Ilze Zonne / Autori

Kūka nav ikdienas ēdiens, bet, kad uzaicināti ciemiņi vai arī «jāuzstājas» darbavietā, plaucētā mīkla ir laba izvēle, jo no tās var pagatavot saldus un sāļus dažāda lieluma un formas gardumus.

Ķiploks ir produkts, kas bieži saistās ar gripas laiku. Šajā sīpolaugā dabai ir izdevies cieši savīt tīkamo un netīkamo – garšu un specifisko aromātu, kas daļai cilvēku šķiet nepieņemams. Bet par apkārtējo reakciju var neraizēties, ja priekšā brīvdienas, kad uz atbildīgiem pasākumiem nav jāiet.

Tā kā mūsu nepastāvīgajā klimatā palaikam tomēr atnāk sniegs un sals, cimdi un zeķes jātur pa rokai. Ja esi pret sevi tik nevērīgs, ka nepaskaties, ko rāda termometrs aiz loga un kas vispār notiek laukā, un pat neizpēti laika ziņas savā viedtālrunī, tad pats vainīgs.

Žāvēti augļi piestāv ziemai. Vienlīdz labi tie noder aizņemtajiem un garlaikotajiem, fiziski aktīvajiem un dīvānā zvilnētājiem, pavārmākslas meistariem un tiem, kurus virtuvē labāk neielaist.

Pēc svētkos baudītajiem lašiem, nēģiem un pildītām karpām jāmeklē kāda pieticīgāka zivtele – tad jau reņģe? Tie, kuriem reņģes garšo, pret šādu jautājuma nostādni krasi iebilst. Viņi arī svētku galdā ceļ izsmalcinātas reņģu uzkodas, un, iespējams, tām ir pat lielāka piekrišana nekā dārgajām zivīm.

Cilvēks, kurš nekad nav saskāries ar rīšanas grūtībām, neiedziļinās ēdiena uzņemšanas niansēs, dažkārt arī grēko, ēzdams steigā, kaut kur skrienot vai, gluži otrādi, guļot pie televizora. Viņam pat neienāk prātā, ka rīšana ir diezgan komplicēts process, kura norisi kontrolē daudzi muskuļi un nervi. Rīšanas traucējumi, ko medicīnas valodā sauc par disfāgiju, var izpausties jebkurā procesa posmā no pārtikas sakošļāšanas mutē līdz tās nokļūšanai kuņģī. Eiropā no disfāgijas cieš aptuveni 2,5 miljoni cilvēku.

Asinsdesas bieži tiek minētas tradicionālo Ziemassvētku ēdienu sarakstā, un tradīcija ir dzīva – par to regulāri pārliecinās asinsdesu ražotāji, Rūjienas novada Jeru pagasta zemnieku saimniecības Arumi īpašnieki Ina un Laimonis Boles. «Asinsdesas pērk visos gadalaikos, pieprasījums aug arī uz Jāņiem, bet, gaidot Ziemassvētkus, ražojam uz maksimumu, jo daudziem neatņemama svētku galdā šķiet asinsdesa ar brūkleņu zapti,» stāsta saimniece.

Cukura diabēts ir viena no visizplatītākajām hroniskajām slimībām un bīstams sirds un asinsvadu slimību veicinošs riska faktors. Saslimstība ar otrā tipa cukura diabētu pasaulē un arī Latvijā turpina strauji pieaugt. Tā cēlonis ir mazkustīgs dzīvesveids, palielināts ķermeņa svars, populācijas dzīvildzes pagarināšanās. Par slimības norisi, tās sekām un to, kā otrā tipa cukura diabēta pacientiem veidot veselīgu ēdienkarti, stāsta Krista Lesiņa, interniste, rezidente kardioloģijā (Rīgas Stradiņa universitāte, Paula Stradiņa klīniskā universitātes slimnīca).

Ja gada nogalē plānotas daudzas kopā nākšanas ar kopīgiem mielastiem, tad reizēm sāk trūkt ideju. Pat visgardākie tradicionālie ēdieni, īsā laika sprīdī celti galdā atkal un atkal, var apnikt un gribas kaut ko citādu un interesantāku. Dzirdot labas atsauksmes par Ropažu Vēstures izpētes un rekonstrukcijas kluba Rodenpoys rīkotajos pasākumos uz ugunskura viduslaiku tradīcijās vārīto zupu, Neatkarīgā nolēma noskaidrot, vai kaut ko līdzīgu nevarētu pagatavot arī citi interesenti.

Neatkarīgā jau vēstīja par kampaņu Atpazīsti mirdzaritmiju – izvairies no insulta! un tās ietvaros notiekošajiem pasākumiem. Nosaukums mirdzaritmija izklausās gluži daiļskanīgs, bet pati problēma ir nopietnāka, nekā savulaik domāts.

Ja pirms bagātīgajām gada nogales maltītēm gribas kaut ko pieticīgāku, tad laba izvēle ir lēcas. Par lēcām bieži ieinteresējas tie, kuri ceļojumos iepazinuši citu tautu virtuvi. Pēc tam brīnās: kā gan es šo lielisko, tik universālo produktu nepamanīju agrāk?

Mikroelements selēns ir viena no dabas spēcīgākajām neaizstājamajām uzturvielām, kas nepieciešams daudzām svarīgām norisēm cilvēka organismā.

«Tā kā mums ir svētki, galdā noteikti ir jābūt kūkai,» atzīst konditors, kafejnīcas Kairi saimnieks Jānis Kairis, un šai domai acīmredzot piekrīt daudzi, jo 18. novembra priekšvakarā konditoriem nākas krietni pastrādāt, pildot visdažādākos pasūtījumus. Darba kolektīvi svētkiem izvēlas biešu kūkas, medus kūkas, kliņģerus. Konditors neliedz savus ieteikumus arī tiem, kuri iecerējuši Latvijas simtgadei par godu cept kūkas paši.

Senos laikos mūsu senči Mārtiņam ziedojuši melnu gaili un vistu. Ap Mārtiņiem bijis arī laiks, kad jākauj lopi un mājputni, jāgatavo gaļas krājumi ziemai, vakaros jāmin mīklas, pirmoreiz ķekatās jeb mārtiņbērnos jāiet un daudz kas vēl cits jādara, bet šajā ēdieniem veltītajā lappusē – jā, par to vistu.

«Medicīna man nāk līdzi no bērnības. Faktiski pirmās smaržas, ko es atceros, ir ēteris un hloroforms,» stāsta Juris Puriņš, neiroķirurgs, medicīnas zinātņu doktors, privātklīnikas vadītājs. «Mani vecāki abi bija ārsti, ķirurgi, Paula Stradiņa skolnieki. Tā kā vecvecāki tika izsūtīti, bijām tautas ienaidnieki, kuri jāaizvāc pēc iespējas tālāk, tādēļ vecāki strādāja Grīvas slimnīcā pie Daugavpils. Tur es pavadīju pirmos dzīves gadus.

Kad daudzmaz tikts skaidrībā ar tām dārza veltēm, kas, paglābtas no salnām, ir jāpārstrādā steidzami, varam pievērsties lielākajam un redzamākajam ražas pārstāvim – ķirbim. Ķirbji šogad, ņemot vērā saulaino vasaru, padevušies saldi un garšīgi.

Cilvēks, kurš iecerējis padarīt savus uztura paradumus veselīgākus, vēlas noskaidrot ne vien to, ko un cik, bet arī – kad vislabāk ēst. Būtu jau lieliski, ja varētu saņemt vienu standarta priekšrakstu, kas derētu visiem, – brokastis tikos, pusdienas tikos, vakariņas atkal tikos un tikos.

Interesi par speltas jeb plēkšņu kviešiem jau zaudējuši dedzīgākie virtuves modes sekotāji, varētu sacīt – līdzskrējēji, kuri domā: ja jau kādu produktu var atrast lielveikalā, tas vairs nav pēdējais modes kliedziens un tātad – nekas ekskluzīvs. Konservatīvākie ēdāji savukārt par jauninājumiem negrib ne dzirdēt, jo viņu skatījumā labs ir tikai tas, ko lika galdā vecmāmiņa. Taču vairākums cilvēku iet vidusceļu, speciāli nemeklē mazpazīstamus produktus, bet, ja gadās tāda iespēja, labprāt nomēģina.

Sajūtot kādu smaržu, mēs to vērtējam pēc principa «patīk – nepatīk», un šis vērtējums ir subjektīvs. Bieži vien noteikts aromāts cilvēkam liek atcerēties kādu notikumu vai faktu, un šīs atmiņas var būt gan patīkamas, gan nepatīkamas. Piemēram, skūšanās losjons, kuru vairums cilvēku uztver kā izsmalcinātu un neuzbāzīgu, kādai sievietei var radīt nepatīkamas asociācijas, ja to lietojis viņas šķirtais vīrs. Bet kūtsmēslu smaka, kas lielākajai daļai ļaužu liek saraukt degunu, kādam saistīsies ar saulainajām bērnības vasarām laukos pie vecmāmiņas.

Ieturoties ārpus mājas, piekasīgi raugāmies, vai ēstuves trauki un galdiņi ir tīri, vai apkārt nelidinās mušas un nemētājas salvetes; gribam, lai apsargi neielaiž personas netīrā un smakojošā apģērbā. Jūtamies sašutuši, kad mediji ziņo par pārkāpumiem skolu ēdnīcās. Tikpat stingri un pamatīgi vajadzētu izvērtēt arī situāciju sava mājokļa virtuvē, jo eksperti atzīst, ka tieši tur sastopama vislielākā mikrobu koncentrācija un daudzveidība.

Reizēm pietiek ievērot dažus pavisam vienkāršus padomus, lai padarītu savus ēdienu gatavošanas paradumus veselīgākus. Tos apkopojusi bezpeļņas organizācija Consumer Reports.

Sievietēm pēc menopauzes iestāšanās tikai 40 minūšu ilgas pastaigas dažas reizes nedēļā samazina sirds slimību risku par 25%, vēsta Best Life.