9.lapa
Sestdien, 17. februārī, plkst. 19.00 uz koncertu Kultūras centrā “Ulbrokas Pērle” aicina leģendārā latviešu progresīvā roka grupa “Vecās mājas” (1987-1994) komponista Uģa Prauliņa vadībā, kura uz skatuves atgriežas pēc 30 gadu pārtraukuma.
Par godu šim notikumam “Vecās mājas” atkal apvienojusies zelta pamatsastāvā, kurā kopš 1989. gada kopā muzicē Uģis Prauliņš (balss, taustiņinstrumenti), Armands Alksnis (ģitāra), Andris Alviķis (basģitāra) un Tālis Gžibovskis (sitaminstrumenti).
Tas noticis par godu grupas pirmajam albumam, kurā apkopoti laikā no 1989. līdz 1992. gadam tapušie ieraksti, un kurš vinila plates formātā klajā nāca 2023. gada septembrī.
Uģa Prauliņa izvērstās, tehniski sarežģītās kompozīcijas ar latviešu klasiķu dzeju atspoguļo paša komponista jaunības dienu ideālus un atsauces uz 20. gadsimta 70.gadu rietumu progresīvā roka grupu “Jethro Tull”, “King Crimson”, “Yes” un “Genesis” paraugiem.
Grupas “Vecās mājas” atkalapvienošanās koncertā pilnā apjomā izskanēs festivāla “Liepājas dzintars ’89” koncertprogramma: skaņdarbi “Kurzeme”, “Ai, zeme, kūpošā”, “Par daudz”, “Uz pusēm”, “Veltījums” un citas grupas darbības laikā tapušās kompozīcijas.
Arī šodien grupa ir saglabājusi savu nozīmību un aktualitāti, kas lielā mērā saistāma ar festivāla “Liepājas dzintars ‘89” programmu. Vēstot par cilvēces divām lielākajām kaislībām - dabu un mīlestību -, festivāla programmu caurstrāvoja latviešu tautas mūzikai un mentalitātei raksturīgi motīvi, kas kļuva par vienu no “Liepājas dzintars ‘89” lielākajiem pārsteigumiem un veicināja grupas popularitāti atmodas laikā, turklāt grupa toreiz festivālā izcīnīja 3. vietu. Par veiksmīgi sagatavotu programmu apbalvojumu saņēma komponists Uģis Prauliņš, savukārt festivāla laureātu nosaukumus ieguva grupas ģitārists Armands Alksnis un basģitārists Andris Alviķis.
“Es gribētu, kaut mūsu mūzika būtu kā diskomfortabls, bet atmodinošs belziens gulētājiem - pašapmierinātajiem. Apzināšanās: kam es dzīvoju šajā laikā? Vai mēs, kopīgi dusēdami, ko nenokavējam?
Lai mūsu mūzika aizkļūst līdz zagļiem, zagļu sirdīm, līdz nodevējiem, līdz vārgajiem un šaubīgajiem. Līdz šim manu gabalu pamatā bija sāpe par mūsu zaudējumiem likteņa cīņās, tagad ir jauna - lai mēs, pasludinājuši neatkarību, nenokļūstam patstāvīga sienāža lomā, kuram vasara paiet čīgājot...” tā Uģis Prauliņš teica 1990. gadā laikrakstā “Atmoda”.
