“Katram vokālistam ir sapnis reiz nokļūt uz vienas skatuves ar Maestro. Tāds bija arī mans sapnis, un tas ir piepildījies. Bet, šķiet, vēl jāpaiet laikam, lai es aptvertu, ka tas notiek ar mani…” atzīst jaunā un talantīgā dziedātāja Paula Saija (22).
“Izdevniecībā MicRec” tikko klajā nācis jaunās dziedātājas debijas albums ar 12 Maestro Raimonda Paula īpaši viņai sarakstītām dziesmām “Pauls un Paula”, ar dzejnieku Jāņa Petera un Guntara Rača vārdiem.
Albuma dziesmu ierakstos piedalījušies izcili Latvijas mūziķi - pats Maestro Raimonds Pauls, spēlējot leģendāro Rhodes piano, ģitārists Jānis Kalniņš, basģitārists Edvīns Ozols, bundzinieks Māris Briežkalns un trompetists Reinis Puriņš.
Oktobrī un novembrī klausītāji šīs dziesmas varēs novērtēt koncertos: Limbažos (18. oktobrī), Viesītē (29. oktobrī), Līvānos (3. novembrī), Alūksnē (10. novembrī), Madonā (11. novembrī), Gulbenē (18. novembrī), Ropažos (19. novembrī) un citviet Latvijā.
Pēdējo divu gadu laikā sadarbībā ar Maestro Raimondu Paulu tev tapušas jau vairākas koncertprogrammas. Vai vari atklāt, kā tu nokļuvi Maestro Raimonda Paula redzeslokā?
Es nezinu, kā bija patiesībā, bet es izstāstīšu, kāda ir mana nojausma. Varbūt jāsāk ar to, ka atbraucu uz Rīgu, iestājos Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, cītīgi mācījos, biju tiešām ļoti uzcītīga un, iespējams, tāpēc mani pieaicināja grupa “Very Cool People”, ar ko uzstājos vēl šodien. Mums bija vairākas uzstāšanās un, iespējams, kādā no tām mani pamanīja “talantu mednieks” Māris Briežkalns un, iespējams, pastāstīja par mani Maestro. Maestro ir ļoti moderni domājošs, viņš seko līdzi aktualitātēm, jaunajiem dziedātājiem, skatās, vēro, ieklausās. Un tad vienu dienu, patiesību sakot, tai brīdī biju Eirovīzijā, dziedāju bekvokālu Samantai Tīnai, es saņēmu zvanu no Māra Briežkalna, kurš mani aicināja uz Latvijas Radio - uz tikšanos ar Maestro. Tas bija 2021. gads.
Man šķita, ka, satiekot Maestro, man būs milzīgs stress, bet, kad iegāju kabinetā, viņš tur jau sēdēja un atmosfēra bija ļoti omulīga. Es uzreiz sajutos pieņemta.
Tad arī sākās mūsu sadarbība un pirmā bija Ziemassvētku koncertprogramma “Mierinājums”, kas izskanēja kopā ar Nacionālā teātra aktieri Gundaru Grasbergu. Pēc tās sekoja vairāki koncerti, tad izveidojās programma “Pauls un Paula”, kurā es dziedāju dažādas dziesmas, arī tās, kas radītas jau manai balsij. Šā gada sākumā uz Maestro dzimšanas dienu tapa vēl viena programma - “Un saules pulkstens rit”, ko izpildījām kopā ar Intaru Busuli un aktieri Rihardu Leperu. Un nu mūsu sadarbība ir eskalējusies līdz albumam “Pauls un Paula”.
Par to arī ir interesants stāsts: mēs satikāmies Latvijas Radio, viņš nolika man priekšā desmit Jāņa Petera un Guntara Rača dziesmu vārdus, pateica, ka būs jāiegulda darbiņš, piebilstot, ka šis ir par ļoti aktuālu tēmu. Un viss. Nopratu, ka būs jādzied par mīlestību. Man ir milzīgs prieks un pateicība Maestro par uzticēšanos.
Kādas bija sajūtas, apzinoties, ka Maestro ir uzrakstījis albumu tieši tavai balsij?
Tas bija patīkami satraucoši, teikšu, kā ir. Arī pārsteigums un neliels satraukums, kā nu būs. Tā tomēr ir liela atbildība - izdziedāt Maestro melodijas. Man bija svarīgi saprast, kā es vēlos to izdarīt, kas ir tas mans, kā ar šīm melodijām gribētu palikt atmiņā.
Vai jūties kaut kā īpaši, ka esi Maestro pamanīta un atzinīgi novērtēta?
Domāju, katram vokālistam ir sapnis reiz nokļūt uz vienas skatuves ar Maestro. Tāds bija arī mans sapnis, un tas ir piepildījies. Man bija divdesmit gadu, kad tas notika. Jau trešo gadu sadarbojos ar Maestro un, ja godīgi, šķiet, ka es joprojām līdz galam nespēju aptvert, ka tas tiešām notiek ar mani. Es pat neatļāvos sapņot, ka viņš varētu rakstīt dziesmas tieši manai balsij, bet nu tas ir jau vesels albums!
Uzsākot šo sadarbību, pat nespēju iedomāties, ka tas “aizies tik tālu”… Šķiet, vēl jāpaiet laikam, lai es to aptvertu, bet es jau tagad esmu viņam ļoti pateicīga par tādu uzticēšanos.
Cik sen tu dziedi?
Patiesību sakot, tas arī ir interesanti, jo es neesmu no tiem dziedātājiem, kas ar dziedāšanu saistīti jau no agras bērnības. Mācījos Kandavas Mākslas un mūzikas skolā, kur arī sākās mana mīlestība pret mūziku. Spēlēju vijoli un ik pa laikam arī padziedāju. Arī skolas laikā, mācoties Cēres pamatskolā, daudz dziedāju, un šī skola radīja lielu mīlestību pret dziedāšanu. Bet es to nemācījos profesionāli - kā mācēju, tā dziedāju. Arī mana mamma ir saistīta ar mūziku, dziedāšana vienmēr bijusi viņas sirdslieta, un mēs bieži mājās kopā dziedājām - veidojām harmonijas un dziedājām divbalsīgi. Tas bija viens no veidiem, kā pavadījām laiku kopā.
Un tad es pēkšņi izdomāju, ka vēlos dziedāt profesionāli, jo man tas patika, šķita arī, ka sanāk, un es nolēmu riskēt un iestāties Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā uz džeza vokālu. Līdz tam neko daudz par džezu nezināju, par dziedāšanu arī nē, tāpēc domāju: būs - būs, nebūs - nebūs. Man par pārsteigumu, tiku uzņemta specialitātē ar 10! Kā tas bija iespējams, ja nebiju mācījusies dziedāt?! Tas man vienmēr paliks atmiņā.
Tur arī aizsākās mans ceļš uz nopietnāku izpratni par mūziku, par savu balsi, par to, kā vispār veidojas vokāls. Tajā brīdī man bija 15 gadu, tāpēc var teikt, ka dziedāt mācījos no 15 gadiem. Šajā skolā es apguvu pārsvarā džezu un paralēli mācībām kopā ģitāristu, kurš mācījās manā kursā, rīkojām mazus koncertiņus kafejnīcās -, lai pašiem jautrāk un interesantāk.
Šķiet, ka tieši ar šiem mazajiem koncertiņiem ārpus skolas, kur atnāca varbūt desmit, divdesmit klausītāju, arī sākās mans ceļš uz jau krietni lielākām skatuvēm.
Vai tas bija mazās Paulas sapnis - reiz nokļūt uz lielās skatuves?
Tikai pavisam nesen man atausa atmiņā, kā sēdēju bērnudārzā pie galda un sapņoju kļūt par dziedātāju…
Bet tas šķita nereāls sapnis, jo kā gan es, meitene no laukiem, kura skrien pa pļavām un kāpelē pa kokiem, varētu nonākt uz skatuves...
Pamatskolā, jau tādā apzinīgākā vecumā, es, protams, biju atmetusi piecgadīgā bērna nereālo sapni kļūt par dziedātāju, un sapņoju par mediķa profesiju -, ka es varētu būt kardioloģe vai vetārste. Bet mūzika visu laiku dominēja, tā bija spēcīgāka par visu pārējo un, pašai īsti nemanot, to sāku arī mācīties, un viss notika it kā pats no sevis.
Arī laikā, kad atnācu uz Rīgu un iestājos Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā, mans mērķis nebija kļūt par slavenu dziedātāju. Mans mērķis bija būt mūzikā, mācīties, ieguldīt tajā visu sevi, būt labai pašai priekš sevis. Un tas mani motivēja vairāk nekā atzinība.
Kāda bija vecāku reakcija, uzzinot, ka ar tevi sadarboties vēlas Maestro Raimonds Pauls?
Ārprāts! Man šķiet, ka vecākiem tās ir pavisam citas emocijas un sajūtas… Protams, es esmu uzaugusi ar Maestro mūziku, bet viņi ar to ir dzīvojuši daudz ilgāk, tāpēc tas bija liels saviļņojums un prieks - vai tiešām?! Es jūtu vecāku prieku un gandarījumu, un tas ir patīkami. Mēs vienmēr sazināmies pēc mēģinājumiem, koncertiem, un vecāki ir mans lielais atbalsts.
Kā sadzīvo ar atpazīstamību, publicitāti, ko nes sadarbība ar Maestro?
Man tas ir kaut kas jauns, bet es teiktu, ka diezgan labi tieku ar to galā. Nav jau tā, ka cilvēki uz ielas nāk klāt.
Bet es gribētu, lai šī atpazīstamība nāktu kopā ar darbu, ko esmu paveikusi, nevis ar ko citu.
Kur palika vijole?
Vijolīte šobrīd skaisti stāv plauktā. Tagad, pēc septiņu, astoņu gadu pauzes varētu izklausīties interesanti, ja es mēģinātu spēlēt... Tas ir instruments, kas jāspēlē katru dienu. Bet vijoles un stīgu orķestru skanējums man joprojām ir sirdī ļoti tuvs.
Kā šodien paiet tava ikdiena?
Es studēju Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, otrajā kursā - mācos džeza vokālu. Līdz ar to daļa manas ikdienas paiet augstskolā, un daļa manas ikdienas paiet skolā - jau otro gadu es strādāju Rīgas 45. vidusskolā, kur divas reizes nedēļā mācu dziedāšanu jaunajiem censoņiem. Priecājos, ka to, ko šajos gados pati jau esmu apguvusi, varu dot tālāk. Mani arī interesē pedagoģija. Kad pati sāku mācīties vokālu, mani ļoti interesēja, kā veidojas skaņa, kā tas viss strādā. Tās ir zināšanas, ko ir ļoti vērtīgi dot tālāk, lai dziedāšana būtu apzināta.
Es, protams, vēl esmu jauns pedagogs, un man kā pedagogam vēl jāaug, bet tā ir viena no jomām, kas mani interesē.
Un paralēli tam man ir mēģinājumi un koncerti ar Maestro Raimondu Paulu, mēģinājumi un koncerti ar “Very Cool People”. Visnotaļ ir ko darīt.
Padalies, lūdzu, kā veidojas sadarbība ar Maestro?
Man liekas, ka tā ir jauka un tai pašā laikā - īpatnēja.
Jo, gribot negribot, mums ir nepilnu 65 gadu starpība.
Maestro ir 87 gadi (12. janvārī būs 88), man 8. decembrī būs 23, un paaudžu atšķirība ir jūtama. Viņam patīk pajokoties, pasmieties, mums ir savi “iekšējie jociņi”, viņš vienmēr painteresējas par kādu konkrētu tēmu, un man vienmēr ir smaids sejā. Maestro mēdz būt sarkastisks, arī no skatuves pateikt kādu “melnu” joku, un man ir prieks, ka visi to saprot un neapvainojas. Tas ir svarīgi - saprast jokus.
Viņš arī ko pamāca, dod kādu padomu?
Jā, es noteikti šajā procesā esmu daudz mācījusies. Es pati redzu savu izaugsmi - kā ir mainījusies mana stāja, kustības uz skatuves. Tas noteikti ir Maestro nopelns, kurš dažkārt man pēc koncerta uzsit uz pleca un pasaka, ka esmu malacis, bet dažkārt norāda uz to, ko vajadzētu darīt savādāk. Un tas ir ļoti svarīgi. Maestro noteikti zina, ko runā, absolūti saprot visu, kas saistīts ar skatuvi, tāpēc es vienmēr cenšos viņu uzklausīt un visus viņa padomus ņemt vērā.
Kādi ir tavi tuvākās nākotnes mērķi?
Es vienmēr esmu skaidri zinājusi, ka noteikti vēlos iegūt augstāko muzikālo izglītību, tāpēc primāri vēlos pabeigt akadēmiju, savienojot ar visu pārējo slodzi. Man noteikti ir paveicies, ka jau no padsmit gadu vecuma varu darīt to, kas ir mana sirdslieta, un es esmu par to pateicīga.
Vēl mani ļoti interesē psiholoģija, un mans mazais sapnītis ir to kādreiz pastudēt, kaut vai tikai priekš sevis.
Kā pavadi savu brīvo laiku, kādi ir tavi hobiji?
Kādreiz brīvā laika man bija krietni mazāk, es to īsti nenovērtēju - tiklīdz bija brīvs, tā mācījos. Man šķita, ka visu laiku ir jāmācās. Bet pēdējā gada laikā esmu sapratusi, ka ir jādod sev arī atpūta - ja vakarā atnāku mājās galīgi bez spēka, nav obligāti jāmācās, var arī atpūsties un izgulēties.
Viens no maniem hobijiem ir pludmales volejbols. Pagājušogad vairāk sanāca paspēlēt, šogad laika bija mazāk. Bet tas ir viens no sporta veidiem, kur es riktīgi iekarstu, un tur paveras vaļā pilnīgi cita Paula -, kurai ir jācīnās par bumbu un jāuzvar! Pēdējos mēnešus tam vispār nav atlicis laika, bet es zinu, ka noteikti to atsākšu.
Kurā mirklī, esot mūzikas pasaulē, jūti vislielāko gandarījumu?
Patiesību sakot, kad esmu tai ikdienas darbu ritenī, es vienkārši “maucu”, un tad ik pa laikam es savā galvā mazliet apstājos, lai atskatītos, kas ir paveikts. Tie ir mani gandarījuma brīži, kad apstājas prāts un es saprotu, kas ir noticis…
Un gandarījums noteikti mijas ar pateicību, ka ir tā, kā ir.
Un ir tā, ka izskaties pēc veiksminieces.
Jā, man vienmēr cilvēki ir teikuši, ka esmu dzimusi veiksmes krekliņā, un es tam absolūti piekrītu.
Vai sadarbībā ar Maestro ir plānots vēl kas jauns?
Jā. Tieši šobrīd top jauna Ziemassvētku programma, kurā mēs būsim trīs dziedātāji - arī Operas solists Jānis Kurševs un Dailes teātra aktrise Ērika Eglija-Grāvele. Tas ir pavisam jauns projekts - ar Maestro radītām brīnišķīgām Ziemassvētku melodijām. Un tas nozīmē, ka Ziemassvētku gaidīšanas laiks man jau ir sācies.
Vienlaicīgi ar albumu “Pauls un Paula” pie klausītājiem radiostacijās nonākusi arī dziesma “Skaistā dzīve”, par kuru Maestro ir lakonisks: “Domāju, ka tautai patiks”.
Dziesma “Skaistā dzīve”:
