Uldis Pumpurs: "Mēs Daugavu nebagarēsim!" [pilns intervijas teksts]

Sapnis par nepārtrauktu ūdensceļu no Baltijas jūras līdz pat Melnajai jūrai ir bijis dzīvīgs teju pusotru gadsimtu: 1854. gadā Krievijā tapa projekts par ūdensceļa izveidi, kas savienotu Daugavu ar Dņepru; 1911. gadā Krievijas Valsts dome pieņēma lēmumu būvēt šādu ūdensceļu, taču projektu izjauca Pirmais pasaules karš.

Sapņi turpinājās Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, šo ideju pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados apsprieda PSRS lielbūvju bīdītāji. Arī tagad Latvijā netrūkst to, kas aizraujas ar minēto megaprojektu.

2001. gada janvārī Daugavpils rajona padomē notika Daugavas fonda valdes sēde, kurā piedalījās Satiksmes ministrijas darba grupa, kas veica tranzīta ceļa Daugava–Dņepra projekta izpēti, kā arī Vides un enerģētikas attīstības fonda ģenerāldirektors Ēriks Birzgalis un izpilddirektors Valērijs Štamers. Pēdējais stāstīja par ieceri veidot tranzītceļu kravas pārvadājumiem un tūrismam. Jāpaveic tikai tāds nieks kā upes gultnes padziļināšana par pieciem metriem, jāuzceļ dažas HES, jāuzbūvē vairākas kuģu piestātnes. Izpētes darbiem Štamers bija aprēķinājis 310 000 latu, kas lielākoties jāsedz pašvaldībām, kas atrodas upes krastos, un 2001. gada janvārī šis kungs ziņoja, ka no pašvaldībām ir savākti jau 67 000 latu. Šobrīd gan nav skaidru ziņu par to, kur šī nauda beigu beigās palikusi.

Toreiz prese vēstīja, ka Daugavpils rajona pašvaldības ir atbalstījušas izpētes projekta darbu veikšanu, vienīgi Daugavpils rajona padomes izpilddirektors Vitālijs Aizbalts bija kategoriski pret šo projektu, jo tas esot "neapdomāts un utopisks". Viņš uzskatīja, ka, to realizējot, būtu jābūvē Daugavpils HES, un tādā gadījumā izzustu brīnišķīgais dabas veidojums – Daugavas loki, tāpat visu pārējo Daugavas senleju piemeklētu Staburaga un Pērses ūdenskrituma liktenis: tie vienkārši pazustu uzplūdinājumā.

Uz kādu laiku projekta bīdītāji pieklusa, bet nu atkal dzirdam to balsis: ar to nodarbojas divas konkurējošas komandas – vienā ir Rīgas 3. ģimnāzijas direktors Andris Priekulis un savulaik par krāpšanu vainotais bijušais apsardzes darbinieks Valērijs Štamers. Šo komandu vismaz pirms kāda laika vainagoja aktieris Rolands Zagorskis, ar savu skatuvisko un vīrišķo šarmu mēģinādams apburt minētās kompānijas apciemotos iedzīvotāju kopumus, kas lielākoties sastāv no pensionāriem, kurus pierunāja ieguldīt naudu minētajā megaprojektā, kura realizēšanai, pēc Štamera domām, vajagot 90 miljardus eiro. Rolands Zagorskis, kuru šajā utopistu pulciņā esot ievilcis aktrises Esmeraldas Ermales brālis Haralds Ermalis, atzinās, ka nu jau viņš sāk nožēlot piedalīšanos "pensionāru pierunāšanā", nojaušot projekta bīdītāju apšaubāmo un puskriminālo ievirzi. Tiešām grūti izprast, kā cilvēki, kuriem galvā iekārtotas smadzenes, var ņemt par pilnu šādus mūsdienu ostapus benderus ar Lielo Vasjuku cienīgiem projektiem...

Taču otra kompānija ir nopietnāka: tajā ir ekonomists Uldis Osis, uzņēmēji Vasilijs Meļņiks, Guntis Rāvis un Gunārs Ķirsons, ekspremjers Māris Gailis, pārtikas rūpnieki Atis Sausnītis un Ivars Strautiņš, jurists Egons Rusanovs un citi, kopumā vairāk nekā 30 cilvēku. Viens no galvenajiem idejas bīdītājiem ir Uldis Pumpurs. Sākotnēji viņš bija saistījies ar Štamera kompāniju, taču laika gaitā saprata, ka tādā sastāvā Daugavas pārveides ideju nav iespējams īstenot, tāpēc nodibināja savu akciju sabiedrību.

Piedāvājam interviju ar akciju sabiedrības Latvijas kuģniecība padomes locekli un akciju sabiedrības Enerģētika un ūdens transports valdes priekšsēdētāju Uldi Pumpuru.

– Kas jūs pamudināja pievērsties projektam, kurā Daugavu paredzēts pārveidot par kuģojamu ūdensceļu?

– Dzīvē notiek daudz kas neprognozējams. Pēc izglītības esmu inženieris mehāniķis, man ir otra augstākā izglītība pa politikas līniju (Uldis Pumpurs padomju laikos ir beidzis Ļeņingradas augstāko partijas skolu – E. V.), un es nekad nedomāju, ka dzīvē kādreiz sasitīšos ar kuģniecību. Bet tā sanāca, ka es kļuvu par Latvijas kuģniecības padomes priekšsēdētāju. Pirmajos gados man bija ļoti grūti, bet es mācījos. Tad pie manis griezās Štamers un piedāvāja sākt domāt par šo vēsturisko projektu. Es teicu – varbūt. Tiešu atbildi vēl nedevu. Pēc divām nedēļām viņš atkal griezās pie manis. Es pa to laiku jau biju izlasījis dažādas grāmatas un secinājis, ka projekts ir perspektīvs. Cilvēki dzīvo un attīstās pie upēm, pie jūrām, un vēsture ir rādījusi, ka mēs izmantojam ūdeņus un ka mēs izmantojam to ģeogrāfisko potenciālu, kas mums ir dots. Es Štameram pateicu: jā, var mēģināt. Bet tajā pašā laikā es griezos pie Latvijas kuģniecības valdes priekšsēdētāja Vikmaņa kunga: varbūt varam kuģot ne tikai pa jūrām un okeāniem, bet arī pa Daugavu. Patlaban Daugava nav kuģojama, bet, ja būs, tad kravas vest no Baltkrievijas. Es sāku strādāt kopā ar Štameru un viņa cilvēkiem, tāpēc gribēju zināt, kam es varu uzticēties, uz ko balstīties, kādas zināšanas katram ir. Pagāja viens mēnesis, otrs, trešais – nekādas informācijas. Un tad es uzzināju, ka Štamers ir bijis saukts pie kriminālatbildības par naudas manipulācijām, un tad manī viss sagriezās. Es sasaucu padomi un valdi, izmainīju apstākļus tā, ka es tieku pie finanšu dokumentiem. Tad, kad es ieraudzīju, kas tajos notiek, man mati sacēlās stāvus. Tikko ienāk kāda nauda, tā momentā tiek izņemta laukā, Štamera cilvēki to lieto savām izdarībām, pērk sev bikses un brilles par to naudu.

– Iespējams, ka Štamera kompānija tagad arī dara līdzīgi.

– Manā rīcībā tagad nav faktu, lai es to apgalvotu, taču – iespējams. Tik lielā projektā, kurā figurē lielas naudas, ir jābūt ļoti uzmanīgiem. Manā mūžā lielākais bizness bija naftas bizness. To sāku kopš Padomju Savienības krišanas, un man teica: Uldi, tu saproti, kur tu esi iesaistījies? Asiņainā biznesā! Ja tu kaut ko nepareizi izdarīsi, būs nopietnas nepatikšanas. Tāpēc ir jābūt tīram un kārtīgam. To es sapratu, tāpēc aizgāju no Štamera. Kopā ar saviem domubiedriem izveidojām kompāniju, kas ietver ne tikai Daugavu, bet arī plašākas teritorijas, un tā ir akciju sabiedrība Enerģētika un ūdens transports.

– Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par šīs akciju sabiedrības mērķiem.

– Tie ir divi: īstermiņa un garākā termiņā vērtējami. Īstermiņā skatāmies zonas attīstību saistībā ar tūrismu, ar mežiem, ar loģistiku, kas saistās ar Daugavas krastu apdzīvotajām vietām. Ilgtermiņā, protams, ir Daugava, viss, kas saistīts ar kuģošanu un hidroelektrostacijām. Mēs esam uztaisījuši biznesa plānu, mēs runājām ar Baltkrievijas vēstnieku, un viņš ar rokām un kājām ir par šo projektu. Parēķinājām kravu plūsmas, tas projekta izmaksu cipars bija zīmīgs un patīkams. Tad, kad vēl biju kopā ar Štameru, man sagriezās galva par tiem briesmīgajiem skaitļiem, kurus viņš minēja, – par tiem 90 miljardiem eiro es runāju. Vajag taču ievērot kaut kādu mērenību. Lai veiktu šo projektu, ir jābūt trim pusēm – mūsu akciju sabiedrībai, Latvijas valdībai un Baltkrievijai. Šis projekts būs labs ne tikai biznesa attīstītājiem, bet arī visiem Latvijas iedzīvotājiem. 2020. gadā šis projekts jau strādās ar peļņu. Peļņas masa varētu būt ap 560 miljonu. Tas tomēr kaut kas ir. Un, ja vēl pierēķina nodokļus, tas ir ievērojams skaitlis. Mēs nupat tikāmies ar biznesmeņiem no Krustpils, Jēkabpils, Daugavpils, viņi arī attīstīs savu biznesu. Ūdensceļi ir finansiāli izdevīgāki, ekoloģiski tīrāki, dabai draudzīgāki un nav tik bīstami. Jau 1997. gada Vīnes deklarācija noteica iekšējā ūdens transporta prioritāti pār citiem transporta veidiem. Kaut arī Latvija ir Eiropas Savienības sastāvā, mēs nezin kādēļ negribam klausīt un darīt to, kas ir nolemts, neanalizējot situāciju un tikai sekojot savām emocijām, kā to tagad dara viens otrs ievērojams cilvēks.

– Acīmredzot cilvēki pamatoti baidās, ka Latvijas dabai tiks nodarīts neatgriezenisks ļaunums.

– Kādā veidā tad dabai var nodarīt ļaunumu? Ja projekts dod pienesumu, tad acīmredzot tas ir ieguldījums. Tagad runājam, ka jāattīsta transporta sistēma, un kas tad dos lielāku ieguldījumu par ūdensceļiem? Ja taisīs jaunus ceļus, tad taču iznīcinās daudzas apdzīvotas vietas, kurām šie ceļi ies pāri. Kāpēc tad neizmantot jau esošos – ūdensceļus? Tagad ir jāizpēta, kā to izdarīt. Tāpēc esam noslēguši līgumu ar vienu projektu kantori, kas par ES naudu konkursa kārtībā pētīs projekta ietekmi uz ekoloģiju. Ja eksperti teiks, ka šo projektu nedrīkst īstenot, tad arī neīstenosim. Pagaidām daudzi nodarbojas tikai ar bļaušanu, nevis domāšanu.

– Pieņemsim, eksperti projektam dos zaļo gaismu. Ar ko sāksiet? Kā tas reāli notiks? Daugava tiks bagarēta, krastu līnija iztaisnota, Daugava pārtaps par kanālu?

– Man nepatīk, ka uz emociju pamata žurnālisti un televīzijas darboņi apgalvo: bagarēs, iznīcinās! Nu, idiotisms! Tāds domu gājiens... Viņiem nav zināšanu par to, ko viņi runā. Un nevajag noniecināt otru, kas dara darbu. Ja es nezinu, tad es stāvu klusu. To, kā tas notiks, parādīs zinātniskā izpēte. Jāņem vērā tas, ka patlaban mēs dzīvojam elektroenerģijas trūkumā. Ignalinas AES ir zudusi, bet tajā pašā laikā Baltkrievijai un Krievijai trūkst elektroenerģijas. Baltkrievi tagad domā par hidroelektrostaciju būvi, viņi gatavojas uz Daugavas celt trīs vai četras HES, un tad ūdens līmenis – gribi vai negribi – izmainīsies arī Latvijas teritorijā. Ko tad mēs te tagad bļaustāmies? Tāpēc gribam noorganizēt, lai mūsu Satiksmes ministrija atbalsta starpvalstu sarunas ar Baltkrieviju, lai tā noorganizē darba grupu šīm sarunām par sadarbību un kopīgu ūdensceļu un loģistikas sistēmas izveidi. Tas nesīs pozitīvu ietekmi mums visiem. Kādreiz ar Baltkrieviju neviens negribēja runāt, tagad situācija ir mainījusies, mēs esam ieinteresēti, lai produkcija no Baltkrievijas nāktu uz Latvijas ostām un pēc tam tālāk uz Eiropu. Dabai nekas netiks izdarīts! Vides ministrija patlaban bļauj par Daugavas lokiem, kurus šis projekts it kā iznīcinātu, bet mēs sakām – šie loki tiks nostiprināti, kuģošanas ceļš tiks norobežots, līdz ar to upes īpatnības saglabās. Darīsim visu, lai nekur nebūtu stāvošs, smirdošs ūdens, atjaunosim Padomju Savienības laikā iznīcināto.

– Jūs apgalvojat, ka dabas ainava netiks mainīta?

– Protams, netiks.

– Publiski izskanējušas ziņas, ka zem ūdens pat varētu nonākt viena otra pilsēta.

– Muļķības. Nu, muļķības!

– Piemēram, Pļaviņas.

– Tieši otrādi! Pāri par 100 000 latu no valsts budžeta katru gadu aiziet plūdu seku likvidēšanai. Pēc mūsu projekta realizācijas plūdu sekas vispār tiks likvidētas. Pie Jēkabpils vai Krustpils tiks celta hidroelektrostacija, tiks applūdināti kādi 700 hektāri, un cilvēkus no turienes pārvietos. Taču tagad mēs maksājam naudu tikai par to, ka tas cilvēks tur dzīvo, un tikai tāpēc, ka tā vieta applūst.

– Vai esat pētījis citu valstu pieredzi šādu lielu projektu bīdīšanā? Atceros, Krievijā reiz radās diezgan plānprātīga ideja mainīt upju tecēšanas virzienu.

– Dzīves ritējumu nevar izmainīt, tāpat arī upes ritējumu nav iespējams mainīt. Ar varu, protams, var, taču viss, kas tiek darīts ar varu, beidzas ar ļaunu.

– Vai Eiropā ir līdzīga pieredze upju

pārveidošanā?

– Jā. Piemēram, Holandē 80% kravu iet pa ūdensceļiem. Anglijā un Vācijā ir līdzīgi. Ūdensceļš ir reizes 60 lētāks par autotransportu, piecas reizes lētāks par dzelzceļu.

– Un tomēr – kādā veidā domājat padziļināt Daugavas gultni?

– Automātiski. Ja jau HES taisa baltkrievi, tad tas ūdens automātiski

pacelsies.

– Manuprāt, būs tieši otrādi: ūdens līmenis pacelsies Baltkrievijā augšpus viņu hidroelektrostacijām, savukārt mums ūdens pietrūks.

– Ja citu pēc citas uzbūvē hidrostacijas, tad ūdens līmenis visu laiku ir augsts. Un tad arī nebūs stāvošā ūdens smirdošās peļķes. Rakšana, ja notiks, tad notiks tikai tur, kur būvēs slūžas.

– Tad, kad cēla Pļaviņu HES, tika iznīcināts Staburags, Pērses ūdenskritums, Kokneses pilsdrupas un citas skaistas vietas. Jūsu projekts,

iespējams, arī pabāzīs zem ūdens daļu Latvijas skaistuma.

– Domāju, ka visa Latvija ir skaista. Bet tik emocionāli piepildītu vietu kā Staburags un Pērses ūdenskritums vairs nebūs. Domāju, ka, realizējot šo projektu, ir pat iespējams atjaunot Staburagu. Taču grūti pateikt, vai tas būs ekonomiski izdevīgi, jo ir pagājuši vairāki gadu desmiti kopš Pļaviņu HES celšanas.

– Jā, Pļaviņu HES beidza būvēt 1966. gadā.

– Tāpēc nevar zināt, kā tas Staburags tagad izskatās, tik ilgi bijis zem ūdens. Mēs esam tādi paši cilvēki kā visi pārējie, un mums nav nodoma darīt ko ļaunu. Vienkārši mēs gribam paņemt no dabas to, kas mums var noderēt.

– Cilvēku emocionālā attieksme pret šāda veida projektiem ir saglabājusies kopš Staburaga applūdināšanas laikiem, tā ir uzbangojusi tad, kad Daugavpils HES projekts tika noairēts, pateicoties Dainim Īvānam, jo skaistā, daudzviet neskartā daba ir vienīgā bagātība, kas mums palikusi. Kā jūs domājat pārliecināt Latvijas sabiedrību par sava projekta vērtību?

– Cilvēks pēc dabas ir ļoti emocionāls, un reizēm mēs ar savām emocijām izdarām daudz sliktu lietu, kuras pēc tam grūti labot un grūti dabūt atpakaļ. Ko Dainis Īvāns izdarīja, to jau dzīve ir parādījusi: mēs tagad zinām, ko viņš var un ko nevar. Viņš no politikas aizgāja prom tāpēc, ka operēja nevis ar veselo saprātu, bet gan ar emocijām. Tāpēc mēs vispirms veiksim ekoloģisko ekspertīzi, lai izslēgtu emocijas. Esam uzsākuši starpvalstu sarunas ar Baltkrieviju, lai pierādītu biznesa potenciālu. Bezdarba problēmu risinājums varētu visvairāk pārliecināt cilvēkus par projekta nepieciešamību.

– Kas notiks, ja Latvijas sabiedrība nostāsies kategoriski pret jūsu plāniem? Ja tauta pieprasa referendumu?

– Lai referendumu taisa tā otra kompānija ar Štameru priekšgalā. Es teiktu, ka tas ir idiotisms – rīkot referendumu uz emociju pamata. Esmu personiski bijis tajos novados, kas iziet uz Daugavas krastiem, un es zinu, kas tur notiek. Tas ir ārprāts. Tur ir nesakārtota vide, bezdarbs. Daudz runājam par tūrisma veicināšanu. Bet kurš tad uz turieni brauks, ja tur būs tāds bardaks?! Tāpēc vide ir jāsakārto, un mēs to izdarīsim.

– No kurienes ņemsiet finansējumu?

– Uldis Osis nupat ir ticies ar Eiropas Attīstības bankas viceprezidentu, kas izrādīja lielu interesi par šo projektu, ir aktuāla arī investoru piesaiste.

– Kāda, jūsuprāt, ir kopīgā ieguldījumu summa?

– Kādi divi miljardi eiro.

– Kāpēc tik maz, salīdzinot ar Štamera plāniem?

– Ar to pietiek, par to liecina aprēķini. Par 90 miljardiem var runāt cilvēks, kurš pats neko nav nopelnījis un neko nesaprot no finansēm.

– Kanālu uz Dņepru arī raksiet?

– Nu, nieki. Mums pilnīgi pietiks ar Baltkrieviju. Šī valsts strauji attīstās, viņi varēs savas preces pa taisno aizgādāt līdz Baltijas jūrai un tālāk.