Kartupeļi ar kanēli un lauru lapām

Diriģents un „Rīga 2014” brīvprātīgo programmas vadītājs Ints Teterovskis atzīst: „Dzīves temps biežāk liek ēšanā būt patērētājam, nevis gatavotājam, taču, ja runa ir par pašu ēdiena radīšanu, tad līdz konkrētam vecumam aizrautīgi gatavoju pats.” Viņš atklāj, ka ikdienas ēdienkarte pārsvarā sastāv no vienkāršām un viegli pagatavojamām lietām, bet būtiskākais priekšnoteikums – lai produkti ir svaigi, veselīgi un vislabāk no Latvijas laukiem.

„Man patīk gatavot ēst, bet laika trūkuma dēļ izvēlos viegli un ātri pagatavojamus produktus, kas tikpat labi ir ēdami arī svaigā veidā. Patiesību sakot, tagad, rudenī, jebkurš dārzenis, ir gana garšīgs svaigs, nepagatavots. Es, piemēram, pirms pāris dienām nopirku bieti, to nomizoju un apēdu. Garšoja perfekti,” Ints secina. Taujāts par to, kādi ēdieni visbiežāk top viņa virtuvē, diriģents teic: „Labi saprotot, ka tvaicēts neapšaubāmi ir veselīgāks par ceptu, jāatzīst, ka biežāk sanāk gatavot pannā. Vārītas lietas sanāk gatavot mazāk, arī zupas – man tās garšo, taču pats vāru reti.” Pannā viņš gatavo arī ēdienus, kuru konsistenci Ints raksturo „šķidrāka mērce jeb biezāka zupa” – viņam patīk, ka sastāvdaļas tiek mazliet apbrūninātas un to garšas labi sasūcas.

Parasti Ints izvēlas gatavot no produktiem, kas tikko atnesti no veikala vai iegādāti tirgū, taču dažkārt kaut kas garšīgs iznākot arī, saliekot kopā visu mājās jau esošo produktu klāstu. „Reiz, piemēram, no sakaltušas maizītes un konservētiem ananāsiem izdevās uzcept ļoti garšīgu kūku. To, protams, papildināju ar olu un citām piedevām, bet ananāsi šajā kombinācijā bija tie, kas padarīja ēdienu gaisīgu un svaigu,” Ints atklāj savas ekonomiskās saimniekošanas iemaņas.

Ieklausās, ko vēlas organisms

Veidojot savus ēšanas paradumus un plānojot attiecīgās dienas ēdienkarti, Ints cenšas rūpīgi ieklausīties savā organismā un tā vēlmēs, jo neuzskata, ka kaut kas būtu jāēd piespiedu kārtā, mokot sevi. „Bija viens posms, kad es apmēram divus gadus neēdu liellopu gaļu, man to vienkārši negribējās. Tam sekoja brīdis, kad nelietoju uzturā cūkgaļu, man pat nepatika tās aromāts,” viņš stāsta par organisma signāliem, kas brīdina, kuru produktu uz laiku vajadzētu izslēgt no ēdienkartes. Arī domājot, ko ēdīs vakariņās, Ints paļaujas uz izjūtām: „Braucot mājās, es domās izskanēju visu iespējamos ēdienus, mēģinu tos sasmaržot, un tad izvēlos ēst to, par ko domājot, mutē sakrājas visvairāk siekalu.”

Ints viennozīmīgi atzīst, ka viņam nevarētu piederēt restorāns, jo viņš nav apmāts ar domām par to, kā radīt kādam produktam nebijušu pielietojumu: „Mana ikdienas ēdienkarte ir pēc iespējas vienkāršāka, taču, ja laiks un rocība atļauj, es labprāt aizeju uz kādu restorānu pabaudīt, ko tad vēl no tās visiem zināmās bietes jaunu var pagatavot.” Rudens Inta uztura paradumos iezīmējas kā laiks, kad svaigu augļu un dārzeņu klāsts ir visplašākais, tāpēc tos viņš cenšas ēst maksimāli daudz. „Man ļoti patīk kāļi, rutki un burkāni, kas ir ļoti garšīgi, kad nav pārauguši un tiek ēsti svaigi,” viņš teic. Tāpat Ints labprāt ēd kabačus. „Agrā bērnībā man tie ne visai garšoja, to vidiņa dēļ, taču tagad tos labprāt ēdu dažādos veidos un kombinācijās,” Ints apstiprina un par labu atzīst arī klasisko kabaču karbonādi, kad tie sagriezti plānās šķēlītēs, apviļāti miltos un olā un apcepti viegli zeltaini. „Arī kāpostus man vislabāk patīk ēst svaigus, īpaši tāpēc, ka man ļoti garšo to vidiņš, pie kura var piekļūt pamazām nolobot katru kāpostgalvas lapiņu. Tagad tas viss ir jāēd svaigs, jo jau ziemā mēs ēdīsim skābētus, sautētus un visādi citādi pagatavotus kāpostus,” Ints saka.

Vecmāmiņas sēņu mērce

Būdams veselīga uztura piekritējs, Ints norāda, ka viņam bez augļiem un dārzeņiem garšo arī sēnes. „Slinkāk gan iet ar pašu sēņošanu, taču, kad saņemos, labprāt aizbraucu arī uz mežu. Vismīļākā sēņu ēdienu recepte man ir tā, pēc kuras gatavoja mana vecmāmiņa. Laukos lasītas baravikas, kas apceptas īstā lauku sviestā un uz pamatīgas čuguna pannas. Klāt vēl pielikti zaļie lociņi un saldais krējums. Tā ir labākā manas bērnības mērce, kuras garšu vienmēr atceros, taču pats vēl neesmu spējis to uzburt savā virtuvē,” Ints padalās ar bērnības mirkļiem. Viņš domā, ka pasakainā garša slēpjas pannā un tajā, ka bērnībā ēdiens tika gatavots uz malkas krāsns, kas arī piešķir tam īpašu aromātu.

Tāpat Ints neatsakās no kartupeļiem, taču atzīst, ka pašlaik to vietā labprātāk izvēlas svaigā veidā ēdamus dārza labumus, jo kartupeļus tāpat nāksies ēst visu ziemu. „Kartupelis jau, atskatoties vēsturē, ir viens no visplašāk izmantotākajiem dārzeņiem, un tas ir superīgs ar to, ka tas izmantojams dažādos veidos un kombinācijās. Atceros, kā studiju laikā kursa biedrene pagatavoja ceptus kartupeļus ar smalki sagrieztām lauru lapām – garšoja ļoti labi. Kartupeļu garšu ļoti labi papildina arī timiāns. Timiāns vispār ir viena no manām iecienītākajām garšvielām, jo tas nenomāc ēdiena patieso garšu,” teic Ints, piebilstot, ka no garšaugiem viņš esot iecienījis arī tumšo baziliku, ko gan vairāk izmanto pie svaigiem ēdieniem, piemēram, salātiem.

Dod ēdienam otru iespēju

Ints uzsver, ka nepiešķir ēdienam pārlieku lielu nozīmi, tāpēc arī ar pārtikas iegādi saistītie tēriņi nav sevišķi lieli – galvenais, lai produkts ir viegli pieejams. „Ēdiens ir vajadzīgs dzīvības uzturēšanai, līdz ar to ēšanas process ir pielīdzināms bateriju uzlādei. Kā zināms, litija baterijas reizi pa reizei iesaka izlādēt pilnīgi tukšas – arī es citreiz dienas beigās konstatēju, ka neesmu neko ēdis, taču man nav arī prasījies un esmu juties labi tāpat,” viņš spriež. Skeptiski Ints raugās arī uz veselīgas un pareizas ēšanas kalendāriem: „Ieteikumi par to, kura diena ir ēšanai labvēlīga, bet kura nē, manuprāt, ir aplami, jo tie balstīti uz viena konkrēta cilvēka pieredzi. Es iesaku ņemt vērā savu iekšējo kalendāru un dzīvot pēc paša izjūtām.”

Taujāts par lietām, kuras nemēdz iekļaut ēdienkartē, Intam mirkli jāpadomā, jo pārsvarā tiekot pagaršots un ēsts viss, izņemot jūras veltes, kuru garšu nianses viņu īpaši neuzrunājot. „Vispār jau garšu izjūta ir atkarīga no tā, cik ļoti cilvēks ir atvērts visam jaunajam un nepārbaudītajam. Viss slēpjas vai nu pieredzē, vai arī paša aizspriedumos par konkrēto produktu. Es labprāt izmēģinu dažādas ēdienu variācijas, pat kartupeļus reizēm uzcepu, pievienojot mazliet kanēļa – pēc tam tikai izvērtēju, ko vajag vairāk, ko mazāk, un mēģinu atkal. Es vienmēr dodu ēdienam otro, trešo un pat ceturto iespēju sevi pierādīt kā garīgu,” Ints nav kategorisks, tomēr uzskata, ka latvieša pamata ēdienkartē vajadzētu dominēt šeit pat izaugušiem produktiem. „Mūsu organismam nepieciešams tas, kas aug pie mums, jo tas stādīts mūsu zemē un elpo mūsu gaisu, tāpēc ir mums vispiemērotākais.”