Latvijas Zinātņu akadēmijā 10. maijā atklāta izstāde “Dzintara ceļš. Reloading”, ko veidojušas divas Latvijā dzimušas mākslinieces – Lolita Timofejeva un Valentinaki, kuras jau vairākus gadus dzīvo Itālijā.
Senajā jūras ceļā, kas savienoja Baltijas jūru ar Vidusjūru un ko dēvē par Dzintara ceļu, abas mākslinieces saskata tēlu, kas pilnībā izsaka viņu biogrāfisko, māksliniecisko un cilvēcisko ceļojumu. Viņas iezīmē ceļu, kurā satiekas identitātes atmiņa un kolektīvā apziņa.
Dzintars - šis zeltaini dzirkstošais dārgakmens saules krāsā sevī glabā gaisa pūslīšus, mikroorganismus, augus vai kukaiņus, citiem vārdiem, sīkus fragmentus no senas un tagad zudušas pasaules. Tā ir pagātne, kuras atbalss tomēr ir atpazīstama mūsdienu pasaulē un tieši novērojama caur paša dzintara unikālajām zaigojošajām nokrāsām.
Tieši šīs īpašības dēļ dzintars vienmēr ir bijis pieprasīts un augsti novērtēts. Var uzskatīt, ka dzintars ir metafora atmiņas saglabāšanai laika gaitā, un tas arī ir raisījis abu mākslinieču pārdomas un iedvesmojis viņas radīt savus jaunākos darbus.
Lolita Timofejeva reflektē par Latvijas ģeopolitisko evolūciju. Ar savu gleznu valodu un instalāciju māksliniece ienirst senākajos vizuālās kultūras un latviešu tautas tēlos, savos darbos iekļaujot tiešas liecības no dzimtenes pagātnes: senas fotogrāfijas, dokumentu oriģinālus, nozīmītes un citas liecības, kas vienlaikus vēsta gan par privāto, gan kolektīvo vēsturi. Koncentrējoties uz pagātni, viņa savam pētījumam pieiet no mantojuma un identitātes skatupunkta.
Savukārt Valentinaki, izmantojot abstraktas ekspresijas formas, rada dzintara fosilijas ar zoomorfiskiem elementiem, kas līdzinās primitīviem organismiem, bet ir veidoti no piesārņojošiem un dabā nesadalāmiem materiāliem. Tādējādi māksliniece, paužot rūpes un satraukumu par jūras ekosistēmas nākotni, cenšas pievērst uzmanību vides aizsardzības jautājumiem, mūsu nākotnei, ko arvien vairāk apdraud bezatbildīga rīcība.
Jūra ir Latvijas dvēsele. Dzintars, dārgakmens, kas pārveidots dziļi jūras dibenā, ir mūsu vēsture. Dzintara ceļš ir saikne starp pagātni un tagadni, starp privāto dzīvi un māksliniecisko izpēti, starp divām jūrām, kas atrodas tālu viena no otras, bet kuras Lolita Timofejeva un Valentinaki savos darbos, ceļojot pa seno tirdzniecības ceļu, apvieno vienā.
“Dzintarā esošās fosilijas ir ļāvušas zinātniekiem izpētīt agrāk dzīvojušu augu fragmentu, kukaiņu un citu mazu dzīvnieku īpašības, sniedzot būtisku informāciju, lai izprastu bioloģisko evolūciju.
Dzintars sevī glabā mūsu kultūras mantojumu. Tas uz visiem laikiem to “iesloga” un, pateicoties savam caurspīdīgumam, vienlaikus arī atklāj.
Tas pasargā to no laika lamatām, izkristalizējot mūžīgajā tagadnē. Tas to projicē nākotnē kā vēstījumu, kas ne vienmēr ir uzreiz saprotams, bet ir mūsu ziņā, lai to iekodētu, saprastu un nodotu tālāk,” saka māksliniece Lolita Timofejeva.
“Ideja par šādu izstādi brieda jau ilgāku laiku. Man pirmais stimuls bija 2005. gadā itāļu valodā izdotā Indriķa Livonijas hronika “Chronicon Livoniae”, kas sarakstīta ap 1225. gadu un kas ir ne tikai nozīmīgs Baltijas viduslaiku pētījums, bet arī stāsta par gadsimtiem ilgu vēsturi, kultūras un tirdzniecības attiecībām starp Itāliju un Baltijas valstīm. Ļoti interesanta grāmata.
Jau pirms vairāk nekā 2000 gadiem senie romieši, ejot pa Dzintara ceļu, sasniedza Baltijas jūru, lai dzintaru apmainītu pret zeltu.
Mūsdienās dzintaram vairs nav tik augsta komerciālā vērtība, taču tam ir spēcīga simbolika, jo tajā ir ietverta mūsu pagātne, vēsture,” stāsta māksliniece Lolita Timofejeva.
“Dzintara ceļā esošo valstu tautām ir kopīga, arī traģiska vēsture, un šo valstu valodas ietilpst vienotā indoeiropiešu grupā. Ir arī daudzas arhetipiskas līdzības - leģendās, tradīcijās un tautas mākslā. Un, kad ar šādām pārdomām es dalījos ar Valentīnu (Valentinaki), abas kopā sākām strādāt pie projekta. Nolēmām, ka, izmantojot dzintaru kā metaforu, es strādāšu pie tēmas par Latvijas un Eiropas vēstures pagātni, bet Valentīna pētīs tēmu par nākotni - par vides problēmām, kas rada risku neatgriezeniski kaitēt nākamo paaudžu dzīves kvalitātei. Protams, neaizmirstot mūsu dramatisko tagadni,” stāsta Lolita Timofejeva, piebilstot, ka tādējādi caur dialogu starp abu dažādajiem redzējumiem viņas viena otru papildina.
Māksliniece Lolita Timofejeva (1964) ir dzimusi Rīgā, ir Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Jāņa Andra Oša skolniece. 1991. gadā viņa pārcēlās uz Itāliju un 1997. gadā ar personālizstādi pārstāvēja Latviju XLVII Venēcijas biennālē. Šobrīd viņa strādā starp Boloņu, Rīgu un Katāniju.
Lolita Timofejeva savos darbos pēta pasaules metafizisko dimensiju, un savu poētiku, kas saistīta ar simbolu un arhetipu sfēru, apvieno ar pētījumiem, kas ir cieši saistīti ar analītiskās psiholoģijas un filozofijas studijām. Lolitas Timofejevas darbi ir izstādīti muzejos un privātās kolekcijās visā pasaulē: Thyssen-Bornemisza kolekcijā (Madride/Spānija), Casal Solleric muzejā (Palma de Maljorka/Spānija), Starptautiskajā keramikas muzejā (Faenza/Itālija), Ārzemju mākslas muzejā (Rīga/Latvija), Nacionālajā bibliotēkā (Florence/Itālija), Arturo Švarca kolekcijā (Milāna/Itālija), Ārzemju literatūras bibliotēkā (Maskava/Krievija) un La Verde La Malfa fondā (Katānija/Itālija).
Valentīna Kovaļišina (1985), pazīstama kā Valentinaki, arī ir dzimusi Rīgā. Viņa ir māksliniece, kura nemitīgi radoši attīstās. Sākotnēji Valentinaki eksperimentēja ar akvareļiem, pēc tam pētīja pasteļu izmantošanu pie latviešu gleznotājas Valērijas Šuvalovas. 2009. gadā pēc pārcelšanās uz Itāliju viņa apguva eļļas glezniecības mākslu pie Florences figurālās eļļas gleznas mākslinieka Giusy Boncimelli. No viņas Valentinaki ir mantojusi brīvību glezniecībā, kas savukārt deva viņai nepieciešamo drosmi noticēt savam potenciālam - šodien viņa atkāpjas no Boncimelli figurālās formas un iet savu ceļu abstraktās glezniecības virzienā.
Valentinaki ir piedalījusies daudzos projektos Itālijā un ārvalstīs, viņas veidotās specifiskās instalācijas uzstādītas dažādās vēsturiskās vietās Itālijā, piemēram, Santa Maria dei Miracoli svētnīcā Sancelso (Milāna), Vigevano pilī (Vigevano), Castel dell'Ovo (Neapole) un Sant'Ambrogio bazilikā (Milāna).
“Mēs satikāmies Neapolē 2017. gadā manas izstādes atklāšanā Castel dell’Ovo. Mūs abas, kā Rīgā dzimušas mākslinieces, iepazīstināja tā laika Latvijas vēstnieks Itālijā Artis Bērtulis,” atklāj Lolita Timofejeva, piebilstot, ka jau tolaik Valentīna strādāja ar sveķiem - materiālu, kas tiek izmantots arī abu kopīgajā projektā.
Taujāta, vai mākslinieces plāno turpināt sadarbību, Lolita Timofejeva atteic, ka šai izstādei priekšā vēl garš ceļš un līdz ar to sadarbība, kopīgs pētījums, no kura, iespējams, var rasties arī jaunas idejas un projekti. Bet šajā reizē viņas apvienojušas spēkus, lai godinātu abas valstis - Latviju un Itāliju - un mudinātu mūs dziļi pārdomāt mūsu kopīgo izcelsmi un vides izaicinājumu ietekmi, kas mūsdienās nomoka ne tikai Eiropu, bet arī visu pasauli.
Valentinaki un Lolita Timofejeva ar šo izstādi mudina rast spēku identitātē, tradīciju vērtībās un pagātnē gūtajās mācībās: neviena nākotne nav iespējama bez pagātnes apziņas. Nākotne ir mūsu priekšā. Varbūt mēs nespējam to redzēt, bet mēs to varētu uztvert, ja uzticētos savām maņām. Ja mēs ieklausītos savas dvēseles dziļākajā daļā. Ja mēs nolemtu būt daļa no tā, atsakoties no ierastās eksistences komforta zonas, lai dotos jaunā ceļojumā pa simboliskāku un ezotēriskāku un mazāk fizisku Dzintara ceļu…
Izstāde “Dzintara ceļš. Reloading” (La via dell’Ambra. Reloading) 2020. gadā tika izstādīta Florencē, Palazzo del Pegaso. Papildus tam, ka Florence ir viens no nozīmīgākajiem mūsdienu Itālijas kultūras centriem, 2020. gadā tā atzīmēja sadraudzības ar Rīgu 20. gadadienu (kopš 2000. gada), un tā tika izvēlēta kā ideāla vieta šī projekta uzsākšanai. Neapšaubāmi, ka abas mākslinieces tādējādi sniedza nozīmīgu ieguldījumu arvien ciešāku saišu veidošanā starp Rīgu un Florenci.
Ilgtermiņā projekta mērķis ir ar šo pašu izstādi piestāt arī citās Eiropas pilsētās, kas ģeogrāfiski atrodas pie senā tirdzniecības ceļa, kas pazīstams kā Dzintara ceļš un kas stiepjas no Baltijas līdz Vidusjūrai.
“Dzintars vienmēr ir bijusi spēcīga un nozīmīga saikne starp Itāliju un Latviju. Mirdzošs akmens saules krāsā, dzintars ir bijis komerciālās apmaiņas galvenais varonis maršrutā no Baltijas līdz Vidusjūrai un iedvesmas avots nozīmīgiem kultūras projektiem,” norāda Latvijas vēstniece Itālijā Solvita Āboltiņa.
“Dzintara ceļš iedvesmo Lolitas Timofejevas un Valentinaki radošumu - abas latviešu mākslinieces dažādās mākslas valodās iemieso seno maršrutu, kas savieno abas jūras.
Viena interpretē pagātni, atgādinot nozīmīgākos pavērsienus Latvijas vēsturē. Otra skatās nākotnē, pievēršot uzmanību vides aizsardzībai.
[..] Draudzības tilts starp Itāliju un Latviju ir spēcīgāks nekā jebkad agrāk, izkristalizējot pagātni, tagadni un nākotni. Vienoti ar tām pašām demokrātijas, vienlīdzības un brīvības vērtībām, mēs turpinām raudzīties uz priekšu sadarbības, tostarp kultūras sadarbības, gaismā. Māksla stāsta stāstu par kultūras saitēm starp divām tautām. Dzintars, mūsu pagātnes liecinieks, atjauno Itālijas un Latvijas draudzību, vienlaikus turpinot iedvesmot māksliniekus, kuri, pateicoties savam talantam, palīdz stiprināt mūsu tautu savienību,” tā Solvita Āboltiņa.
“Pēc Rīgas un Baltijas jūras virzīsimies Vidusjūras virzienā un ar šo izstādi plānojam piestāt Lietuvā, Polijā, Čehijā, Austrijā un visbeidzot Romā, katru reizi papildinot izstādi ar jauniem elementiem, kas atspoguļos attiecīgās vietas vēsturi un kultūru, salīdzināsim to ar Latvijas vēsturiskajiem notikumiem tajā pašā laika posmā un piedāvāsim dziļas pārdomas par vides problēmām, kas šodien skar ne tikai Eiropu, bet arī visu pasauli,” stāsta Lolita Timofejeva.
Izstāde Rīgā tiek rīkota ar Itālijas vēstniecības Latvijā patronāžu, un Latvijas Zinātņu akadēmijas 2. un 3. stāva izstāžu zālēs tā būs aplūkojama līdz 11. jūlijam.
