Svinīgā ceremonijā 2024. gada 4. februāra vakarā Dailes teātrī norisinājās pašmāju “Oskars” jeb Nacionālā kino balva “Lielais Kristaps”, kur balvas saņēma pērnā gada labākie no labākajiem kino talantiem un industrijas profesionāļiem.
Uzvarētājus noteica starptautiskā žūrija, kur šogad strādāja producente, žūrijas priekšsēdētāja Natālija Libeta (Natalia Libet, Ukraina), kino zinātnieks Klauss Lēzers (Claus Loeser, Vācija), režisors Jānis Ābele (Latvija), kinokritiķe Daira Āboliņa (Latvija), režisore Ieva Ozoliņa (Latvija), kā arī režisore un aktrise Indra Roga (Latvija).
Prestižajai “Lielais Kristaps” balvai tika pieteiktas 88 filmas, tostarp 16 pilnmetrāžas spēlfilmas, 14 īsmetrāžas spēlfilmas, 9 daudzsēriju filmas, 8 animācijas filmas, no kurām divas ir pilnmetrāžas filmas, 17 pilnmetrāžas dokumentālās filmas, 8 īsmetrāžas dokumentālās filmas un 16 studentu filmas, tostarp no Latvijas Mākslas akadēmijas, Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās filmu skolas, Baltic Film, Media and Arts School un RISEBA studentiem.
Spēlfilmu un animācijas filmu komisijā bija režisors Andis Mizišs, kinokritiķe Kristīne Simsone, scenāriste Aiva Birbele, režisore Dace Pūce, operators Jānis Eglītis, skaņu režisors Jevgenijs Kobzevs, mākslinieks Juris Žukovskis, kinokritiķe Elīna Reitere, animācijas filmu producente Sniedze Kāle un Nacionālā kino centra pārstāve Agnese Zapāne.
Savukārt dokumentālo filmu komisijā strādāja režisore Ieva Ozoliņa, režisore Dzintra Geka, režisors Uģis Olte, operators Dainis Juraga, kinokritiķe Anita Uzulniece un Nacionālā kino centra pārstāve, filmu nozares informācijas speciāliste Kristīne Matīsa.
Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma ceremonijā uzsvēra, ka filmas cenšas uzrunāt daudzveidīgu auditoriju:
Šis, aizgājušais, gads Latvijas kino ir bijis daudzveidīgs. Latvijas filmas ir kļuvušas dažādas - žanriski dažādas, stilistiski dažādas. Tās cenšas uzrunāt daudzveidīgu auditoriju un grupas.
Daudzveidīgs ir kļuvis arī filmas formāts. Rīgas kinostudija jau sen veidoja kvalitatīvas daudzsēriju filmas, kas sasniedza daudzu miljonu auditoriju, bet kopš deviņdesmito gadu sākuma, kvalitatīvu filmu veidošanai īsti nebija naudas, tāpēc šo filmu veidošanu uzgūla uz televīzijas pleciem, kam arī īsti nekad nebija naudas un nav joprojām. Tad pēc daudziem, daudziem gadiem atnāca sērga vārdā Covid - 19, taču pēc pandēmijas parādījās līdzekļi, lai stiprinātu kino nozares kapacitāti. Un tā rekordlielā tempā ir tapušas kvalitatīvas daudzsēriju filmas un citi kino projekti."
Balvu par mūža ieguldījumu filmu mākslā saņēma māksliniece un ilggadēja Latvijas Kinematogrāfistu savienības (LKS) priekšsēdētāja Ieva Romanova, kura uz skatuves neslēpa saviļņojumu:
Paldies liels. Paldies tiem, kas izdomāja, ka balva jāpiešķir man. Tas, protams, ir mulsinoši, bet ārkārtīgi aizkustinoši. Man ir bijis krāsains, interesants mūžs. Es esmu laimīgs cilvēks. Šis mūžs ir pavadīts kopā ar interesantiem un radošiem cilvēkiem. Man ir bijuši brīnišķīgi palīgi - gan kino savienībā, gan kino darbā. Man ir bijuši brīnišķīgi režisori un operatori. Paldies visiem! Kino ir brīnumu māksla, tāpēc katram novēlu atrast īstos domubiedrus un atrast harmoniju radošumā, jo tikai tā rodas laba filma.
Labākā pilnmetrāžas spēlfilma “Pastkarte no Romas”. Tās režisore Elza Gauja uz skatuves pateicās tiem, kas šo spēlfilmu veidoja:
Šis ir negaidīts pārsteigums. Paldies mūsu aktieriem Indrai Burkovskai un Jānim Jarānam, jo filma lielā mērā guļas uz viņu pleciem. Paldies filmēšanas komandai, visiem, kas ir šeit un kas nav. Milzīgs paldies žūrijai, paldies atbalstītājiem. Paldies mūsu ģimenēm, kas pacieš mūs. Gribu novēlēt visiem tādu mīlestību, kādu piedzīvo filmas galvenie varoņi.
Labākā īsmetrāžas spēlfilma “Resistance is Futile”. Režisors Armands Začs saņemto balvu veltīja mūžībā aizsauktajam draugam:
Paldies, es negaidīju šo balvu. Filma tika veltīta manam draugam, pāragri mūžībā aizsauktajam mūziķim Matīsam Runtulim. Šī balva tad arī ir viņam.
Labākās pilnmetrāžas dokumentālās filmas “Viss būs labi” režisors Staņislavs Tokalovs atklāja, ka filma tapa pēdējos piecus gadus:
Paldies, mamm, paldies, tēt, ka izturējāt mani. Vairākas reizes vecāki bija teikuši, lai šodien nebraucam un nefilmējām viņus, bet ne reizi mēs viņus nepaklausījām, paldies. Tāpat man liekas, ka šī filma nekad nebūtu tapusi, ja man blakus nebūtu Valdis Celmiņš, paldies viņam.
Labākā īsmetrāžas dokumentālā filma “Latvijas kods. Pilnmēness serenāde”. Filmas režisori Mārcis Ābele un Lauris Ābele atzina, ka šī balva ir negaidīta:
Paldies žūrijai, paldies Latvijas televīzijai, paldies vecvecākiem, vecākiem, pasniedzējiem Kultūras un Mākslas akadēmijā, paldies kolēģiem, jo, katru dienu filmējot kino, mēs kaut ko mācāmies.
Labākā daudzsēriju filma “Padomju džinsi”. Režisori Staņislavs Tokalovs un Juris Kursietis. Pēc balvas saņemšanas producente Aija Bērziņa atklāja projekta aizkulises:
Paldies Stasim, ka viņš nenobijās, kad es viņam zvanīju un aicināju taisīt seriālu. Man likās, ka tas būs vienkāršāk, bet beigās bija sarežģīti. Paldies filmēšanas komandai, jo mēs tiešām strādājām ļoti daudz, vairāk par 12 stundām dienā. Paldies aktieriem, jo mēs sākām maiņu četros no rīta un viņi brauca, spēlēja un tālāk devās uz teātri spēlēt savas izrādes, es nezinu, kā viņi to izturēja.
Paldies manai ģimenei, jo ar mani projekta laikā notika nelaime, es biju paralizēta, biju ratiņkrēslā un nevarēju runāt. Ja nebūtu manas ģimenes un kolēģu, tad es nestāvētu uz šīs skatuves un nespētu runāt. Paldies manam dzīvesbiedram, kurš šo projektu beigās arī iznesa."
Labākās debijas filmas “Elpot zem ūdens” režisors Ronalds Mežmačs uz skatuves pateicās par komandas darbu:
Paldies par balvu. Šī ir mana pirmā pieredze. Paldies komandai. Manuprāt, tas, kas ir būtiski, ka komanda sanāca kopā un ieraudzīja šim stāstam jēgu. Man ir pateicība par to, ka filma rezonēja arī sabiedrībā un tā tika tālāk izrādīta, arī skolās un cietumos.
Labākais spēlfilmas režisors Aiks Karapetjans (“Bezkaunīgie”) uz skatuves neslēpa savas sajūtas:
2007. gadā es biju pirmo reizi “Lielā Kristapa” ceremonijā, es biju vēl students un likās, ka viss būs labi. Atminos, kad Juris Poškus saņēma balvu par labāko režiju un viņš teica: “Paldies par objektīvu novērtējumu!”. Es gribētu teikt citādāk, paldies par subjektīvu novērtējumu. Paldies visiem, kas piedalījās šajā filmā, tā bija avantūra un es varu apsolīt, ka es vairs nekad to nedarīšu ar tik mazām naudām, paldies.
Balvu “Labākais scenārists” saņēma Staņislavs Tokalovs, Teodora Markova, Valdemars Kalinovskis (“Padomju džinsi”). Runu teica Staņislavs Tokalovs:
Man liekas, ka labu scenāriju var uzrakstīt tikai tad, ja zini, ka ir viens galvenais cilvēks un mūsu komanda zināja, kas ir tas galvenais cilvēks. Tas galvenais cilvēks ir stāsts. Stāsts ir mūsu Dievs un mēs viņam kalpojam, tāpēc centāmies uztaisīt vislabāko, kāds vien ir iespējams.
Labākais aktieris Kārlis Arnolds Avots (“Padomju džinsi”) runas laikā aizkustināja klātesošos, atklājot savas personības šķautnes:
Liekas pilnīgi nelegāli, jo tas gabals vēl nav iznācis. Man šķiet, ka kino man palīdz kļūt par labāku cilvēku, tāpēc es ļoti mīlu šo aktiera profesiju. Tas ietver tik daudz cilvēkus, tik daudz laika sevī un tu vienkārši kļūsti bagātāks, kā cilvēks.
Mans varonis vienā ainā saka: “Nekad neviens “paldies” un “lūdzu” nevienam cilvēkam nav nācis par ļaunu.” Un šajā laikā, kad miers aizvien tiek stiprināts šāvieniem, viss, kas pasaulē pietrūkst, ir mērena sirsnība, to es arī novēlu. Tas ir neticami, ka man deva iespēju un ticat, dodat man iespēju stāstīt stāstus, es to novērtēju, sirsnīgs paldies."
Labākā aktrise otrā plāna lomā Sabīne Tīkmane (“Melnais samts”) uz skatuves neslēpa asaras:
Paldies žūrijai, ka mani pamanījāt. Man tas daudz nozīmē, paldies. Paldies tev, Liene Linde, ka piedāvāji man šo lomu, neliekot iet cauri aktrišu kastingam. Paldies komandai. Galvenokārt, paldies mammai, tētim. Filmu neesmu redzējusi, nav ne idejas, ko es esmu sastrādājusi, bet filma jau pēc dažām nedēļām būs uz lielā ekrāna un tad arī iesim visi un skatīsimies.
Labākais mākslinieks Aldis Meinerts (“Bezkaunīgie”) runā bija lakonisks, sakot: “Paldies!”
“Lielā Kristapa” balvu, kā labākais kostīmu mākslinieks saņēma divi: Jānuss Vahtra un Berta Vīlipsone (“Neredzamā cīņa”). Māksliniece Berta Vīlipsone uz skatuves veltīja iedvesmas vārdus:
Neredzams šeit ir mans cīņubiedrs Jānuss, tad es pateikšos mūsu abu vārdā. Paldies režisoram, komandai. Kristap, tu ļoti iedvesmo strādāt tālāk, paldies!
Labākā grima mākslinieka balvu ieguva Gunda Zvirbule (“Mātes piens”) uz skatuves pauda savu pārliecību par paveikto:
Paldies žūrijai par novērtējumu. Paldies režisorei, ka man uzticējās un deva šo iespēju. Protams, milzīgs paldies manām asistentēm, bez viņām nekādi. Es patiesībā esmu paškritisks cilvēks un tad, kad man uznāks šaubas par to, vai es vispār kaut ko jēdzu, šī balva būs mans atbalsts.
Labākā dokumentālās filmas režisore Marta Herca (“Mēs tikai tagad sākam”) uz skatuves atsauca atmiņā aizvadītā gada “Lielais Kristaps” ceremoniju:
Es daudz domāju par to, ko es teikšu. Vēlos atsaukties uz pagājušā gada ceremoniju, kur Marija Luīze Meļķe atteicās no savas balvas, es to nedarīšu. Esmu laimīga, pateicīga un priecīga, bet sapratu, ka tas ārkārtīgi labi darbojās, jo mums tagad ir partnerattiecību likums. Paldies viņai, jo es pati varēšu šogad nosvinēt kāzas ar savu sievu. Paldies!
“Lielais Kristaps” balvu labākais animācijas režisors, kā arī balvu par labāko animācijas filmu ieguva “Sirds likums”. Uz skatuves filmas režisore Roze Stiebra kāpa divas reizes un abās veltīja pateicību:
Esmu ļoti apmulsusi, jo šī nav pirmā filma, ar kuru mēs šeit, uz “Lielā Kristapa” skatuves, atrodamies un skatāmies kino nākotni. Ir patīkami. Paldies komandai, jo šo četru gada laikā daudzus ir aizsaukuši uz citām nozarēm, lai gan es ceru, ka viņi atgriezīsies spēcīgāki savas jomas pārstāvji, lai radītu jaunas un spēcīgas filmas, paldies visiem.
Labākais animācijas mākslinieks Aleksejs Naumovs (“Sirds likums”) pateicās režisorei Rozei Stiebrai:
Esmu gleznotājs un kino pasaulē esmu pirmo reizi. Paldies Rozei Stiebrai, kā viņa mani ievilināja. Viss sākās ar ilustrācijām. Roze man teica, ka vajag krāsas, lai cilvēki uzvelk pēc tam saulesbrilles. Atbildēju, ka to es varu. Animācija nav ilustrācija un glezniecība. Tā ir kustība. Uz beigām tad es to arī sapratu.
Labākais komponists Ivars Arutjunjans (“Bezkaunīgie”) uz skatuves pateicās visiem, kuri ir palīdzējuši nonākt līdz “Lielajam Kristapam”:
Paldies. Paldies tiem, bez kā šis nevarētu būt. Paldies kolēģiem, paldies mammai, paldies draugiem, paldies skolotājiem. Paldies arī man, ka man ir bijis laiks un enerģija izzināt mūziku visu manu dzīvi.
Labākais skaņu režisors Ģirts Bišs (“Beigu beigas”) neslēpa savu pateicību:
Paldies par šo balvu, ir jauki to saņemt. Filma bija īsa, bet bija daudz vietas skaņai un citām niansēm. Paldies!
Balvas labākā studentu filma “Mana bērnības ķermeņa atzīšanās” režisore Emīlija Karetņikova, saņemot aplausu vētru, atklāja savas sajūtas:
Liels paldies žūrijai, ka novērtējāt darbu, ko mēs veicām ar komandu. Ceru, ka šī filma ir cerība, ka situācija mainīsies, ka sievietes neklusēs un teiks, kas notiek. Paldies tām drosmīgajām meitenēm, kas ir šajā stāstā, kas uzticējās. Man ir spēka sajūta pēc šīs filmas.
Dažādu apstākļu dēļ uz “Lielā Kristapa” ceremoniju neieradās daži balvas ieguvēji, tāpēc viņu balvas saņēma filmu režisori, veltot pateicību un solot, ka tās nogadās apbalvotajiem.
Labākā aktrise Ērika Eglija-Grāvele, “Mana brīvība”.
Labākais aktieris otrā plāna lomā Darius Meškauskas, “Mana brīvība”.
Labākais montāžas režisors Stefans Stabenovs, “Viss būs labi”.
Labākais dokumentālās filmas operators Jevhens Titarenko, Ivans Fomičenko, “Austrumu fronte”.
Labākais spēlfilmas operators Jurģis Kmins, “Bezkaunīgie”.
Īpašā žūrijas atzinība nonāca filmas “Beigu beigas” režisorei Lindai Stūrei par lakonisku un precīzu stāstu, kas dziļi aizkustināja, trausli un eksistenciāli būtiski atainojot Latgales tradīcijas.
Skatītāju balvu saņēma režisores Ināras Kolmanes spēlfilma “Mātes piens”.
