Elita Veidemane / Autori

Dienu pēc viņa bojāejas – 1919. gada 7. martā – tika uzrakstīts dokuments, kas stāstīja par viņa askētismu, bet kopumā – arī par latviešu bataljona dzīves apstākļiem. Latviešu atsevišķā bataljona komandiera pulkveža Oskara Kalpaka lietu saraksts bija šāds:   viens melns kabatas pulkstenis ar zelta ķēdi (firma Longin);   1 kabatas nazītis un nagu tīrāmais – ādas makstī;   1 ādas portfelis;   1 ādas maks;   skaidra nauda – divi tūkstoši simt sešdesmit seši rubļi (2166 rubļi).

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) ar saviem «reformu» buldozeriem iet pāri ne tikai Latvijas Universitātei, tās likumīgi ievēlētajam rektoram Indriķim Muižniekam un citām augstākajām mācību iestādēm: tās vēriens ir daudz plašāks – konceptuālajā (?) ziņojumā Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu ir paredzētas graujošas izmaiņas arī pirmā līmeņa augstākās profesionālās izglītības sistēmā, proti, koledžu izglītībā.

Intervija ar Saeimas priekšsēdētāju Ināru Mūrnieci (Nacionālā apvienība): par izbēgšanu no «pelēkā saraksta», izglītību latviešu valodā un augstskolu reformu, par Rīgas domes vēlēšanām un Kristīnes Misānes glābšanu, par Krievijas centieniem pārrakstīt vēsturi un par latviešu leģionāru piemiņas dienu.

«Mēs esam iecerējuši...» viņš, stāstīdams par Rīgas Zooloģiskā dārza nākotnes iecerēm un plāniem, vairākas reizes saka – mēs darīsim, mūsu zoodārzs... «Nu, kāds «mūsu»,» viņš apraujas, «tagad es vairs nevaru tā teikt.» Trīsdesmit darba gadi pagājuši kā gara, bagāta diena. Ar saullēktu, ar gaismas zenītu un aiziešanu rietā. Vienubrīd ass, skops sāļums iedzeļ plakstiņos. Tad, kad Ingmārs stāsta par kāda veikala apmeklējumu pirms pāris dienām. Ar sievu iebraukuši nopirkt pārtiku, pēkšņi pie kases Ingmārs dzird: «Līdakas kungs!» Viņš pagriežas pret saucējiem: tur puslokā stāv veikala darbinieki, kādam rokās milzīga, sarkana šokolāde. «Mēs ar jums! Turieties!» veikala darbinieki cits caur citu sauc, dāvinot Ingmāram saldo kārumu. Maza, mīļa pateicība no svešiem cilvēkiem, kuri vienkārši gribēja pateikt paldies bijušajam Rīgas Zooloģiskā dārza vadītājam Ingmāram Līdakam par milzīgo, pašatdevīgo darbu dzīvnieku labā. Savukārt no Rīgas pašvaldības, kas ir zoodārza īpašniece, Ingmārs nesaņems neko: nedz kompensāciju par darba attiecību beigšanu, nedz pliku paldies: 19. februārī ar Rīgas izpilddirektora Jura Radzēviča rīkojumu no valdes locekļu amatiem atstādināti Ingmārs Līdaka un Andris Morozovs. Šodien – intervija ar Ingmāru Līdaku.

«Pret reformu caureju zāļu nav,» ironiski teic profesors Ivars Kalviņš, raksturodams histērisko rosīšanos, cakinot zinātnes un izglītības «reformas» (Neatkarīgā, 20. februāris). Tas brīdis, kad vārds «reformas» skan kā lauku ķemertiņa čīkstošu durvju virināšanās neproduktīvā caurvējā... Bet cits skaņu avots vairs nav iedomājams, ja «reformu» piedāvājums plūst no Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM). Tāds pagājušo otrdien ieplūda Ministru kabinetā (MK), kur «koalīcijai» tika piedāvāts atbalstīt konceptuālo ziņojumu Par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu.

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents, mākslas doktors, LZA īstenais loceklis Ojārs Spārītis un viceprezidents, Latvijas Universitātes profesors, LZA īstenais loceklis, kardioķirurgs Andrejs Ērglis nemaz neslēpj, ka nākamajam LZA prezidenta amatam atbalsta profesora, LZA īstenā locekļa Ivara Kalviņa kandidatūru. Atbalstītājiem pievienojas arī ekonomikas doktore, LZA īstenā locekle Baiba Rivža. LZA prezidenta vēlēšanas notiks pavasarī, un Ojārs Spārītis atzīst, ka ir svarīgi ne tikai ievēlēt Latvijas zinātnes perspektīvu redzošu LZA vadītāju, bet arī atzīt kļūdas un enerģiski iet tālāk. Šodien par LZA nākotni Neatkarīgā sarunājas ar Baibu Rivžu, Ojāru Spārīti, Andreju Ērgli un Ivaru Kalviņu.

«Esmu ļoti pacietīgs cilvēks, ar labu izglītību un karjeru. Bet jau ilgi manī kaut kas rūga... Un pēdējais piliens bija Kristīnes Misānes lieta, precīzāk, Latvijas attieksme pret savu pilsoni. Viss. Šajās dienās manī Latvija nomira un kļuva par latviju.

«Zināt, ko es domāju par mūsu lielajiem Latvijas pāviem, kuri katru savu žagu izlika tviterī, piemēram, «es tikko parunāju ar Dānijas ministru»? Es domāju, ka viņi nav pelnījuši pārstāvēt Latvijas tautu! Jo to, ko viņi dara, var nosaukt visos citos vārdos, tikai ne par darbu,» sociālajos tīklos izteicās ārpus frakcijām esošā Saeimas deputāte Jūlija Stepaņenko.

«Tā kā izglītības ministre Šuplinska kārtējo reizi ir zaudējusi tiesu pret Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku, vēlos uzzināt: 1) kad tiks izskatīts tiesas lēmums par Indriķa Muižnieka apstiprināšanu rektora amatā? 2) vai tiks vērtēta Šuplinskas atbildība šajā lietā? 3) vai Šuplinskai Valsts kasē liks atmaksāt iztērētos 9999 eiro (līgums ar advokātu biroju Eversheds Sutherland Bitāns, kas tika noslēgts Muižnieka atcelšanai no amata pēc Šuplinskas iniciatīvas; līgums publiskots ministrijas mājaslapā novēloti, pārkāpjot likumu)?»

Pagaidām nav precīzi konstatēts, kāds Austrumāzijas dzīvnieks ir bijis galvenais «varonis» dramatiskajā koronavīrusa (tam nule ir dots nosaukums – Covid-19) pārnesē uz cilvēku. Iespējams, ka sikspārnis, kobra vai kāda no jūras veltēm. Ķīnieši – tāpat kā daudzu Austrumāzijas zemju iedzīvotāji – minētos mošķus ēd viegli termiski apstrādātus, turklāt sanitārie apstākļi, kādos top šīs delikateses, nav ne tuvu ideāli. Ķīnas, Vjetnamas vai Taizemes tirgos mēs varam priecāties par Austrumu eksotiku, bet līdz brīdim... kad pasauli apjoņo kāds jauns, agresīvs vīruss.

Pagājušās nedēļas politiskās fizkultūras rekordisti noteikti ir Attīstībai/Par atlēti. Ne kampiedervalsts pārpalikumu žēlīgā sanākšana viesnīcas koridorā, ne Vecās Vienotības jauneklīgie centieni pielabināties augstskolu autonomijas grāvējai Šuplinskai (JKP), pat ne jēkāpistu vadoņa mētāšanās ar vecām olām KPV LV ministra virzienā – nekas nebija ar tādu sparu apveltīts kā atparisti. «Koalīcijas» kloāka, šoreiz pateicoties tieši atparistiem, izgājušonedēļ bija jau tik plaši atvērusies politsātanismam, ka viens otrs sabiedriskā tīklojuma asprātis aicināja meklēt eksorcistu, taču attiecīgo politpulciņu atbalstošais interneta planktons kaislīgi aizstāvēja savu mītnes organismu: kur gan citur tam baroties?

«Cik vien sevi atceros – tā bija dzīve Jūrmalas ātrajā palīdzībā,» teic Roberts Fūrmanis, «līdz ar to neatminos nevienu citu profesiju, par kuru es būtu interesējies. Vienmēr esmu gribējis būt ārsts. Un es arī vēlētos, lai šie mazie pilsoņi,» – Roberts norāda uz saviem dēlēniem Ričardu un Arturu – «arī kļūtu par mediķiem. Es noteikti viņus neatrunātu no šīs izvēles.»

«Tā laika vadoņu un arī varoņu diskreditācija turpinās. Svarīgi, lai atmiņās, piemēram, Repše vai Kalniete, par savu cīņu biedru domātu ar aizdomām. ER nav mans draugs, bet tā rīkoties nedrīkst! Nav skaidrs, filmu veidojuši muļķi vai nelieši?» – tviterlentē raksta politikas procesu vērotājs Aivars Borovkovs.

«Jūsu ekselences vēstnieki! Es zinu, ka daudzi jūsu valstīs uzdod sev jautājumu par šo Latvijas fenomenu, kāpēc tā tik ļoti ienīst savu lielo austrumu kaimiņu? Jo racionāla izskaidrojuma tam nav,» tradicionālajās ārpolitikas debatēs, kas nule notika Saeimā, teica deputāts Vjačeslavs Dombrovskis (Saskaņa), tas pats, kurš, savulaik startējis no Zatlera Reformu partijas, 2013. gadā kļuva par LR izglītības un zinātnes ministru.

«Nedēļas nogalēs dodos uz savu lauku īpašumu – lai fiziski pastrādātu. Forma jāuztur,» smaidot saka Andris Bērziņš. Savukārt būdams Rīgā, viņš vingrina prātu, aktīvi pētīdams pasaules politiskās sakarības, kurās sava vieta ir arī Latvijas notikumiem. Andris Bērziņš ir kritisks, analītisks, ironisks: «Valstis, kurām nav lielu iespēju ietekmēt notikumus ārpusē, «spiež» vismaz uz saviem pilsoņiem.» Tas attiecas arī uz Latviju? Bērziņa kungs pasmaida. Acīmredzot attiecas.

«Uztaisīju jums maizītes. Kā tolaik barikādēs,» teic laipnā sieviete, kura mūs uzņem Kalētu tautas namā, kas pulcina ļaudis, lai kopā ar mums – aktrisi Raimondu Vazdiku un mani – atminētos Barikāžu laiku. Vietējā cepuma rupjmaizes šķēles apziestas ar aknu pastēti, un karstās tējas aromāts savijas ar ugunskura dūmu smārdu, kas ielavījies telpā pa atvērto vēdlodziņu. Arī Raimonda ir gatavojusi azaidu barikāžu vīriem, un viņai ir ko atcerēties – arī pēkšņās bailes, kad mirklīgi visiem pārlidoja ziņa: omonieši nāk! Jā, bija bail, bet viņa palika uz vietas. Lai notiek, kas notikdams...

Bija nodoms runāt par Barikādēm. Bet neviļus sākām par politiku, kas attīstījusies pēdējo gadu laikā. Nonācām arī pie Odiseja draudzības ar Joahimu Zīgeristu, ar kuru viņš nav zaudējis sakarus arī šodien. Izskatās, ka Odisejs Kostanda – 1991. gada Barikāžu idejas autors un realizētājs, joprojām atrodas uz savām personiskajām barikādēm, un tas ir tikai labi, jo ikvienam cilvēkam ir skaidri jāzina, kurā pusē viņš atrodas. Šodien, Barikāžu atceres dienā, intervija ar vēstures skolotāju, tautfrontieti Odiseju Kostandu.

«Baidos, ka ir jau par vēlu, un Kristīni tuvākajās dienās izdos Dienvidāfrikai,» balsij aizlūstot, saka Mārīte, Kristīnes māsa. «Man teica, ka situāciju var izmainīt tikai mūsu ģenerālprokurora un tieslietu ministra tieša vēršanās pie Dānijas attiecīgajām amatpersonām,» viņa turpina. Tad kas viņus kavē to darīt?!

Šodien Latvijas Zinātņu akadēmijas Senāta sēdē tiks analizēta politiķu piedāvātā augstskolu transformācijas ideja. Tāpēc Neatkarīgā piedāvā interviju ar Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāju, profesoru Jāni Vētru – par Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) piedāvāto augstskolu pārvaldības modeļa reformu, par politiķu nekaunīgo jaukšanos augstskolu autonomijā un citām politiķu veiktajām bezjēdzībām.

«Man ir liels prieks, ka šodien tiek atklāts informatīvajai telpai tik ļoti nozīmīgais tehniskais rīks – Aizpurves apraides masts, kam pateicoties Latvijas informatīvā telpa tiek nosegta faktiski par 100%. Informatīvā telpa ir pamats sabiedriskajai dzīvei jebkurā demokrātijā,» šāds Valsts prezidenta Egila Levita ieraksts nesen parādījās vienā no sociālajiem tīkliem. Viss pareizi. 100 metrus augstie apraides masti Viļakas novada Aizpurvē un Krāslavas novada Skaistā uzcelti 2019. gada vasarā, izmaksas – nepilni 500 000 eiro. Mērķis – stiprināt Latvijas informatīvo telpu. Blakus Krievijas robežai dzīvojošie ir priecīgi, ka nu varēs dzirdēt gan Latvijas Radio, gan skatīties sabiedriskās TV programmas.

«Uzrakstiet man kādu dzejolīti,» viņš teic bez jebkāda smaida, bez ironijas. Viņš vēl piebilst, ka nemaz negrib spēlēt 12. janvārī, bet koncertam tomēr jāgatavojas. Tā ir viņa dzimšanas diena. Un šajā dienā viņš vienmēr strādā. Viņš atkal kāps uz skatuves, nervozi saberzēs rokas un paņems visus savā varā. Viņš aizmirsīs, ka jūtas noguris, viņā būs tikai mūzikas viļņojums. Pēc koncerta viņš mēģinās ātrāk nozust no sajūsmināto sveicēju smaidiem un ziedu kalniem, jo – mājās, mājās!

Viens no smieklīgākajiem tekstiem, kas pērn aizpeldēja pa ziņu lentēm, bija aptuveni tāds: Latvijas politiskajām partijām ir problemātiski veikt demokrātiskā sabiedrībā no tām sagaidāmās funkcijas, jo ir vērojama politisko partiju atkarība no privātiem ziedojumiem, kā arī finansējuma trūkums liedz tām profesionalizēties, proti, attīstīt darbu ar biedriem un teritoriālajām nodaļām.