Mēs dzīvojam 21. gadsimtā, kur informācijai var piekļūt ar interneta savienojumu un 3. klases rakstīšanas līmeni. Valodas stilam un prasmēm vairs nav nozīmes, jo jautājumi un meklējumi ir tādi paši, kā vismaz 1000 citiem cilvēkiem.
Un tagad, kad jebkurš var kļūt par jebko ar interneta un mākslīgā intelekta (MI) palīdzību, lēnām izmirst cilvēka radošums.
Literatūra kā mākslas novirziens sākās jau 2500 g.p.m.ē Divupē. Tā iesākās kā mednieku veids radīt mācību par ārpasauli, kā arī ar mītu un leģendu rašanos, lai rastu skaidrojumu par pasaules procesiem, pierakstītu jaunatklājumus un rastu cilvēkos mieru un drošības sajūtu. Viens no piemēriem ir Bībele, kuras saturu var uzskatīt par mītu. Tā ir paveikusi savu mērķi, skaidrojot par cilvēka un pasaules rašanos un augstāko spēku kā mītu, kas vienmēr mūs sargās, tādā veidā radot ticīgajos drošību un pārliecību par savu dzīvi.
Protams, attīstoties cilvēkam, attīstījās arī literatūra. Senā, antīkā, viduslaiku literatūra, renesanse, baroks, klasicisms, apgaismība, romantisms, reālisms, sirreālisms, modernisms, postmodernisms. Un kas pēc tam? Kas būs tālāk? Kā var nosaukt to, ko mēs tagad lasām un rakstām? Katru dienu pasaulē grāmatnīcās iznāk apmēram 11 000 grāmatu, gadā apmēram - 4 miljoni. Daļa no tām ir copy - paste detektīvi, citas ir pašpalīdzības jeb manifestācijas un veselīgas ēšanas pamācības, popularitāti ir guvusi arī dīvaina un visai slimīga satura erotiskā literatūra. Internetā nav pat līdz galam izskaitāms, cik daudz stāstu vidēji tiek publicēti bez izdevēja iesaistes.
Ir tūkstošiem vietņu, kur jebkuram ir iespējams publicēt jebko - neīstas ziņas, kādas filmas, seriāla vai jau sarakstītas grāmatas fanu pašizdomājumus vai papildinājumus jeb fanfictions, pusaudžu centieni vai mēģinājumi būt rakstniekam bieži vien beidzas ar neveiksmi. Pat, ja personīgi neraksta, idejas rakstīšanai vai stāstiem tiek publicētas aplikācijās Reddit vai Twitter, pēc kurām arī dažreiz tiek veidoti fanfiction vai shitpost īsstāsti. Taču neko neņem nopietni. Jebkurš var kļūt par jebko neko līdz galam nezinot.
Cilvēkiem vairs nebūs iespējas radīt jaunus uzskatus, mācīties pašiem un sniegt mācību citiem. Vairs nebūs izcilu un slavenu romānu, par kuriem mācīs skolās un pēc 100 gadiem sauks par klasiku. Vairs nebūs rakstnieku kā Džeina Ostina, Džordžs Orvells vai Viljams Šekspīrs, kuru joprojām sauc par ģēniju, kurš bija slavens, visu cienīts vai tieši otrādi - nīsts. Stāstiem un grāmatām pazūd vērtība, tās kļūst par masu kultūru.
Kad cilvēks beidzot sāka saprast, kas ir kas, viņš sāka vizualizēt lietas. Akmens laikmetā tie bija medību zīmējumi uz sienām, laikam ritot - ainavas un portreti. Pasaules muzejos ir daudz slavenu autoru darbi, par viņiem joprojām runā un piemin kā leģendas. Mēs zinām, kas ir Mona Liza un tās autors - Leonardo Da Vinči. Zvaigžņotā nakts un Vinsents van Gogs. Ādama radīšana un Mikelandželo. Mākslas muzeji un bagāti kolekcionāri cīnās, lai iegūtu šo slaveno autoru darbus. Viss, kas tiek un tiks uzskatīts par šedevriem, jau ir radīts pirms 100 vai 200 gadiem. Glezniecībai ir beigas.
Cilvēkiem nepatīk modernā māksla, sakot, ka tā nemaz nav māksla. Modernā māksla ir jebkas, ko nevar nofotografēt ar telefonu vai parādīt televīzijā. Nevienam vairs nevajag klasisko glezniecību, daudziem nepatīk modernā glezniecība un tie, kuri nākotnē grib nodarboties ar glezniecību, paliek arvien mazāk un mazāk.
Jo kāpēc tērēt lielu naudu par audeklu, otām un kvalitatīvu krāsu, ja visu mākslu var radīt telefonā vai planšetē. Digitālā māksla tagad izmanto visur, ar to var nodarboties jebkurš - ir talants vai nav. Visus paraugus un mācības var iegoglēt, vairs pat nevajag pašam zīmēt, jo MI visu izdarīs tavā vietā. Kāpēc tērēt naudu, laiku un pacietību, pasūtot mākslinieka darbus, ja ar trīs vārdiem internetā vari “uzgleznot” pats, turklāt vien pāris sekundēs? Kaut kur bija skandāls, ka jaunie mākslinieki apsūdzēja kādu MI vietni citu mākslinieku darbu zagšanā - izmantoja mākslinieku darbus bez atļaujas, lai varētu veidot MI mākslu. Cilvēki jūtas apdraudēti, māksliniekiem vairs nav iedvesmas, ja viņu darbu un radošumu aizstāj internetā pieejams rīks. Vai to vispār var uzskatīt par mākslu?
Līdzīgi kā ar literatūru, arī digitālie mākslas darbi katru dienu neiedomājami ātri vairojas. Par slaveniem tagad tiek uzskatīti tie, kuriem Instagram ir visvairāk sekotāju, bet bez interneta pieslēguma pēc dažām dienām tie jau grimtu aizmirstībā. Tiek atražoti gandrīz vai identiski mākslas darbi, tiem nav noteiktas domas vai mērķa. Doma pat nebūtu tik svarīga, ja māksla vairs nebūtu tik degradēta.
Agrāk par klasiku uzskatīja Klimta darbus, tagad Sonic x Mario sex, rule 34. Un kas būs pēc 10 vai pat tikai 5 gadiem, kad MI būs attīstījies tik tālu, ka vairs nebūs jēgas cilvēku zīmētam darbam? Vai mākslinieki vēl vispār būs? Vai mākslinieki būs tie, kas spēs visgudrāk aprakstīt bildes saturu?
Ko jūs darītu, ja būtu aizsūtīti 200 gadus senā pagātnē? Vai jūs izgatavotu pirmo telefonu? Iepazīstinātu pasauli ar elektrību? Palīdzētu matemātiķiem un astrofiziķiem ātrāk nokļūt kosmosā? Labi, vai jūs mākat izgatavot telefonu? Vai jūs mācētu iegūt elektrību un izplatīt to? Vai jūs spētu aizsūtīt cilvēku kosmosā? Jūs mācētu sameklēt atbildi internetā, bet interneta pirms 200 gadiem vēl nebija.
Lai gan mūsdienu cilvēks ar vidējo vai augstāko izglītību un lielām, spožām idejām, nonākot laikā pirms 200 gadiem bez interneta būtu tik pat noderīgs kā to laiku iedzīvotājs.
Lai gan internets un sociālie tīkli sniedz mums gandrīz vai neierobežotu daudzumu informācijas, esam savā veidā zaudējuši spēju mācīties. Ne velti Google uz jautājumu atbild jau pirms mēs to esam uzrakstījuši - tā jau zina, ko jautāsim. Lielais informācijas daudzums un tās pieejamība liedz rasties kam jaunam. Visas “jaunās” idejas ir aizgūtas no jau citām “jaunām” idejām. Mūzikas ritmi un dziesmu vārdi - atkārtojas. Māksla vairs neaizkustina, grāmatas vairs neaizrauj.
Pat šķietami jaunas idejas un izgudrojumi, kā MI radās jau pirms 70 gadiem, jaunais Džeimsa Veba teleskops ir labāka Habla teleskopa versija. Agrāk bija tik daudz jaunu ideju - motors, ritenis, plastmasa. Spuldzīte bija tik laba ideja, ka tā pat kļuva par labas idejas simbolu. Tagad, pat ja rodas kāda jauna ideja vai izgudrojums, kāds Reddit vai 4chan par to jau būs uzrakstījis, un to būs redzējuši jau vismaz 100 cilvēki.
Internetā ir daudzi ideju ģeneratoru, par jaunām idejām var paprasīt arī sarunu botam ChatGPT. Un nav nekādas nozīmes, kurā jomā to dara, par visu kāds jau ir padomājis.
