Producente Žanete Felsa: Kino ir kā maģija, var uzburt audiovizuālu stāstu, kur skatītājs var pazust

© Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

“Ceļš, ko mēs izvēlējāmies, deva radošo brīvību, bet arī tik pat daudz grūtības,” saka romantiskās komēdijas “Gandrīz vecpuisis” producente Žanete Felsa, kas ne tikai pārbaudīja filmas tapšanas laikā savu stresa noturību, bet veiksmīgi nokārtoja eksāmenu.

Nav pagājis pat mēnesis, kopš “Gandrīz vecpuisis” nonācis līdz lielajiem ekrāniem, lai priecētu Latvijas kino gardēžus. Kas sekos tālāk? Vai filmai būs otrā daļa, vai komandai taps nākamā filma, to rādīs laiks, bet kino taciņa ir iemīta. Turklāt pietiekami spoži.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Kā nonāci līdz producentes darbam?

Laikam bija lemts. Mana izglītība ir multimediju producēšana. Video, kino lietas vienmēr bijušas tuvas un ļoti aizrāvušas. Šajā nozarē gan vairāk biju darbojusies, filmējot un montējot. Pateicoties foršiem cilvēkiem, radās iespēja izmēģināt arī producentes lomu dažos projektos.

Šī iespēja radīja jaunas iespējas, un nu varu priecāties par pirmo pilnmetrāžas filmu, esot šajā amatā. Paldies mūsu foršajam operatoram Krišjānim Pleiko un talantīgajam scenāristam, režisoram Rihardam Romušam par doto iespēju un lielisko kopdarbu.

Aizvest filmu līdz lielajam ekrānam vēlas daudzi, bet ne visiem izdodas… Jums izdevās! Kas bija izaicinošākais filmēšanas procesā?

Jā, tas tiesa. Ļoti daudz kas var stāties ceļā, daudz kas var noiet greizi. Galvenais nekrist panikā un nemest plinti krūmos. Bijām sev uzstādījuši konkrētu laika posmu, kurā vēlamies filmas uzņemšanu noslēgt. Lai gan tas bija sarežģīti, viss izdevās un viss notika laikus.

Foto no personiskā albuma

Komandai bija jāpieslīpējas citam pie cita, aktieriem jāsadraudzējas ar saviem tēliem, jāieiet vienā ritmā. Pēc pirmajām filmēšanām jau viss sāka darboties, Jāņā Jarāna vārdiem - precīzi, kā pēc iepriekš uzstādītā grafika.

Vai, strādājot pie filmas, par sevi uzzināji ko jaunu?

Ja iepriekš nebiju droša, tad tagad zinu, ka producentes loma man tiešām ir mīļa. Ļoti daudz iemācījos, piedzīvoju, tā bija neatsverama pieredze gada garumā. Ja būs tāda iespēja, plānoju to darīt arī turpmāk, jo jūtu, ka tā ir mana vieta.

Cik vispār daudz producentam ir jāiznes uz saviem pleciem?

Vienmēr jātur roka uz projekta pulsa, jāzina viss no A-Z par filmas tapšanas procesiem, jāpārliecinās par filmēšanas tehniskās norises pusi, komandas garu. Kur, kas, cikos, kāpēc, cik daudz?

Mūsu situācijā brīžiem producenta pienākumiem pārklājās ar mākslu, meikapu, friziera, rekvizitora pienākumiem un citiem.

Par to nemaz nesūdzos. Tas ļāva kārtīgi notestēt un pārliecināties par savu stresa noturību.

Forum Cinemas, 13. februārī, piedzīvojāt dienu, kad filmu palaida plašajā pasaulē. Tu teici uz skatuves runu. Vai atminies mirkli pirms? Uztraukums bija?

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Pirmizrāde bija lielisks punktiņš uz “i” komandas kopīgajam piedzīvojumam. Brīdis, kad visi varējām atsēstes, uzelpot, uzsist cits citam un sev pa plecu.

Par runu daudz neuztraucos, galvenais vēlējos no sirds pateikties skatītājiem, lieliskajai komandai un režisoram par mežonīgo darbu un kopā piedzīvoto.

Aiz muguras ir vien dažas nedēļas, bet filma paspējusi paceļot pa Latviju, arī radošā komanda devās līdzi, lai prezentētu filmu. Forum Cinemas ēka ārpusē vēl aizvien priecē ar jūsu filmas plakātu. Par filmu raksta prese, kā arī esat paspējuši nonākt žurnāla lappusēs. Vai spēj noticēt, ka tas viss notiek arī ar tevi?

Jā, šis tiešām silda sirdi. Uzjunda jaunu vilni, lai lepotos ar komandu. Tik pat forši ir lasīt skatītāju atsauksmes, jo filma domāta tieši jums. Katrs labais vārds liek atkal un atkal pasmaidīt.

Foto no personiskā albuma

Ko iemācījies filmas gaitā?

Plāno, cik gribi, bet viss nenotiks kā paredzēts. Visu ar vēsu prātu un pacietību.

Kā bija sastrādāties komandā?

Ļoti labi. Lai gan komanda ir gados jauna, tāpat arī pieredzes ziņā - visiem šī bija pirmā pilnmetrāža, visi darbojās profesionāli un pēc labākās sirdsapziņas.

Kas bija grūtākais, radot filmu no nulles. Zinu, ka tā tika radīta praktiski bez budžeta. To man intervijā neslēpa režisors.

Jā, kad iepriekš jautāji par ielāko izaicinājumu, negribēju uzreiz teikt, ka tas bija līdzekļu trūkums, tomēr, jā, tieši tā arī bija. Naudas izteiksmē palīdzību nesaņēmām, tomēr nolēmām paļauties uz mums pašiem, riskēt un darīt tik un tā.

Izveidot filmu bez finansējuma ir sarežģīts process. Tas apgrūtina pat elementāras, pašsaprotamas lietas, kas nepieciešamas veiksmīgam filmēšanas procesam. Tomēr deva papildus iespēju pierādīt sev un citiem, ka no nekā var uztaisīt kaut ko lielisku.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Un kas bija vieglākais?

Būt filmēšanas laukumā, kad visi sagatavošanās darbi izdarīti un atliek realizēt filmēšanas plānu.

Vai Latvijā radīt kino ir viegli? Kā ar konkurenci?

Atkarībā no situācijas un projekta. Ir dažādi varianti, kā to darīt. Ceļš, ko izvēlējāmies mēs, deva radošo brīvību, bet arī tik pat daudz grūtības pa ceļam.

Man personīgi nepatīk skatīties uz nozares kolēģiem kā konkurentiem, vēlu visiem izdošanos, un priecājos, ja iznāk kāds jauns, labs meistarstiķis.

Kurš tev pašai ir mīļākais kinožanrs?

Foto no personiskā albuma

Visvairāk man patīk fantāzijas un mistērijas žanru filmas. Tā sajūta, ka iekāp paralēlā realitātē, kur nevada tie paši likumi, kas mūsu ikdienā, noslēpumainība, jauājumi... Tomēr skatos arī komēdijas, šausmu filmas. Priecājos, ja varu kārtīgi nobīties vai izsmieties. Arī dokumentālais kino ir ļoti tuvs.

Kāpēc mīli kino?

Kino ir kā maģija. Var uzburt audiovizuālu stāstu, kur skatītājs uz noteiktu laiku var pazust un izbaudīt ekrānā redzamo tēlu, dzīvi, priekus, bēdas, piedzīvojumus un pārdzīvojumus.

To, ka filma var cilvēkam likt aizrauties uz brīdi, piemirstot savu ikdienu un iekāpt filmas tēlu kurpēs.

Mēdz teikt, ka labs kino ir tad, kad pēc filmas noskatīšanās valda kapa klusums. Īss mirklis, lai padomātu un atgūtos. Par ko Gandrīz vecpuisis liek aizdomāties?

Man šķiet, ka filma liek domāt par izvēlēm, ko mēs paši ikdienā izdarām, un aptvert, ka visam, ko dari, ir sekas. Tā arī liek novērtēt to, kas mums ir. Man ļoti patika viena no atsauksmēm, kur skatītājs izteicās par filmu: “Bija sajūta, ka ar lielu interesi skatos pa logu uz kaimiņu peripetijām.” Filma ir izklaidējoša, viegla, liek aizdomāties un atstāj ļoti pozitīvu pēcgaršu.

Ticu, ka tu pārzini katru filmas sekundi. Kura epizode tev pašai ir vismīļākā?

Tas gan! Man ļot patīk aina, kurā filmas galvenais tēls Mareks mašīnā sirsnīgi strīdās ar viltīgo Tīnu, un notiek pavērsiens. Protams, ka arī fināla aina. Es tā pavisam abstrakti, lai nepateiktu priekšā tiem, kas filmu vēl nav paguvuši noskatīties.

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Kādi nākotnes plāni? Vai top jau nākamā filma?

Jā, jau perinām nākotnes plānus, bet par detaļām pagaidām jāklusē.

Un visbeidzot tiem, kas varbūt vēl nav paspējuši noskatīties filmu, pasaki, kāpēc ir vērts redzēt?

Foto: Dmitrijs Suļžics/MN

Jo mums visiem ikdienā vajag vairāk prieka, atslodzes, humora un smieklu. Turklāt ir vērts redzēt darbībā jaunos talantus, kuri kopā ar jau pieredzējušākiem aktieriem ļauj iegrimt stāstā par visiem zināmām un aktuālām tēmām, ejot cauri dažādiem, brīžiem pat absurdiem notikumu pavērsieniem. Lustīgu skatīšanos!

Dzīvesstils

“Jo aukstāks laiks aiz loga, jo vairāk vakarus gribas pavadīt mājās, skatoties filmas un aicinot ciemos draugus. Kādi tusiņi bez uzkodām? Un kādas uzkodas bez mērcītēm? No tā visa izriet, ka garajos un tumšajos vakaros mērcītes ir pat obligātas,” atzīmē virtuves huligāns Pipars.