2.lapa
Ceturtdien, 20. aprīlī, pirmizrādi piedzīvos “Willa teātra” iestudējums “Ukraiņu stāsti. SVITLANA”.
“Izrāde veidota ir kā dokumentāla akrobātika par dzīvi ar pašu dzīvotāju galvenajā lomā, šajā iestudējumā aktieru vietā uz skatuves ir pati Svitlana,” stāsta izrādes režisors Varis Piņķis.
Sākotnējā ideja pieder teātra direktoram Kalvim Lasmanim.
“Es iepazinos ar Svitlanu, kad viņa pērn martā atbrauca uz Rīgu, Ukrainā palika viņas dzīvesbiedrs - brīvprātīgais karā. Jūnijā sastapu viņu vēlreiz - Kijivā. Viņa bija ieradusies uz viņa bērēm, un atceļā no humānās palīdzības brauciena es Svitlanu vedu atpakaļ uz Rīgu. No šīm ceļa sarunām arī radās doma par izrādi.”
Svitlana, jaunībā beigusi cirka skolu, specializējoties “corde lisse” (gaisa akrobātikas žanrs) un žonglēšanā. Cirks kā profesija, un tad pēkšņi realitāte kā nežēlīgs cirks - tavs triks ir apstājies, dzīve ir apstājusies, tu esi pakārta virvē numura vidū un nevari nokāpt. Un, jo ilgāk tu karājies, jo vairāk saproti - tas, kas tevi sagaidīs nokāpjot, ir pavisam cita dzīve. Kamēr tu karājies, pasaule ir pagriezusies, un viss ir mainījies. Gravitācija, smaguma centrs ir nobīdījies, un tā atskaites punkta, uz kuru tu skaties līdzsvaram - tā punkta nav, ne iekšpusē, ne ārpusē.
“Sākumā man tā nešķita laba ideja, vienu brīdi par publisko telpu bija tāda sajūta, ka daudzas organizācijas tagad tikušas pie “saviem ukraiņiem” un nereti to ekspluatē, lai demonstrētu sevi, savu palīdzīgumu. Bet mani savaldzināja tieši šī cirka metafora - mākslinieks izpilda dzīvībai bīstamu triku, publika tajā noskatās un aplaudē viņa drosmei, gluži kā mēs Ukrainai. Tikai šajā gadījumā tas nav triks, tā arī ir dzīve. Un notikumi ir pavisam īsti un neatgriezeniski; tu nevari novilkt kostīmu, notīrīt grimu un atgriezties savā dzīvē, jo tās dzīves vienkārši vairs nav. Ne tikai fiziski, bet arī garīgi, psiholoģiski, jebkā citādi - nav,” atzīst izrādes režisors Varis Piņķis.
“Tiek daudz runāts par to, kā sadzīvot ar karu, cik nu tas vispār ir iespējams. Bet tas zilonis, kas jau labu brīdi stāv istabā un prasās tik ieraudzīts ir - kā sadzīvot ar pēckaru. Kā dzīvot pēc kara. Jo tas konkrētais posta nogrieznis, uz kuru tu koncentrējies - karš - ir skaidrs, ka tas ir jāiztur. Un tad atgriezīsies dzīve. Tikai kā dzīvot to dzīvi?”
Jēdzieni, kas mums līdz šim ir bijuši kopīgi - salūts, pagrabs, miers, zaudējums, bailes, drošība - pēkšņi daļai cilvēku personiski nozīmē kaut ko citu. Frāze “es to nespēju pat iztēloties”, burtiski to arī nozīmē. Jēdzieniem vienkārši vairs nesakrīt atskaites punkti.
“Izrāde nav par karu, tā drīzāk ir par dzīvošanu pasaulē, kas vēl pirms neilga laika šķita neiespējama. Tam pat nav jābūt karam, arī mums ikdienā nākas sastapties ar līdzīgām situācijām - mentālās vai fiziskās veselības, sociālās vides un citu faktoru ietekmē,” rezumē režisors.
Izrādes režisors un vizuālā tēla autors - Varis Piņķis. Galvenajā lomā - Svitlana Kudriavska (attēlā).
