Zemnieku kooperatīvā sabiedrība Latraps uzņēmusies atjaunot alus izejvielas iesala ražošanu Latvijā.
Latraps ir pieteicis to, ko līdz šim nav spējis neviens atjaunotajā Latvijas Republikā. Tas šķiet neticami, bet ar iesala ražošanu mūsdienu līmenī Latvijā vispār neviens nav nodarbojies. Daži alus brūži gan ir pamēģinājuši apgādāt sevi ar pašražotu iesalu, bet to varētu nosaukt par labās gribas izrādīšanu vai seno iemaņu saglabāšanu. Pasaulē pa to laiku tika apgūtas pavisam citas iekārtas – tik augstražīgas un dārgas, ka ieguldīt tajās naudu pirms Latraps neviens neriskēja. Drošāk bija importēt iesalu pamatā no Lietuvas.
Bažas par iesala rūpniecības ieviešanu Latvijā rada šeit pieteiktā elektrības cenu celšana, bet mierinājumam kalpo tas fakts, ka arī Lietuvā pēc Ignalinas atomelektrostacijas slēgšanas enerģētikas sektors pārdzīvo grūtu laiku. Draudus Latrapa biznesa projektam rada iespējamība, ka lietuviešiem izdosies tikt pie lētākas poļu un zviedru elektrības.
Šobrīd jaunās iekārtas darbojas izmēģinājuma režīmā. Pirmais uz Latvijā ražoto iesalu ir pieteicies Aldaris. Starp Aldari un Latrapu ir noslēgts nodomu protokols. «Mums ir noteiktas iesala kvalitātes prasības iesala ražotājiem. Tas pats attiecas arī uz iesalnīcu Staļģenē. Mēs esam pārrunājuši, kādas kvalitātes iesals mums ir nepieciešams, un tagad speciālisti iesalnīcā strādā pie tā, lai šīs kvalitātes prasības izpildītu,» stāsta Aldara galvenais alus meistars Valdis Čunka.
Alus pamatizejvielas ir ūdens, apiņi, raugs un miežu iesals, ko iegūst, mērcējot, diedzējot un kaltējot alus miežu graudus. Iesala kvalitāti nosaka gan graudu šķirne un kvalitāte, gan iesala gatavošanas process. Cits dalījums ir starp gaišo, tumšo un karamelizēto miežu iesalu. Katrs iesala veids ir paredzēts izmantošanai atšķirīgu alus šķirņu ražošanā. Staļģenes iesalnīca startēs ar gaišo iesalu.
Gan V. Čunka, gan Latraps iesalnīcas vadītājs Agris Stauģis uzsver to, cik komplicēta ir iesala gatavošana. Pasaules prakse parāda, ka izdevīgāk ir nodalīt iesala ražošanu no alus brūvēšanas, toties apvienot iesala ražošanu ar speciālu alus miežu audzēšanu, ko Latrapa biedri tagad jau dara. Iesalā aiziet apmēram puse no sākotnējās graudu masas, bet A. Stauģis piebilst, ka šādu salīdzinājumu izteikšanā jābūt ļoti precīziem. Lai saražotu kvalitatīvu iesalu, graudi jāšķiro un jābrāķē, tāpēc iesala iznākumu var izteikt dažādi attiecībā pret graudu daudzumu dažādos iesala gatavošanas posmos. Iesala iznākums pret graudiem varētu būt uzskatāms arguments, kāpēc izdevīgāk ir tuvināt iesala ražošanu graudu audzēšanai, nevis vest, piemēram, uz Aldari graudus, no kuru masas puse līdz alus brūvēšanai nenonāktu. Tajā pašā laikā ir atmaksājusies graudu vadāšana no Latvijas uz Lietuvu, lai tur iegūtu iesalu Latvijas vajadzībām. Daudzi apstākļi ir noteikuši to, kāpēc Latvija ilgi iztikusi bez vietējā iesala. Tomēr tagad ir cerības, ka pavasarī Latvijā parādīsies no vietējā iesala brūvēts alus.