Sešpadsmit stundas gaisā un tu nolaidies Meksikā. Tad 95 dienu gara dzīve, sākot no Jukatanas pussalas džungļiem, Karību jūras hipnotizējoši zilās krāsas pludmalēm (nav šaubu, ka “Tiffany” zilais tonis patiesībā pieder šai vietai) cauri kalniem uz mezkāla agaves laukiem Oahakā un cukurniedru plantācijām Čiapas reģionā, līdz pat Meksikas pašam kodolam - Mehiko - un tavā Meksikas piedzīvoto vietu kartē ir iezīmējies tāds kā smaidiņš.
Patiesībā jau ļoti atbilstošs simbols tavam gara stāvoklim, kādu tevī rada Meksika - un ne tāpēc, ka tu esi apreibis no karstuma vai no kārtējās Margaritas (patiesībā no Margaritas vispār nevar apreibt tieši karstuma dēļ), bet tāpēc, ka ir sajūta, ka no redzēto krāsu amplitūdas un to kombinācijām, no bagātīgā vēsturiskā mantojuma un iespaidīgās arhitektūras un dizaina brīvības, kuru redzi tur ik uz soļa, rodas sajūta, ka tevī izaug papildus radošuma gēns. Katrā ziņā labā smadzeņu puslode pārkāpj ierasto tās ātrumu un sajūtas ir narkotiski reibinošas.
Nē, nē un nē - Meksika nav stāsts tikai par karteļiem vai narkotikām, kā mums mīl iekodēt Meksiku atainojošas filmas. Protams tie tur ir, bet labāk velnu aiz astes neraustīt! Liels bija mans pārsteigums uzzinot, ka Meksikā, ja kādam ļoti vajag kādu novākt, tad 5000 dolāri un lieta ir darīta! Tas ir tieši desmit reizes lētāk nekā tur nopirkt kilogramu kokaīna (!!!), tāpēc strīdēties Meksikā labāk nevajag. Bet labi, pat, ja šis nav joks, es protams koķetēju un Meksika nebūt neatklājas, kā baisa un bīstama vieta virs Zemes (tas jau ir oldschool priekšstats), tieši otrādi - meksikāņi ir brīnišķīgi un draudzīgi cilvēki un pati Meksika ir mīlestība no pirmā acu skatiena! Punkts! Tāpēc, ja jums trūkst iedvesmas un gribas, lai no redzētā un piedzīvotā pozitīvā ziņā aizraujas elpa - tad biļetīte uz Meksiku noderēs arī jums!
Vismaz ar mani notika tieši tā. Pēc ceļojuma es nezināju, kur likties, lai to visu, ko es redzēju kaut kur varētu arī izlikt laukā. Pirmais, ko es izdarīju atgriežoties mājās - es sastādīju pilnu dārzu visdažādāko šķirņu puķu visās varavīksnes krāsās visneiedomājamākajās to kombinācijās.
Tas, lai jūs saprastu, ka Meksika tiešām iekurbulē radošumu un krāsas iedveš Tevī pavisam jaunu enerģiju! Pie dārza es starp citu neapstājos. Bet stāsts nav par to. Un stāsts nav arī par ieteikumu tur nodzīvot trīs mēnešus savas dzīves (protams, ja jums ir tāda iespēja- tad noteikti to izmantojiet), jo Meksika ir tik milzīga, ka ielieciet tajā 30 Latvijas un ir skaidrs, ka tāpat vienmēr būs par maz laika, lai šo kolorīto valsti izzinātu tās pilnībā, bet uz mana rēķina jums tomēr ir iespēja savu laiku nedaudz taupīt un doties uz tiem punktiem manā “smaidiņa” maršrutā, kas personīgi man sagādājuši visspilgtāko vizuālo ceļojumu meksikāņu krāsu, stila, dizaina un garšu pasaulē.
Aizbraukt uz Meksiku un neaizbraukt uz Mehiko, kas ir Meksikas lielākā pilsēta un arī galvaspilsēta, nozīmē neaizbraukt uz Meksiku nemaz, jo protams tā ir Meksikas sirds, kurā pulsē viss Meksikas adrenalīns un radošā gara brīvība.
Ārkārtīgi dinamiska mūsdienu pilsēta ar milzu tempu un krasiem kontrastiem - lielpilsētas zenīta dzīve un bezpajumtnieku negods un posts.
Un tādās pilsētās parasti visvairāk plaukst arī māksla. Tās te ir tiešām daudz. Gan uz ielām, gan muzejos. Dažkārt ielas pārspēj pat muzejus gan ar savu plašo skulptūru kolekciju, gan provokatīvajiem lielformāta ielu zīmējumiem, kas visā Mehiko ielu bardaciņā piešķir pareizās proporcijas chilli un pēcgaršā paliek “noteikti gribu vēl vienu Mehiko”.
No muzejiem absolūti obligāts pasākums ir Nacionālais Antropoloģijas muzejs, kas piedāvā pasaulē lielāko senās Meksikas mākslas kolekciju un iespaidīga apjoma arheoloģisku materiālu, kas atklāj Meksikas ārkārtīgi bagāto vēsturisko mantojumu no acteku, maiju, tolteku u.c. civilizācijām, tāpēc nav brīnums, ka Meksikas kultūra ir tik daudzšķautņaina, unikāla un neparasta. Tas radošums, par ko runāju, kā reize no turienes ir sācies. Pati muzeja ēka arī ir apbrīnas vērta un šī grandiozā un monumentālā stila arhitektūra, kas radīta pagājušā gadsimta 60. gados vēl joprojām izskatās mūsdienīgi ārpus jebkura laika robežām.
Mehiko muzeju tūrē iesaku iekļaut arī kādu no modernās mākslas muzejiem - Jumex muzeju vai Tamayo, abiem no, kuriem arī ir iespaidīgas arhitektūras celtnes. Blakus Jumex muzejam nevarēsiet nepamanīt arī absolūtu arhitektūras meistardarbu un vienu no Mehiko atpazīstamākajām celtnēm Soumaya muzeju, kuru projektējis viens no sava laika vadošākajiem meksikāņu arhitektiem Fernando Romero un tā izceļas ar savu neparasto, gandrīz gaisā izšķīstošo formu un spoguļu veida apdari, kas kopā veido patiesi apbrīnas vērtu mākslas darbu.
Un, protams, nevar ignorēt arī vienu no spilgtākajiem un “pārdodamākajiem” Meksikas zīmoliem- Frīdu Kalo, kas viennozīmīgi ar savu personību un mākslu Meksiku pasaules kartē ir iezīmējusi daudz pamanāmākās krāsās un Meksikas gaiss sastāv arī no viņas radošās personības elpas, tāpēc noteikti iesaku apmeklēt kādu no Frīdas muzejiem.
Tādi Mehiko ir veseli divi - viņas dzimtās mājas Casa Azul (Zilā māja) un arī otras mājas, kurās viņa dzīvoja un strādāja kopā ar savu vīru Diego Rivjeru (Diego Riveras un Frīdas Kalo mājas studijas muzejs). Pati es devos uz otro, jo man bija interesanti redzēt unikālo mājas arhitektūru, kuru radījis pazīstamais arhitekts Huans O’Gormans, būdams tikai 24 gadus jauns un ietekmējoties no sev tik mīļā Lekorbizjē stila, viņš radījis tam laikam (pirmā māja uzcelta 1929.gadā, kur dzīvoja pats arhitekts, bet Diego un Frīdas mājas uzceltas 1932.gadā) absolūti revolucionāru arhitektūru, kas pilnībā atšķiras no jebkuras mājas, kas atrodas tai blakus. Māja atrodas Mehiko pilsētas San Angel ekskluzīvajā privātmāju rajonā, kur noteikti iesaku arī paklaiņot apkārt un pusdienas ieturēt turpat blakus leģendārajā San Angel Inn restorānā, kurā šķiet, ka nekas nav mainījies kopš 1963.gada, kad tas tika atklāts - ne ēdiens, ne interjers, ne arī viesmīļi, bet tieši tas padara šo vietu tik īpašu.
Brīvdienās dārzā spēlē pianists un uz pusdienām pulcējas vietējā meksikāņu inteliģence. Un jums jau nav jāstāsta, ka īstā pilsētas dzīve atklājas ne tikai ielās, bet arī kafejnīcās un restorānos - tāpēc šī vieta noteikti ir jāliek sarakstā.
Mehiko ir liela pilsēta un ar kājām to pilnībā izstaigāt nav iespējams, taču noteikti iesaku izklaiņot tādus rajonus kā - Polanco, Condesa, Roma un protams visu vēsturisko centru. Par taksi gan jums jāzina nianse - uz ielas to labāk neņemt, bet gan izsaukt ar Uber vai līdzīgas aplikācijas palīdzību. Kāpēc tā? Nu labi, negribas jau jūs biedēt, bet, ja runājam par drošību, tad Mehiko pilsētā, iekāpjot taksī no ielas tālāk, brauciens var izvērsties par trillera filmas cienīgu “miljonāra braucienu” (ja vien jums ir miljons), jo taksis ir īpaši aprīkots bez iekšdurvju rokturiem un reiz tu esi iekļuvis taksī, tad vairs ārā bez apstāšanās pie visiem pilsētas bankomātiem un bez savas kartiņas galējas iztukšošanas nav iespējams. Tā bija gadījies vienam mūsu franču draugam, kas jau sen dzīvo Mehiko, un labi, ka bijām laikus brīdināti. Bet citādi es neteiktu, ka uz pilsētas centra ielām ir nedroši. Viss ir relatīvi. Un, kā saka mūsu draugs - It’s just f*cking Mexico, baby!
Ēst Mehiko gribas visu laiku - tam gatavojaties. Labā ziņa, ka tacos tiek taisīti no kukurūzas miltiem, tāpēc draudi pieņemties svarā ir diezgan mazi. Vēl labāka ziņa, ka meksikāņu virtuve ne tuvu nav tikai tacos. Jūs patiesībā būsiet pārsteigti, cik dinamiska ir šīs valsts ēdienu pasaule un nogaršot tiešām gribas visu - kesadiljas, tamales, gvakamole, čilakiles, mole, kočinita pibil un vēl, un vēl.
Mehiko burtiski eksplodē ar savu ēdienu piedāvājumu starp eleganti klasiskiem restorāniem un kūsājošu street food dzīvi, radot bezgalīgas iespējas katrā cenu diapazonā. Un Mehiko pilsētas garšu veido tieši šī simbioze, ka blakus smalkam restorānam turpat atrodas arī ielu ēstuve - un pirmo vietu labāko vakariņu konkursā nešķirti izcīna abas. Lētāk ēst būs protams uz ielas - kādas piecas līdz desmit reizes lētāk, atkarībā no salīdzināmā restorāna smalkuma. Bet ēst uz ielas ir vesels kino.
Ātrums, ar kādu ap tevi traucas šīs pilsētas dzīve, ir neskaitāmu stāstu vērts un raisa pozitīvu atkarību. Saldajā noteikti ejiet pēc čurros uz leģendāro Churreria El Moro, kuri savā izcilībā pārspēj jebkuru churreria visā Spānijā. Un noteikti izvēlieties sēdēt uz ielas, jo tajā nemitīgi kaut kas notiek un virmo. Ak, gribu teleportu! Tagad!
Vēl viens punkts Mehiko pilsētā, kas totāli norāva man jumtu un sagāza jebkādus priekšstatus par to, kā izskatās privātmāja ir Casa Organica.Kopš esi redzējis šo brīnumu jebkura cita māja tev šķitīs pārāk garlaicīga. Casa Orgánica ir unikāls organiskās arhitektūras paraugs, ko meksikāņu arhitekts Havjērs Senosjans radīja, kā dzīvesvietu savai ģimenei pagājušā gadsimta 80. gados.
Tur viņi nodzīvoja gandrīz ceturtdaļgadsimtu. Un, kamēr mēs dzīvojām padomju laika kastītēs ar vienādām sekcijām, galdiņiem un traukiem, tikmēr Senosjanu ģimenes dzīve aizritēja šādas izdomas brīvības un dizaina piesātinātā vidē. Vienīgais, kas varbūt mums tajā laikā varēja būt kopīgs, ir meksikāņu seriālu ik vakaru skatīšanās rituāls. Ne vairāk! Māja fascinē arī ar savu bezrobežu ideju absolūto praktiskumu - lai, cik nestandarti projektēta šī māja - tā ir ļoti dzīvojama un tās dizainam piemīt ne tikai 360 grādu plašs fotogēniskums, bet tiešām arī ikdienišķi praktisks pielietojums. Tikai brīdinu, ka šī brīnuma apmeklējums rada nopietnu kārdinājumu tur ievākties. Nejokoju!
Ap māju augošais bugenviliju lillā krāsas sprādziens gan diemžēl manā Latvijas dārzā netika tālāk par oktobri. Pienāca ziema, kura nekad protams nepienāk Meksikā. Nē, nu pienāk jau - tikai nekad ar mīnusiem- tur arī tās galvenais pluss.
Ja trāpiet Mehiko februāra sākumā un esiet no tiem, kas iedvesmu rod tieši mākslā, tad jūs noteikti negribēsiet palaist garām vienu no svarīgākajiem un lielākajiem modernās mākslas notikumiem visā Latīņamerikā - Zona Maco - kur pulcējas vairāk nekā 200 vietējās un starptautiskās mākslas galerijas, un ir iecienīts galamērķis māksliniekiem, mākslas kolekcionāriem, kuratoriem un visiem mākslas interesentiem.
Zona Maco katru gadu februārī piedāvā četras izstādes sadaļas- Zona Maco mākslas izstādi, Zona Maco design interjera dizaina izstādi, Zona Maco Foto - fotogrāfiju izstādi un Zona Maco Salon - kas ir antikvariātu, dekoratīvās mākslas un vietējo amatnieku rokdarbu un dizaina objektu izstāde. Tas nozīmē tikai vienu - radošās enerģijas elektrizāciju tās augstākajā pakāpē, kas ir pietiekami nopietns iemesls biļetītei, ja ne uz mana “smaidiņa” Meksiku, tad vismaz uz Mehiko noteikti!
Savu Meksikas mīlestības vēstuli es rakstītu pilsētai, kura, tevi pirmo reizi ieraugot, smaidīdama saka: “Mi casa es tu casa” (manas mājas ir tavas mājas) un tu smaidi atpakaļ, neko nesaki, bet nedaudz trīci no tās sajūtas, ka tieši te un šajā konkrētajā mirklī sākas jūsu romāns. Un pat tad, kad tas jau ir beidzies, brīžos, kad tu to atceries - tu vienmēr smaidi un varbūt arī atkal nedaudz trīci. Mīlestības vēstule pilsētai ar visgarāko nosaukumu un Meksikas “smaidiņa” tālākais maršruts raksta turpinājumā, kas sekos…
Drīz!
Raksta autore nesniedz garantiju, ka jūsu Meksikas “smaidiņa” ceļojums saskanēs ar šajā rakstā teikto vai piedzīvoto, jo cita ceļojumus nav iespējams kopēt vai kā pavairot. Katrs ceļojums ir atkarīgs no tā ceļinieka spējām vērot, redzēt, just un piedzīvot.
