Vilks: Jāboikotē tās iestādes, kas pārmērīgi paaugstina cenas

Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība).

– Šis ir brīdis, kad ir jāsāk rakstīt vēsture par tiem, kam ir vislielākie nopelni, panākot Latvijas pievienošanos eirozonai. Kādi bija grūtākie soļi šajā ceļā?

– Jautājums par iestāšanos eirozonā kļuva aktuāls tikai kādu laiku pēc tam, kad mēs bijām iestāju

šies Eiropas Savienībā. 2004. gadā nebija vērojami kaut kādi valūtu riski. Tobrīd viss notika prognozējamās sliedēs. Nebija jautājumu par eiro vai par eirozonu, jo cilvēki vairāk fokusējās uz dalību ES. Par eiro viedoklis bija, ka agrāk vai vēlāk uz eiro būs jāpāriet, ka tā ir laba lieta, valūta ir stipra utt.

Nākamais solis bija 2006. gada 6. martā apstiprinātais Latvijas Nacionālais eiro ieviešanas plāns. Tad arī sākās reāls darbs, lai sagatavotos eiro ieviešanai. Tad bija jāapzina nepieciešamās likumdošanas izmaiņas un citi jautājumi. Kā pirmā eiro projekta vadītāja ir jāmin Sanita Bajāre, kura šobrīd ir valsts sekretāre Finanšu ministrijā. Viņa ir pirmais cilvēks, kas nodrošināja eiro ieviešanas procesa uzraudzību un koordinēšanu no paša sākuma.

– Latvija tolaik pat nemēģināja iestāties eirozonā. Lietuva 2007. gadā mēģināja, bet viņus neuzņēma.

– Lietuvieši neizpildīja visus formālos kritērijus. Viņiem inflācijas rādītājs bija nedaudz virs pieļaujamā. Turklāt reģionālais fons tajā laikā bija nedrošs. Citās Baltijas valstīs – Latvijā un arī Igaunijā – bija vērojams inflācijas sprādziens. Tie bija pirmie signāli, ka Baltijas valstu ceļš uz eiro būs ilgāks. Taču Latvija tehniski sāka gatavoties pārejai, apzinot jautājumus par likumdošanu, apzinot Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas prasības. Tolaik sākās viedokļu apmaiņa ar uzņēmējiem par kopējo sadarbību, lai ar laiku Latvija kvalificētos eirozonai. Kad 2008. gadā sākās finanšu krīze, tad eiro ieviešana uzreiz kļuva par galveno stratēģiju. Manuprāt, tā bija pareiza pieeja. Mums tika noteikts konkrēts mērķis – panākt Latvijas atbilstību Māstrihtas kritērijiem, respektīvi, būt fiskāli stabilai ekonomikai un panākt izaugsmi. Galu galā sanāca pat labāk, nekā mēs gaidījām. Visus krīzes gadus mums bija vēlme nodrošināt Māstrihtas kritēriju izpildi. Tālāk bija ļoti smags darbs gan Finanšu ministrijai, gan Latvijas Bankai, 2012. gada laikā mēģinot saprast, vai mēs atbildīsim kritērijiem vai nē. Liels darbs kopā ar Latvijas Bankas vadītāju tika paveikts pagājušā gada beigās un šā gada sākumā, tiekoties ar citu valstu centrālo banku vadību un eirozonas valstu finanšu sistēmu vadītājiem, skaidrojot Latvijas virzību un panākumus, ka mēs varam izpildīt Māstrihtas kritērijus ilgtermiņā un nākotnē vairāk neplānojam uzvesties tik neadekvāti kā iepriekš. Ka mēs, līdzīgi kā Igaunija vai Somija, būsim valsts, uz kuru var paļauties, kuras vadība neblefos un neizvairīsies no kopējās atbildības. Šajā laikā vislielākā slodze bija Finanšu ministrijai un Latvijas Bankai. Tas ir abu institūciju kopējs nopelns. Turklāt tas nebūtu bijis iespējams, ja sabiedrība iepriekšējos gados nebūtu sapratusi, ka krīze ir jāpārvar un valstij finanšu jomā ir jānostājas uz savām kājām.

– 2008. gada nogalē, kad Latvija jau bija tuvu valsts bankrotam, Vitālijs Gavrilovs un citi uzņēmēji aicināja pāriet uz eiro vienpusējā kārtā. Varbūt, ja Latvijas valdība lūgtu mūs uzņemt eirozonā 2008. gada decembrī, tad par mums iežēlotos. Vai bija šāda iespēja iekļūt eirozonā?

– Es ik pa laikam esmu dzirdējis šo jautājumu. Ir arī konkrēts piemērs – Melnkalne, kura vienpusēji kā savu nacionālo valūtu ir pieņēmusi eiro. Arī Ekvadora, Panama, Argentīna un vēl vairākas valstis izvēlējās iekšējos norēķinos lietot citu valstu valūtas, un viss notiek. Taču tad, ja mēs būtu vienpusēji pārgājuši uz eiro, tad tā nebūtu uzņemšana eirozonā. Mums tik un tā kaut kad būtu jāiziet iestāšanās procedūra. Šāds solis 2008. gadā būtu vairāk nekā tracinošs pasākums, kurš nekādā ziņā mums nepalīdzētu pietuvoties eirozonai. Vienpusēju pāreju uz citu valstu valūtu var izmantot tiešām ļoti sarežģītā laikā, lai novērstu sprādzienbīstamu sociālās attīstības scenāriju.

– Melnkalnē eiro tika lietots lielākajā daļā norēķinu. De facto situācija pārtapa par de iure. Visi jau tāpat norēķinās ar eiro, un valdība tikai oficiāli atzina, ka tā ir vietējā norēķinu vienība. Mums jau arī liela daļa biznesa jau sen lietoja norēķinos tikai eiro, sākot ar auto tirdzniecību, beidzot ar nekustamajiem īpašumiem.

– Latvijā pāris gadus pēc iestāšanas Eiropas Savienībā auto un nekustamo īpašumu tirdzniecība no dolāra pārgāja uz eiro. Pirms tam tas bija izteikts dolāra tirgus. Savukārt Melnkalne nav definējusi, vai un kā tā virzīsies uz integrāciju eirozonā. Tā nav juridiski noformēta iestāšanās eirozonā. Nākotnē redzēsim, kāda būs Eiropas bankas un Eiropas Komisijas politika attiecībā uz šādu eiro ieviešanas modeli.

– Jūs pieminējāt, ka valdība neblefos. Pagājušajā nedēļā ar kolēģiem iegāju kafejnīcā Sala, kur vienas dienas laikā picas cena tika pacelta no 50 uz 56 santīmiem, ievārījuma maizītes cena no 25 uz 28 santīmiem. Septembrī noticis 12% cenu pieaugums. Oficiāli mums ir deflācija. Viena patiesība skan no Statistikas pārvaldes un valdības ēkas, kamēr pavisam cita patiesība ir uz ielas un supermārketu plauktos. Jautājums, vai tā ir blefošana? Precēm, kuras nav iekļautas uzraugāmo preču sarakstā, cenu pieaugums ir krimināls.

– Attiecībā par cenu celšanos, tad septembris vēl bija brīdis, kad cenas vēl nebija obligāti jānorāda divās valūtās. Es rīkošos vienkārši, ja precēm, kuras es pērku, cena būs neadekvāta, tad es prasīšu, lai man izskaidro, kāpēc tā ir. Protams, bieži vien pārdevējs neko neprot paskaidrot. Ar kaut ko līdzīgu sabiedrība saskārās aptuveni pirms desmit gadiem, kad bija izmaiņas nodokļu likmē un frizētavas un vēl citas iestādes nodokļu izmaiņas izmantoja, lai palielinātu savu pakalpojumu cenas. Mana pirmā reakcija bija boikotēt tās iestādes, kas pārmērīgi paaugstināja cenas. Tagad ir laiks, kad sabiedrībai vajadzētu pastiprināti pievērst uzmanību notiekošajam. Principā, inflācijas aprēķināšana, balstoties uz patēriņa cenām, notiek tieši tāpat kā iepriekšējos gados, metodoloģija nav sevišķi mainījusies. Preču grupas laiku pa laikam tiek mainītas. Ja ir tādas preču un pakalpojumu grupas, kuru cenas ir strauji pieaugušas, tad ir jāvērtē, cik liels ir attiecīgo preču īpatsvars patēriņa grozā.

– Klīst baumas, ka ar tirgotājiem ir panākta vienošanās: tirgotāji necels cenas tikai «uzraugāmajām» precēm. Savukārt neuzraugāmajām precēm ir pilnīga cenu celšanas brīvība. Šai grupai tirgotāji drīkst celt cenas, lai kompensētu peļņas zudumu par uzraugāmo preču cenu necelšanu.

– Jautājums ir, kas tās par precēm, vai cilvēki var bez tām iztikt. Lielākoties uzraugāmo preču grupā ir iekļautas tās preces un pakalpojumi, kurus cilvēki visvairāk lieto. Ievārījuma maizīti Rīgas centra kafejnīcā var pirkt vai arī nepirkt. Tas nav pirmās nepieciešamības jautājums. Šādu piedāvājumu var arī ignorēt, aizstājot ar citu produktu citā veikalā vai kafejnīcā. Ja jau patiešām ir tik liels cenu kāpums, ko arī es esmu novērojis vienā otrā vietā attiecībā uz saldumiem, tad acīmredzot ir pieprasījums. Tirgotāji nevarētu ilgstoši uzglabāt savas maizītes, ja neviens nepirktu viņu preces par paaugstināto cenu. Pieprasījuma un piedāvājuma izmaiņas, kas ir nejauši sakritušas ar eiro ieviešanas laiku, notiktu arī tad, ja eiro nemaz netiktu ieviests. Tās nav jāsaista cēloņu un seku ķēdē kopā ar pāreju uz eiro.

– Valdība un Latvijas Bankas vadība apgalvo, ka, ieviešot eiro, sāksies īsts investīciju bums. Aina, kas redzama šodien, ir pilnīgi pretēja. Aldaris pārtrauc ražošanu, Dressman iet projām no šīs zemes. Sanāk tā, ka, ieviešot eiro, notiek pilnīgi pretēji procesi, ražošana tiek pārtraukta un investīcijas no Latvijas tiek izvestas.

– Es domāju, ka tā būtu noticis neatkarīgi no eiro ieviešanas, jo uzņēmumos tiek pieņemti lēmumi, izvērtējot visdažādākos argumentus. Es negaidu, ka, pārejot uz eiro, investīcijas būs uzreiz un tagad. Manuprāt, investīciju pieaugums būs vidējā termiņā – ātrākais pēc gadiem trijiem. Tad arī varēs izvērtēt, cik liels ir bijis izrāviens. Attiecībā uz Aldari ir pavisam citi cēloņi. Vienam īpašniekam pieder divas līdzīgas rūpnīcas divās blakus esošās valstīs. Vienā valstī patēriņš pieaug, bet otrā valstī patēriņš ir stagnējošs. Šie ir apstākļi, kurus izvērtē ārvalstu investori, pirms pieņemt lēmumu, kurā valstī ražošanu samazināt. Attiecībā uz Dressman, manuprāt, atbilde ir cita. Latvijā ienāk jauni zīmoli, jaunas tirdzniecības ķēdes. Vienam investoram ir panākumi, citam ir ilgstoša stagnācija. Ja stagnācija ir bijusi pietiekami ilga, ja uzrodas jauna konkurence, tad ir pilnīgi loģiski koncentrēt resursus citā zemē, kurā panākumi ir lielāki. Neviens neietu projām, ja tirgū klātos ļoti labi. Tātad šeit ir problēmas ar pārdošanas apjomiem.

– Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs pauda vēlmi, ka būtu vajadzīgs ilgāks posms, kura laikā Latvijas valstī netiek mainīti nodokļi. Katrs rudens nāk ar revolucionārām pārmaiņām nodokļu sistēmā. Katru rudeni, lemjot par valsts budžetu, tiek pārkārtota nodokļu sistēma, mainot spēles noteikumus daudzās nozarēs.

– Arī es labprātāk redzētu lielāku prognozējamību Latvijas nodokļu sistēmā. Nepārtrauktie ultimāti un politiķu vēlme sevi pozicionēt rada ļoti lielu spiedienu Finanšu ministrijai, taču budžeta pieņemšana ir virsmērķis, kas ir pamats valsts ekonomikas stabilitātei. Par vienu lietu es esmu pārliecināts – tuvākajos gados, pie jebkuras sakarīgas valdības kombinācijas, darbaspēka nodokļiem būs lejupejoša virzība. Es ļoti ceru, ka tas netiks kombinēts ar kaut kādu nodevu vai citu nodokļu palielināšanu.

– Klausoties priekšvēlēšanu priekšbudžeta debates, mēs uzzinājām daudz ko jaunu. Man bija šoks, dzirdot, ka cilvēks liellopu taukus var ēst kilogramiem, bet cūku tauki ir tik indīgi, ka tie ir jāapliek ar īpašu akcīzi... Kas no 2013. gada rudens fiskālajiem izgudrojumiem beigās parādīsies budžeta pavadošajos likumos?

– Finanšu ministrija neatbalstīja ideju par īpašas akcīzes uzlikšanu taukvielām vai citiem produktiem. Ja mēs to darītu, tad saskartos ar divām lielām problēmām. Pirmkārt, ir jomas, kur tas var ievērojami kaitēt Latvijas uzņēmējdarbībai. Uzņēmēji var pārcelt savas ražotnes uz ES valstīm, kurās šādi nodokļi nav ieviesti. Otrkārt, lai vai kāda būtu nodokļu politika, veselīgā dzīvesveida nodrošināšanu nosaka ģimenes tradīcijas. Var celt nodokļus, kā grib, bet, ja ģimenei ir vienalga, kādi produkti tiek patērēti, kam tiek tērēta nauda, tad deklarētais mērķis – veselīga pārtika – netiks sasniegts. Man bija īpaša saruna ar Dānijas finanšu ministru par sekām, kuras izraisīja tā sauktais tauku nodoklis Dānijā. Liela valsts varbūt var atļauties spēlēties ar šādiem nodokļiem, bet maza valsts, kura robežojas ar valstīm, kas piekops atšķirīgu nodokļu politiku, tā spēlēties nevar. Cilvēkam nevar uzspiest citu ēdienkarti, ja viņš to nevēlas. Cilvēks vienalga lietos savus ierastos produktus arī tad, ja tas maksās vairāk. Tas ir izglītības jautājums. Ar nodokļiem vien cilvēkus pie veselīga dzīvesveida nevar pieradināt.

Otrkārt, «ostu nodoklis» ir ieguvis saprātīgas kontūras. Manuprāt, var diskutēt, kādā veidā var uzlabot ostu menedžmentu, bet cerēt, ka šī joma momentā valsts budžetā ienesīs 30–40 miljonus, bez jebkāda iespaida uz tautsaimniecību, nav pareizi. Par dabas resursu nodokli vēl notiek diskusijas. Latvijā dabas resursu nodoklis kopumā ir salīdzinoši neliels nodokļu ieņēmumu avots. To varētu pakāpeniski palielināt, izlīdzinot atšķirību ar citām valstīm. Autogāzei nodoklis ir tikai nedaudz palielināts. Manuprāt, valsts budžeta projekta pavadošajos likumos vairāk nav izteikti satraucošu pozīciju.

– Kādi ir rādītāji, kāds ir budžeta deficīts, galvenās aprises?

– Es domāju, ka pats svarīgākais, ko mēs no krīzes esam iemācījušies, ir rūpēties par fiskālo disciplīnu.

Konsolidētā kopbudžeta (kopā ar pašvaldībām) ieņēmumi 2014. gadam ir plānoti 8,58 miljardu eiro apmērā, bet izdevumi 8,75 miljardi eiro. Līdz ar to konsolidētā kopbudžeta deficīts pēc naudas plūsmas tiek prognozēts 0,17 miljardi eiro jeb 0,7% no IKP. Saskaņā ar vidēja termiņa makroekonomiskās attīstības un fiskālās politikas ietvaru 2014.–2016. gadam, nākamgad ekonomikas izaugsme tiek plānota 4,2% apmērā, bet turpmākajos gados 4,0% apmērā no IKP.

Gatavojot 2014. gada budžeta projektu, valdība ir noteikusi par prioritāti sabiedrības ienākumu nevienlīdzības mazināšanu. Jāuzsver arī tas, ka nākamais gads iesāksies nu jau eiro zīmē. Šobrīd ar valsts rādītājiem Māstrihtas kritēriju izpildē atrodamies godpilnajā augstākajā vietā Eiropas Savienības dalībvalstu vidū. Pēc ilgām, tomēr konstruktīvām sarunām budžeta izstrādē ir jāturpina darbs gan pie ienākumu nevienlīdzības mazināšanas, nodarbinātības un darba produktivitātes nodrošināšanas, lai veicinātu ikviena Latvijas iedzīvotāja labklājību.

Nākamā gada valsts budžets ir sabiedrības ienākumu nevienlīdzības mazināšanas budžets, jo valdība ir izpildījusi gan uzņēmējiem, gan iedzīvotājiem iepriekš doto solījumu par darbaspēka nodokļu samazinājumu, tikai veikusi to sociāli atbildīgāk, nekā vienkārši samazinot iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmi, kas būtiskāku ieguvumu dotu tikai lielāko algu saņēmējiem.

Nākamā gada budžets satur ļoti nozīmīgus un Latvijas sabiedrībai vajadzīgus lēmumus izglītības, veselības, kultūras, satiksmes un sociālās aizsardzības jomās. Tā, piemēram, no nākamā gada valdība piešķir papildu finansējumu skolotāju, medicīniskā personāla un citu publiskā sektorā strādājošo algu

palielināšanai.

– Viens no argumentiem pret eirozonu bija, ka mēs stājamies zonā, kurā nav īsti skaidri noteikumi, izskatās, ka Latvija ir teju vai vienīgā valsts, kas izpilda Māstrihtas kritērijus.

– Trīs valstis – Igaunija, Latvija un Luksemburga – izpilda Māstrihtas kritērijus, Somija ir ļoti tuvu un varētu izpildīt, ja to šogad nepiemeklētu recesija. Mēs esam eirozonā, un mums ir visas iespējas būt atklātākiem, būt prasošākiem pret kolēģiem nekā laikā, kad bijām uzgaidāmajā telpā. Es personiski nebaidīšos runāt, un man nav problēmu korektā veidā norādīt uz tiem, kas noteikumus neievēro. Labā ziņa ir tā, ka Eiropas Savienība tagad pieprasa fiskālo disciplīnu. Es ļoti ceru, ka ES vadība nekautrēsies norādīt un arī finansiāli sodīt, piemēram, Franciju vai Itāliju, vai kādas citas lielās valstis. Manuprāt, budžeta deficīta lielums nav tā lielākā problēma, kuru nevarētu nekādi atrisināt. Valstu parādu apjoms jau ir ļoti sarežģīts jautājums. Māstrihtas kritēriji to nosaka 60% lielumā pret IKP. Šis punkts šobrīd nav adekvāts. Latvijai valdības parāds ir zemāks par 40% no IKP. Pie 60% līmeņa balansē Vācija, Francija un Nīderlande. Savukārt Itālijai, Grieķijai, Īrijai un daudzām citām valstīm parāds ir 100% un lielāks. Ja parāds ir 100% pret IKP, tad to nevar īsā laikā samazināt līdz 60%. Var nodeldēt, varbūt, 1–2% gadā, ja ir laba apņemšanās un normāla attīstība. Dienvideiropas valstīm tas ir principā neizpildāms rādītājs, kuru tomēr vajadzētu revidēt.

– Viena no šā rudens diskusijām bija par sociālo nodokli autoratlīdzībai. Žurnālistu asociācija vērsās Finanšu ministrijā, pieprasot aplikt ar sociālo nodokli autoratlīdzības. Savukārt, ja mēs raugāmies uz kopainu, tad šobrīd liela daļa izdevēju pārtrauc darba attiecības vispār un algas vietā maksā tikai autoratlīdzības, bet citi sadalīja uzņēmumu mikrouzņēmumos un maksā mikrouzņēmuma nodokļus, faktiski liedzot jebkādu sociālo aizsardzību saviem darbiniekiem.

– Mēs esam atlikuši nodomu iekļaut budžeta likumprojektos jautājumu par sociālo nodokli attiecībā uz autoratlīdzību. Šis jautājums vēl ir jāizdiskutē pašām nozarēm un tad jāvienojas par kopēju, racionālu slēdzienu. Tas ir jautājums, kuru, manuprāt, nevajadzētu pārforsēt.

Problēmas ir gan darba devējam, gan darba ņēmējam. Ir jādiskutē, kāds ir labākais risinājums, kurš varētu būt daudzšķautņains. Turklāt es dzirdēju atšķirīgas pieejas no elektroniskajiem medijiem un no preses izdevējiem. Šis jautājums ir sarežģīts, tāpēc mēs laikus reaģējām un izņēmām šo jautājumu no budžeta likumu paketes, lai visas iesaistītās puses atrastu labāko kompromisu.