļi, nekautrējās tās pacelt virspusē – kā attīrīšanos un sapratni.

Nekas tā nevieno kā maziskums un bailes. Stāsta, ka visi koalīcijas deputāti, ceturtdien nākot uz darbu, izmantojuši slotas un lidojošos paklājus, lai nemanāmi – caur skursteņiem un ventilācijas lūkām – iekļūtu Saeimā.

Intervija ar Eiropas Parlamenta deputātu Robertu Zīli (Nacionālā apvienība): par šantāžu koalīcijā, par finansējumu, kura dēļ partijas dabūs pērienu, par degošo acu nodzišanu un reformām, kas nav reformas, par Eiropas atkarības adatu – gāzesvadu Nord Stream 2.

Intervija ar Latvijas Reģionu apvienības valdes priekšsēdētāju Edvardu Smiltēnu: par administratīvi teritoriālo reformu (ATR), par to, kāpēc šī reforma nesīs lielākoties neērtības un netaisnību, par to, vai ir iespējams vēl kaut ko mainīt, un par to, kāpēc politiķi melo.

Nav nekā aizraujošāka par nopietni domāta pasākuma pārvēršanos humora šovā. Tas – par prieku klausītājiem – notika arī viņnedēļ, kad Latvijas Radio raidījumā Krustpunktos uzstājās tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP).

Anda bērnībā dzīvoja pilī. Viņas adrese bija: Jaunpils pils. Tās augšējais – trešais – stāvs bija atvēlēts dzīvoklim, apakšā bija kultūras nams. Andas mamma bija kultūras nama direktore, bet Andai vajadzēja piedalīties itin visos pulciņos un būt pirmajai visās sacensībās. Tēvs savukārt vadīja pūtēju orķestri un estrādes ansambli. Anda atceras, kā kopā ar māsu Kristīni, vēl maziņas būdamas, mēdza uzvilkt slidzābakus jau dzīvoklī un tad, dzirksteles šķiļot, skrēja lejā pa akmens kāpnēm uz aizsalušo pils dīķi. Tēvs neko neteica, jo, patiesībā būdams fizkultūras skolotājs, atbalstīja māsu sportiskās aktivitātes.

«Beidzot Rīgas dome izvietojusi paskaidrojošus uzrakstus uz tā dēvētā uzvaras pieminekļa,» nodomāju, saņemot ziņu par izmaiņām Pārdaugavas «pieminekļa» izskatā. Taču prieks bija pāragrs: uz apdrupušās «uzvarekļa» pamatnes ar aerosola krāsu bija uzšņāpts tikai viens vārds – OKUPANTI. Tajā pašā vakarā Saskaņas aktīvisti drudžainā centībā to noberza, nezinot, ka patiesību jau tāpat nenoberzt. Protams, būtu vērtīgāk, ja kāds akmeņkalis šo vārdu būtu ietapinājis «pieminekļa» pamatnē ar kaltu un āmuru. Taču tādi satricinājumi varētu izvērsties dramatiski: «uzvareklis» ir tik bēdīgā kondīcijā, ka var sabrukt no stingrāka piesitiena...