Pasaulē 12. decembris tiek atzīmēts kā piparkūku namiņa diena. Adventes laikā, Ziemassvētkus un Jauno gadu gaidot, tradicionāli Eiropā un tostarp arī Latvijā ir piparkūku cepšanas laiks. Tās var būt ļoti dažādas - plānas un cietas, biezākas un mīkstas, gaišākas un tumšākas, ar vairāk pikantuma vai saldenākas.
Visbiežāk tās redzam zvaigznes, mēness un sirds formās, kā arī dažādu dzīvnieku un maza vīriņa veidā. No sirds un zvaigžņu formu cepumiem līdz vīriņam ar krāsainām glazūras pogām un bagātīgi visu veidu saldumiem izrotātām mājiņām, piparkūku izcelsmes stāsts ir tikpat raibs kā to sastāvdaļas un vietām nemaz ne tik salds.
Pasaka par Piparkūku Vīriņu, kurš bēguļodams sākumā no govs, tad zirga un vistas un galu galā ticis lapsas zobos, neskatoties uz diezgan šausminošu sižetu, ir priecējusi bērnus Ziemassvētku laikā jau kopš 1875.gada, kad tā pirmo reizi publicēta kādā populārā amerikāņu bērnu ikmēneša izdevumā St. Nicholas Magazine ( Sv. Nikolausa žurnālā) ar nosaukumu Piparkūku Puika “The Gingerbread Boy”. Piparkūkas cepuma priekšteči un to paveidi gan bijuši pazīstami jau krietnu laiku pirms.
Piparkūku vīriņa vēsture aizved līdz pat Anglijas karalienei Elizabetei I. Un leģenda vēstī, ka viņa likusi saviem pavāriem no mīklas veidot savu iecienītāko galminieku veidolus, pēc tam dāvinot tos saviem īpašajiem viesiem ingvera cepumu veidā, kas būtībā bija ēdamas karikatūras.
Ap to pašu laiku valdīja uzskats, ka sievietēm piparkūku vīriņu ēšana nodrošina veiksmīgas laulības.
Ir arī versija par to, ka piparkūku vīriņš bijis Ziemassvētku Jēzus simbols un izmantotās garšvielas atspoguļojušas eksotiskās dāvanas ko jaundzimušais pestītājs saņēmis.
Piparkūkas citās zemēs zināmas arī kā ingvera kūkas. Tādas, kādas pazīstam tās tagad, Eiropā izplatījās ap 15.gs.
Viena no piparkūku sastāvdaļām ingvers ir auga pazemes sakne, kas augusi Dienvidāzijas tropiskajos lietus mežos un agrīnās garšvielu tirdzniecības laikā tikusi eksportēta uz Indiju un Eiropu. Saskaņā ar Piparkūku Grāmatu (The Gingerbread Book), kūkas, kas gatavotas no ingvera, melases vai medus, Rietumeiropā, visticamāk, ieveda krustneši ap 11. gadsimtu, atgriezušies no Vidusjūras valstīm. Tieši tur sāka ingveru plaši pielietot. Sākotnēji Eiropā piparkūkas cepa katoļu mūki un tās tika veidotas svēto un eņģeļu formās.
Franču pirmā par "gingerbras" (no sena franču vārda, angļu valodā “ginger” - ingvers) sauktā recepte bijusi rīvmaize, kas izvārīta medū un garšvielās.
Viduslaiku gadatirgos Francijā un Anglijā tika piedāvāti saldie gardumi ar ingvera garšu. Tā laika bruņinieki saņēma tos kā veiksmes simbolus pirms turnīriem.
Ārsti piparkūkām nereti piedēvējuši ārstnieciska īpašības, piemēram kā zāles depresijas ārstēšanai.
Vācijā piparkūkas, ko sauca par lebkuchen, bija sirds formas un dekorētas ar romantiskiem vēstījumiem. Tieši Nirnbergas pilsēta kļuva pazīstama kā “pasaules piparkūku galvaspilsēta”, kur 16. gs. beķereju meistari radīja izsmalcinātus mākslas darbus. Piparkūkas toreiz drīkstēja tirgot tikai tie, kam piederēja savas krāsnis.
Vecākā reģistrētā piparkūku recepte, kas datēta ar 16. gadsimtu, glabājas Vācijas Nacionālajā muzejā Nirnbergā (Germanisches Nationalmuseum). Tāpat kā šampanietim un Parmigiano-Reggiano (parmezāna siers), Nirnbergas piparkūkām, saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem, ir aizsargāta ģeogrāfiskās cilmes preču zīme, kas nozīmē, ka šāda nosaukuma piparkūkas var ražot tikai rūpnīcās un darbnīcās, kas atrodas pilsētas robežās.
Nirnbergā mūsdienās izgatavo arī daudzus citus piparkūku veidus, piemēram, tā saucamās dominokūkas (Dominosteine) - ar šokolādi pārklātas mazas Ziemassvētku kārtainās kūciņas no piparkūku mīklas un pildījuma. Piparkūku mājiņas izcelsmi, iespējams, 1800. gadu sākumā iedvesmoja brāļi Jākobs un Vilhelms Grimmi, kuri grāmatā “Ansītis un Grietiņa” (Hänsel und Gretel) aprakstīja kādu raganu, kas mitinās no piparkūkām, cukura un citiem saldumiem darinātā mājiņā.
Uz Ameriku piparkūkas atceļoja līdz ar imigrantu vilni, un tās kļuva īpaši populāras kā Ziemassvētku rotājumi Pensilvānijas štata Lankasteras apgabala vācu iedzīvotāju vidū. Ar piparkūkām dekorēja egļu zarus, kas bija Ziemassvētku eglītes priekšteči.
Ziemassvētki daudzās kultūrās bija ciemošanās laiks un tā kā lauksaimniecības darbu nebija, laiks bija diezgan un lielos daudzumos tika gatavoti cepumi. Ar īpašu rūpību tie tapa kā svētku dāvanas - lielākā daļa dāvanu tolaik bija saldumi vai amatniecības izstrādājumi.
Vai tas būtu vīriņš, sirds, mēness vai vienkārši apaļš cepums - šis krustnagliņu, muskatrieksta, kanēļa un ingvera sajaukuma aromāts arī 21.gadsimta virtuvē ir tikpat kārdinošs un apreibinošs, kā viltīgajai lapsai no pasakas.
Latvijā tradicionālas ir trauslās piparkūkas un pārsvarā mīklas pagatavošanai tiek izmantota paprāva smaržu un garšu kombinācija - kanēlis, krustnagliņas, smaržīgie un melnie pipari, kardamons, ingvers, muskatrieksts.
Citas receptes min arī zvaigznes anīsu, koriandru, fenheli un citrusaugļu sarīvētas miziņas.
