Pateicoties kādai negaidītai norunai saistībā ar vienu no maniem projektiem Instagram blogā “Teātra Gariņš”, nokļuvu arī Latvijas Leļļu teātrī. Sen jau gribēju to apmeklēt, taču, teiksim jau kā ir, arī mani vienmēr ir vadījis klasiskais stereotips - Leļļu teātris ir paredzēts tikai bērniem.
Protams, ņemot vērā, ka pastiprināti interesējos par teātra procesiem gan Latvijā, gan arī ārpus tās, zinu, ka mūsdienās daudzviet pasaulē ir populāri dažādi objektu teātra žanri, arī veidojot nebūt ne bērnu izrādes. Arī Latvijas dramatisko teātru izrādēs reizi pa reizei mēdz “ieklīst” kāda lelle, marionete vai neticami dārgs zirgs no Dienvidāfrikas.
Tomēr man tāpat vienmēr šķitis neērti doties uz LEĻĻU teātri. Nu kāds gan Leļļu teātris manā vecumā!? Es pat īsti nepazīstu nevienu bērnu, kurš mani uz turieni varētu aizvest.
Protams, esmu dzirdējis, ka (diezgan reti) Leļļu teātrī mēdz iestudēt arī kādu izrādi pieaugušajiem, nesenākā no tām bija politiski erotiskais kabarē “Bez morāles. Ar lellēm”, kas tika iestudēts, Leļļu teātrim vēl atrodoties Latviešu biedrības namā. Nebija gadījies šo izrādi redzēt, tāpēc, kad apsolīju apmeklēt šo teātri, uzreiz iedomājos, ka došos uz to. Tomēr martā tika izziņotas šā iestudējuma pēdējās izrādes un piedāvātie datumi man galīgi nederēja, tāpēc šo izrādi tā arī nesanāca noskatīties. Taču solījumu vēlējos izpildīt, tāpēc iegādājos biļetes uz nesen iestudēto “Sibīrijas haiku”, bet - par visu pēc kārtas.
Sekoju Leļļu teātrim digitālajā vidē un jau pirms kāda laika ļoti neparasta šķita izziņotā Valtera Sīļa (ja pareizi atceros - debijas) izrāde papīra animācijas tehnikā par izsūtīšanu uz Sibīriju, kas taps, iedvesmojoties no lietuviešu grafiskā romāna ar tādu pašu nosaukumu. Par šo godalgoto Jurgas Viles romānu ar mākslinieces Linas Itagaki ilustrācijām jau biju dzirdējis, taču, kā jau noprotams, ikdienā uz Leļļu teātri es neeju un bērnu grāmatas nelasu.
Tātad - tik smaga tēma Leļļu teātrī tiks izspēlēta ar papīru. Toreiz vēl nodomāju - tas būs šedevrs vai pamatīga izgāšanās. Otrajam variantam neļāva noticēt fakts, ka režisēs Valters Sīlis, kurš radījis jau daudzas brīnišķīgas, politiski aktuālas un atmiņā paliekošas izrādes. Tomēr - ne Leļļu teātrī.
Neilgi pirms pirmizrādes vēl padomāju, ka šo izrādi tomēr es gribētu apmeklēt, lai pats redzētu, kas tad īsti būs sanācis. Tomēr fakts, ka tā būšot 10+ izrāde, kas balstīta bērnu romānā, lika atgādināt sev, ka Leļļu teātris taču ir domāts bērniem. Pirmizrāde notika janvārī, biju lasījis slavējošas atsauksmes no cilvēkiem, kas devušies uz teātri ar bērniem un kuriem arī paticis.
Februāra sākumā apsolīju doties uz kādu Leļļu teātra izrādi, bet, apskatot repertuāru, sapratu, ka netieku uz vienīgo izrādi izteikti pieaugušajai auditorijai (un vairāk šīs izrādes repertuārā arī nebūs) un ka varu ieplānot tikai “Sibīrijas haiku”. Nopērkot biļetes, mans “iekšējais bērns” un “iekšējais teātra mīlis” nopriecājās, ka tiešām redzēs šo iestudējumu. Es pats tikmēr jau sāku iztēloties to situāciju, kad izrādes dienā būšu vienīgais pieaugušais, kurš uz izrādi ieradies bez bērniem.
Tuvojoties izrādei, sociālajos medijos jau biju pamanījis vairākas atsauksmes no cilvēkiem, kas arī devušies uz šo iestudējumu bez bērnu pavadības un bijuši sajūsmā. Lieki teikt, tas tiešām nomierināja.
Tad nu beidzot pienāca arī mana izrādes diena. Ierodoties teātrī, nopriecājos, ka pa durvīm ienācu kopā ar bariņu pieaugušo bez bērniem. Tas nozīmē, ka neesmu šeit tāds vienīgais. Protams, izteikti lielākā daļa skatītāju bija bērni un pusaudži, taču nemaz nesajutos neērti vai dīvaini, ka es vairs tāds neesmu. Varēju mierīgi priecāties par nesen pabeigto teātra ēkas remontu un censties atcerēties, kā viss izskatījās pirms tā. Pēdējoreiz šeit biju diezgan sen, taču man ir saglabājušās dažas atmiņas par to, kāds bija koridors līdz Lielajai zālei un, protams, arī pati skatītāju zāle.
Viennozīmīgi jāsaka, ka izrāde ir pelnījusi visus tai veltītos, slavinošos vārdus. Apvienojot izcili veidotu stāstu, zīmējumus, balsis, kameras un dažus neparastus, skaņas veidojošus rekvizītus, ir tapusi patiesi izcila izrāde, kas noteikti nav paredzēta tikai bērnu vai pusaudžu auditorijai. Šī izrāde ir fantastiska iespēja ikvienam gan atcerēties savas dzimtas stāstus, gan sajūsmināties par veidu, kā tiek izstāstīts mazā zēna Aļģa stāsts par Sibīrijā pavadīto laiku.
Ņemot vērā visas mūsdienās notiekošās briesmu lietas, šī izrāde, protams, ir ļoti aktuāla un var kļūt arī par lielisku veidu, kā bērnus iepazīstināt ar vēstures notikumiem (svarīgi gan uzsvērt, ka tā nav tikai Lietuvas, bet arī Latvijas sāpīgā vēsture). Gluži tāpat kā Mihaila Čehova teātrī tapusī izrāde “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”, arī “Sibīrijas haiku” spēcīgi atgādina to, ka šos notikumus nedrīkst aizmirst un cik svarīgi ir nepieļaut šādas vēstures atkārtošanos.
Nevēlos atklāt daudz, jo uzskatu, ka “Sibīrijas haiku” katram ir jāredz pašam gan stāsta, gan veida, kā tas tiek izstāstīts, dēļ. Izcili! Rihards Zelezņevs, Baiba Vanaga, Elīna Bojarkina, Artūrs Putniņš un Kristīna Varša noteikti būtu pelnījuši tikt nominēti kā izcilu, vienotu un niansētu aktierdarbu ansamblis. Pat nešaubos, ka Valters Sīlis varētu tikt nominēts “Spēlmaņu nakts” balvai kā “Gada režisors”. Noteikti jāpiemin arī mākslinieka Uģa Bērziņa un video mākslinieka Toma Zeļģa izcilais veikums, kā arī Gata Krievāna radītā burvīgā mūzika.
Ja Leļļu teātrī taps vairāk šādu izrāžu, ļoti iespējams arī es sākšu to apmeklēt krietni biežāk. Šobrīd top “Jelgava ‘94”, gana intriģējoši arī pieaugušajiem, vai ne?
“Sibīrijas haiku” noteikti pierāda, ka Leļļu teātri drīkst apmeklēt arī pieaugušie (un to pat vajag darīt), bērnu nepavadīti. Tāpat jāpiebilst, ka, iegādājoties biļetes, es speciāli izvēlējos vietas nostāk, maliņā, tā, lai nevienam bērnam “neaizsegtu skatu”. Lieki teikt, ka rindas vidū sēdēja bariņš ar pieaugušajiem bez bērniem. Turklāt krēslus ir iespējams pielāgot tā, ka pat bērns varētu “aizsegt skatu” kādam pieaugušajam. Tā kā droši ejiet uz Leļļu teātri, sēdiet, kur tīk, un izbaudiet citādāku teātra piedzīvojumu.
Ak, jā, turpinot par daudzkārt pieminēto norunu, kas mani vispār aizveda uz Leļļu teātri. Savā Instagram blogā “Teātra Gariņš” veidoju arī “KultūrSarunas” jeb intervijas ar dažādām Latvijas kultūras personībām. Šādai intervijai uzrunāju arī Latvijas Leļļu teātra aktieri Rihardu Zelezņevu (jāpiebilst, ka tieši Rihards izcili izspēlē arī mazā Aļģa lomu “Sibīrijas haiku”), kurš, ievērojis, ka neesmu rakstījis par Leļļu teātri, aicināja mani atnākt un noskatīties kādu izrādi. Es apsolīju un nenožēloju ne mirkli. Man tiešām patika, nākšu vēl.
P.S. “KultūrSaruna” ar Rihardu Zelezņevu drīzumā jau būs lasāma Instagram blogā “Teātra Gariņš”, tāpēc aicinu sekot līdzi jaunumiem.
