Elita Veidemane / Autori

Intervijā, kas notika pirms dažām dienām, ar Rīgas domes deputātu, partijas Latvijas Reģionu apvienība līderi Mārtiņu Bondaru runājām par opozīciju maiņu un iespējām ietekmēt koalīcijas lēmumus, par vēlēšanu kampaņas finansējumu, par startu Saeimas vēlēšanās un par sastrādāšanos ar citām partijām.

Galīgi neveicās ar meklēšanu: tūdaļ pēc 18. jūnija postošā ugunsgrēka Slokā, kur, jautri smirdēdami, teju trīs diennaktis dega atkritumi, vēlējos atrast medijos un mājaslapās bažu pārpilnus partiju vēstījumus, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) veiktu analīzi un Valsts vides dienesta (VVD) rosīšanās pēdas. Nekā nebija. Nu, jā, VVD priekšniece Inga Koļegova par smirdīgo atkritumu izgāztuves ugunskuru uzzināja tikai tad, kad pacēla acis no adīkļa, lai ielūkotos tālrādes zilajā ekrānā. Varbūt viņa klusā svētdienas vakarā ieslēdza datoru, lai pačalotu ar draudzenēm, un tad no monitora izlēca briesmu stāsts par Sloku.

Jūrmalā – kā vienmēr – kaislību jūra, kuras viļņos uzpeld, nogrimst un atkal uzpeld politiskās drāmas varoņi. Pašvaldību vēlēšanās Jūrmalā uzvarējusī Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) sākotnēji paredzēja virzīt par domes priekšsēdētāju Ritu Sproģi (ZZS), taču pēdējā mirklī izlēma, ka šajā amatā tomēr vērtīgāks būs bijušais priekšsēdētājs Gatis Truksnis (ZZS), virs kura galvas joprojām vīd KNAB Damokla zobens.

«Jāņi... Vasara sāks iet uz otru pusi, bet nekas nav vēl īsti pat iesākts. Līgo vakars ir dziļi filozofiski svētki, tautas liktenī Jāņi ir apcerīgi, ar domām par dzīves ritu, tie ir daiļskanīgi un mazliet skumji,» teic Jānis Streičs, mūsu latviskākais un tautas garam vistuvākais filmradis. Šķiet, ka prieks un luste no saulgriežu debesīm nelīst, tāpēc Jānis ir darbos un jaunradē. Arī mūsu sarunā viņš ir domās par to, ko un kā filmēt.

Manī pašā nav aizvainojuma, bet man ir desmitiem tūkstošu vēlētāju, kuri ir aizvainoti – pēc Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas sēdes atklāja Igors Pimenovs (Saskaņa). Briesmīgo aizvainojumu esot modinājis Edvīna Šnores izteikums laikrakstā Nacionālās Ziņas, kur viņš raksta: «Daudzas no okupācijas sekām ir pārvarētas, taču krieviskā vide vēl arvien ir Latvijas realitāte. Kā savulaik teica sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, ja vienreiz ielaidīs krievu uti kažokā, ārā to dabūt būs grūti. Patiešām, redzam, ka PSRS laika krievvalodīgie iebraucēji, lai arī pastāvīgi gāna un sunī Latviju, prom nebrauc.»

«Re, re, «normālie» sašūmējās? Skaistajiem, veselajiem, bagātajiem ir pretīgi skatīties?! Viņi arī negrib invalīdus redzēt ne uz ielas, ne sev blakus krēslā operā, negrib, lai viņu veselo bērnu klasēs un bērnudārzu grupiņās būtu bērni invalīdi. Pirmkārt, tas liecina, ka izstāde «nostrādāja». Otrkārt, ka sabiedrībai ir tālu līdz inteliģencei un tolerancei.» Tā domā kāds «viedokļu līderis», apspriezdams ne jau pašu izstādi, par ko tiek lauzti šķēpi un mīdīti vairogi, bet gan komentārus par to.

...Es sapnī redzēju, ka mani aizved. Bezspēkā un bailēs sastingušu skatienu raudzījos svešajos, baisi nerunīgajos cilvēkos, kas, ieročus pavērsuši pret mājiniekiem, modri vēroja mūsu drudžaino, bezmērķīgo krāmēšanos – no skapjaugšas tēvs nocēla koferi, mamma sameta iekšā kaut kādas drēbes, «buģet holodno», teica viens no svešajiem, un tēvs ielika koferī manu aitādas vesti... Mūs iedzina kravas auto, tur priekšā jau sēdēja kaimiņš ar ģimeni. Mamma sāka raudāt. Saule pēkšņi pazuda, un nebija vairs redzama arī mūsu māja. Tajā brīdī sapratu, ka redzu to pēdējo reizi. Iestājās aptumsums. Prāta, dzimtenes, mīlestības aptumsums. Noplēšamais kalendārs, kas bija piestiprināts smukai bildei, uz kuras ziedēja sārtas pujenes, rādīja 1941. gada 14. jūniju.

Prasība valsts pārbaudījumus kārtot valsts valodā ir skolēnu labākajās interesēs, – pārliecināti saka tiesībsargs Juris Jansons. Var tikai piekrist: skolām jau sen vajadzēja no 1. klases sākt pakāpenisku pāreju uz latviešu valodas apmācību, un eksāmeni, kas notiek latviski, ir loģisks turpinājums šai pārejai. Diemžēl nedz mūsu izglītības ministri, nedz valdība kopumā neiekarst realizēt šo plānu. Sākotnēji viss izskatījās cerīgi: 2013. gadā Eiroparlamenta deputāts Kārlis Šadurskis izteicās: «No 2015. gada jānotiek pakāpeniskai pilnīgai pārejai uz mācību procesu latviešu valodā vispārizglītojošās skolās, kas dos iespēju novirzīt papildu finansējumu skolotāju algām, sekmēs izglītības kvalitāti, kā arī veicinās sabiedrības integrācijas procesu.»

«Esmu padomju karavīrs, es devu zvērestu, es jūtos kā ienaidnieka aizmugurē. Močīt vajag tos fašistiskos svoločus – latviešus, lietuviešus, igauņus. Esmu no Dobeles, visi latvieši ir svoloči, vienu jau nomočīju nafig,» savus politiskos uzskatus interneta sejugrāmatā klāstīja kāds krievvalodīgais, un tas notika 9. maijā, kad pa ielām siroja kaut kāda miroņu pulka dalībnieki.

Jūrmalā pārsteigumu nebija: skaitliski uzvarēja Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) saraksts, iegūstot sešas deputātu vietas. Par saraksta līderi Gati Truksni nobalsoja 8310 jūrmalnieku, ieliekot pretim viņa uzvārdam 3369 plusiņus. Nacionālās apvienības «kontā» – divas vietas, kuras ieņem jauni un aktīvi politiskie cīkstoņi, Saskaņa ieguvusi trīs vietas, savukārt Tev, Jūrmalai, kas vienojās kopīgā dziesmā ar Jauno konservatīvo partiju, vēlētāji piešķīra četras vietas. Stabilai koalīcijai pietiktu ar ZZS un Tev, Jūrmalai (TJ) politisku vienošanos, taču TJ līderis Arnis Ābelītis jau iepriekš strikti noteica, ka ar ZZS viņa partijai nekādu kopīgu darīšanu nebūs.

Kārtīgi uzputots sašutuma vilnis pārvēlās pāri Latvijai, kad tā uzzināja, cik briesmīgi izturas pret bērniem Jelgavas sociālās aprūpes centrā. Laikraksts Zemgales Ziņas 20. aprīlī rakstīja: «Bērnu raustīšana aiz matiem, apsaukāšanās, nepaklausīgo bērnu izsūtīšana uz speciālajām internātskolām Latgalē vai ievietošana psihoneiroloģiskajās slimnīcās – eksperti atklāj Jelgavas bērnunama ikdienu.»

Skaidrs, ka Krievijas grupas Bi2 uzstāšanās Rīgā bija priekšvēlēšanu reklāmas pasākums, kas Rīgas pašvaldības nodibinājumam Rīgas Tūrisma attīstības birojs izmaksāja 203 538 eiro. Koncerta apmeklētāju maciņi šajā dienā netika atvērti, jo šā sestdienas prieka finansētāji bija visi Rīgas nodokļu maksātāji.

Pēc Jūrmalas atslēgām kāro daudzi. Jūrmala ir kā skaists un nobriedis persiks – kam garākas rokas, tas pirmais noplūks, uzskata vieni. Jūrmala ir kā netīra un likteņa varā pamesta bārene, oponē citi. Jūrmalai ir milzu perspektīvas, spriež trešie. Jūrmalā neprasmīgas vadīšanas dēļ visas iespējas jau pazaudētas, bēdājas ceturtie. Bet patiesība ir kaut kur pa vidu.

«Annuška eļļu jau ir izlējusi,» lietišķi secināja biedrs Volāns, redzēdams, cik naski sociālajos tīklos spieto viņa partijas atbalstītāji. Atlika vien sagaidīt vēlēšanu dienu un, protams, nākamo rītu, lai triumfāli ienāktu galvaspilsētas domē un izmēztu no turienes visādus siles tukšotājus. Sile bija vajadzīga viņa partijai, kas saucās it kā necili, toties ietilpīgi: «Jaunais grābeklītis». Annuškas eļļa bija tik laba smērviela, ka ļautiņi pavilkās, precīzāk sakot – ieslidinājās. Ja kāds arī nepareizi paslīdēs, nokritīs uz sliedēm un taps tramvaja sabraukts, tā nu būs viņa paša vaina. Ne jau velti tautā to dēvēja par miroņtramvaju. Volāns zināja, ka Anniņas eļļa nekad nepievils: tā ir godīgi spiesta, brīva no korupcijas un citām kancerogēnām vielām. Anniņa no tīras sirds tādu spieda ikkatru dienu.

«Nē, grūti nav,» Aleksejs Naumovs atbild uz jautājumu par to, vai divi termiņi Latvijas Mākslas akadēmijas rektora amatā ir «grūti panesami». Bet tagad, viņš saka, lai manā vietā nāk jaunie talanti. Desmit gadi ir aizlidojuši kā daži otas vēzieni, kā daži gleznošanas plenēri, kā gaismas un ēnas Alekseja Naumova gleznās... «Bet izdarījām daudz,» viņš atzīst, «uzcēlām akadēmijas jauno korpusu, iesākām un veiksmīgi turpinājām Erasmus+ studentu apmaiņas programmu. Sākumā bija trīs skolas, tagad jau 150 skolas visā pasaulē: Erasmus+ strādā arī Honkongā, Floridā un citur.»

Gadījās būt kādā ārstniecības iestādē. Sarunājoties ar iestādes šefu, uz viņa galda ieraudzīju kādas partijas priekšvēlēšanu bukletu. Tā spīdīgais vāciņš bija ieturēts viduslaiku kaujinieciskuma garā: varonīgs bruņinieks, izteikti līdzīgs attiecīgās partijas priekšsēdētājam, ar šķēpu žmiedz pie zemes bijušo domes priekšsēdētāju un viņa draudziņu biznesmeni. Jautājoši paskatījos uz iestādes šefu. Viņš nosmīnēja: «Bija te viens atnācis un dalīja bukletus... Citi arī dala. Bet vēlētājiem pašiem jāsaprot, ka balss būs izmesta miskastē, ja vēlēs par visādām dīvainīšu partijām.»

Viņai savas dzīves faktiski vairs nav. Palielās mājas viesistabā bērnu sētiņās dzīvo slimie gulbji. Vienam no viņiem kāda kundze liek sistēmu. Pagalmā zem tīklota «jumta» ūdenī plunčājas savainoti šā gada kaiju bērni, bet angārā peld gulbji: kādam savainots spārns, kādam kāja. Kopā te ir 200 putnu, kas pārstāv 19 sugu. «Daži putni mani pazīst un izturas īpaši,» teic Anete Asare, «bet viņiem nav jāpierod pie cilvēka: viņiem būs jālido prom, kad atveseļosies.» Anete ir Latvijas savvaļas putnu palīdzības biedrības Drauga spārns galvenais cilvēks. Viņai savas dzīves vairs nav. Tikai putnu dzīve. Vai nāve.

«Vakar visu dienu sēdēju traktorā: vajadzēja apart lauku, un to arī paveicu,» stāsta Andris Bērziņš. Bet dienu vēlāk – 4. maijā, Neatkarības dienā, viņš jau bija ietērpies baltā kreklā, un mēs runājām par daudz ko. «4. maijs, kad 1990. gadā balsojām par Neatkarības deklarāciju, ar šodienas izjūtām vērtējot, man šķita daudz prognozējamāks par 1991. gada 23. augustu, kad neatkarību atguvām de facto, jo 4. maijs bija tik tīrs un tik mierīgs, tik skaidrs un piepildīts ar pārliecību, ka tā nozīmi vienkārši nav iespējams pārvērtēt,» viņš teic.

«Es nevaru ciest, ja apceļ vājākos (..). Šinī gadījumā redzēju to pašu: labi paēdis huligānu bars, pietiekoši aprobežots, apmelo un spārda ar kājām (..) tādus neaizsargātus cilvēkus, kas ir cirka mākslinieki, jo šie cilvēki... viņi piedzimst cirkā, viņi nodzīvo visu mūžu cirkā ar saviem dzīvniekiem (..), viņi ir ļoti neaizsargāti šajā sabiedrībā, viņiem citas pasaules nav kā šis cirks. Un tajā brīdī, kad šī huligānu grupa – savu sektantisko aizspriedumu, savas nezināšanas dēļ – viņus tagad ir nogāzusi zemē un spārda ar kājām, tajā brīdī jānāk Saeimai (..), bet Saeima pienāk, apspļauda un izņirgā šos zemē nogāztos.»

«Patriotisms ir mīlestības lieta,» saka Normunds Beļskis, «patriotisms ir Dieva mīlestības dāvana un izpausme. Zeme, kur dzīvojam, cilvēki, ar kuriem kopā esam, ģimene – viss ir šīs mīlestības sadaļas.» Neatkarības dienā – 4. maijā – iznāks Normunda dzejoļu krājums Vēstules uz bruģa, un jūtīgākais dzejas nervs tajā būs pavērsts uz dzimtenes mīlestības, patriotisma pusi.

Intervija ar Baibu Broku (Nacionālā apvienība) – par pieteikumu uz Rīgas atslēgām un par attiecībām ar Rīgas domes esošo koalīciju, par pielaidi valsts noslēpumam un par kopēja labējo partiju saraksta veidošanu, par paveikto un nepaspēto.

«Es vispār nesaprotu, par ko te ir strīds. Mēs dzīvojam brīvā valstī, bet ne pie boļševiku režīma. Un katrs dzīvo tā, kā var atļauties. Starp citu, tā dzīvo visa Rietumu pasaule. Students sākumā dzīvo kopmītnēs vai ģimenes mājoklī, pēc tam viņš sāk strādāt un nopērk vienistabas dzīvokli, pēc tam apprecas un dzīvoklis ir lielāks. Bet kad cilvēks aiziet pensijā, bet viņa bērni dzīvo atsevišķi, tad ir skaidrs, ka tik liels dzīvoklis viņam vairs nav nepieciešams, un viņš atkal pārceļas uz vienistabas. Vai arī pārdod dzīvokli, lai nopirktu vietu pansionātā ar labu aprūpi,» kādā TV raidījumā izteicās investīciju baņķieris Ģirts Rungainis.