Eiro Latvijā: Pieci gadi ērtību un bažu

ĻOTI SVARĪGI VĀRDI, ja jau tos saka Latvijas Republikas Ministru prezidents Māris Kučinskis un Eiropas Komisijas viceprezidents Valdis Dombrovskis © Vladislavs Proškins, F64 Photo Agency

2019. gada iestāšanās aizsāka apaļo gadskārtu sēriju Latvijas pārejai uz eiro lietošanu kopš 2014. gada 1. janvāra. Vai pirmie pieci eiro gadi pārliecina, ka patiešām sekos arī 10, 25, 50 un 100 gadu jubilejas?

Oficiālo atbildi par eiro nākotnes izredzēm sniedza Latvijas valdības, Eiropas Komisijas un Eiropas Centrālās bankas kopīgi rīkots pasākums 7. un 8. janvārī Rīgā, Melngalvju namā. Tur notika konference Pieci gadi ar eiro. Pie viena tika atzīmēti arī pirmie 20 gadi, kopš eiro vispār ir palaists apritē (1999. gada 1. janvārī kā tikai bezskaidrā nauda, kas arī rokās un makos turamo formu ieguva 2002. gada 1. janvārī).

Oficiālā atbilde skan tā, ka ar eiro Latvijā un vispār ar eiro viss esot labi. «Eiro ieviešana bija vēl viens pamatakmens, kas palīdzēja nostiprināt Latvijas neatkarību un veicināt tās iekļaušanos ekonomiski attīstītāko pasaules valstu saimē,» paziņoja Latvijas Ministru prezidents Māris Kučinskis. «Gaidas, kas bija saistībā ar eiro ieviešanu, ir materializējušās,» apliecināja EK viceprezidents, bet 2014. gada 1. janvārī vēl Latvijas Ministru prezidents Valdis Dombrovskis. Ar atzinību par Latvijas ekonomikas sabalansētās izaugsmes panākumiem pēc eiro ieviešanas klajā nāca ECB viceprezidents Luiss de Gindoss.

Investīciju pieauguma nav

Gan paši prominentākie runātāji, gan daudzi pēc viņu runām sekojošo debašu dalībnieki neapgāja skaitliski uzkrītošo faktu, ka eiro ieviešana nav palielinājusi investīcijas Latvijas ekonomikā. Centrālā statistikas pārvalde liecina, ka mirkli pirms eiro ieviešanas 2013. gada 3. ceturksnī nefinanšu investīcijas Latvijas ekonomikā bijušas kopā 769 miljoni eiro (CSP jau veikusi toreizējo latu vērtības pārrēķinu uz eiro; nefinanšu investīcijas nozīmē to, ka naudas kustībā, kas legāli nevar notikt citādi kā starp bankām, ņemta vērā tikai banku klientu, nevis pašu banku nauda). Jau 2014. gada 3. ceturksnī investīciju apjoms bija kļuvis mazāks, un šā gada 3. ceturksnī, ar kuru pagaidām beidzas CSP uzrādīto datu rinda, faktiskais investīciju apjoms nav lielāks. Nomināli tagadējie 789 miljoni ir vairāk par toreizējiem 769 miljoniem, bet tagadējo eiro pirktspēja ir mazāka patēriņa cenu, ražotāju cenu, būvniecības izmaksu un jebkurā citā ekonomikas segmentā. Skaidrojums bija tāds, ka eiro ieviešana Latvijā sakrita ar Krievijas un Ukrainas konflikta sākumu, mazinot reģiona pievilcību ieguldījumiem. Desmit gadu ir mūžība

V. Dombrovskim tagad ir ļoti ērti aizrādīt ES dalībvalstīm, ka eiro nav garantija investīciju pieplūdumam neatkarīgi no tā, kas notiek valstu iekšienē. Protams, ka šīm norisēm jābūt pievilcīgām. Kuras norises nav pievilcīgas, tās jāreformē. M. Kučinskis izteica gatavību reformēt jebko, bet tikai ar nosacījumu, lai sabiedrība «netic brīnumiem». M. Kučinska izpratnē šāda ticība ir prasības ātri pārliecināties, ka piepildās solījumi, kuru dēļ reformas tiek veiktas. Nē, neko tādu prasīt nedrīkst. Vajag tikai «grūti strādāt, lai pakāpeniski vairotu savu turību un ticību nākotnei» nezināmā tālumā. M. Kučinska nostāja atgādināja no Vidusāzijas atnākušo nostāstu par dzīves gudro Hodžu Nasredinu, kurš apsolījis hanam iemācīt ēzelim cilvēku valodu desmit gadu laikā, par ko jau tūlīt saņēmis no hana zīda halātu un citas labas lietas. Par hanam doto solījumu viņš atklāti teicis, ka cilvēku valodu ēzelim neiemācīs, bet desmit gadu ir pietiekami ilgs laiks, lai vai nu ar hanu, vai ēzeli, vai Hodžu notiktu kaut kas tāds, kas atbrīvos Hodžu no atbildības par solījuma neizpildīšanu. Šā nostāsta mācība ir tāda, ka reformu rezultātu gaidīšana desmit gadu garumā jau ir tas pats, kas rezultātu gaidīšana mūžīgi. Uz kāda pamata reformu sākumā varētu spriest, ka solītās reformas tiešām ir reformas? Kas garantē, ka īstenībā nenotiek darbību imitācija vai pat muļķošanās, kuras dēļ viss kļūs tikai sliktāk gan pēc gada, gan pēc desmit gadiem? Vai varbūt EK zina, kas tagadējā situācijā ir un kas nav reformas ES dalībvalstīs?

Reformu vietā muļķības

Konference deva iespēju uzdot V. Dombrovskim jautājumu, vai ir kritērijs, pēc kāda atšķirt pareizas reformas no reformu solījumiem un kā šādu kritēriju piemērot Latvijai, kurā 2018. gads pagāja kā varenu reformu gads. V. Dombrovskis atbildēja, ka «reformu novērtējums jābalsta uz faktiem». Attiecībā uz Latviju EK tā esot rīkojusies un aizrādījusi M. Kučinska valdībai par pieteikto reformu trūkumiem. Finanšu nozarē tās samazinot valsts ieņēmumus un nerisinot ienākumu nevienlīdzības problēmu un medicīnas nozarē apgrūtina iedzīvotāju piekļuvi mediķiem. Tomēr EK nav nekādu instrumentu, lai piespiestu Latvijas vai citu valstu valdības ievērot šādus aizrādījumus. EK pilnvaras sākas tikai tad, kad valsts aizreformēta tik tālu, ka tai vajadzīga finanšu palīdzība valsts aparāta uzturēšanai.

Latvijas gadījumā risinājums tika atrasts uz vietas 13. Saeimas vēlēšanu veidā. Politiķi ir nolasījuši to rezultātus tā, ka nākamā Latvijas valdība drīkst būt jebkāda, ja vien tajā nav ne M. Kučinska ar viņa reformu ministrēm Danu Reiznieci-Ozolu un Andu Čakšu personīgi, ne kaut kādu atgādinājumu par šīm personām. Ar to netiek pārvilkta svītra šo cilvēku politiskajai karjerai. Vienkārši viņiem jānogaida trīs mēneši pēc Latvijas nākamās valdības darba sākuma. Tik ilgā laikā cilvēki caurmērā aizmirst visu, kas nesaistās ar viņu ikdienu. Pēc tik ilga laika potenciālo vēlētāju un citas aktivitātes veikt spējīgo cilvēku kopums veltīs apvainojumus tā brīža amatpersonām un nosauktā trijotne, ja vien gribēs, tad drīkstēs nosodīt tā brīža valdību un vēl pēc laika stāties tās vietā.

Grautiņš ir nopietna lieta

Pamatā vienu un to pašu personu riņķošana no valdības uz opozīciju un atpakaļ dažkārt tā sanikno sabiedrību, ka tā izmēģina ar vēlēšanām nesaistītus veidus, kā ietekmēt politiķus. Konferencē tika pieminēti vēl līdz šim brīdim turpinātie iknedēļas grautiņi, ko Francijā veic dzeltenas vestes uzvilkuši cilvēki. Grautiņi sākās kā atbilde Francijas valdības pieteiktai nodokļu reformai, t.i., nodokļu celšanai. Rezultātā valdība jau tikusi piespiesta pārtaisīt nodokļu paaugstināšanu par nodokļu atlaižu dalīšanu desmit miljardu eiro vērtībā. Šādas naudas zaudēšana padara Francijas 2019. gada budžetu neatbilstošu EK prasībām. V. Dombrovskis atklāja, ka saņēmis Francijas finanšu ministra solījumu līdz pavasarim izdomāt, kā šos protestētājiem apsolītos miljardus atgūt ar atkal citu nodokļu (nodevu, tarifu...) celšanu vai valsts izdevumu samazināšanu. Jautājums, vai «dzeltenās vestes» to nepamanīs un nesāks trakot vēl vairāk? Vai arī miljardu atgūšana notiks ar grāmatvedības datu sagrozīšanu, ko V. Dombrovskis izliksies nepamānām līdz brīdim, kad Francija atradīsies turpat, kur bija Grieķija? Abi šie varianti draud ar vienu un to pašu, ka eiro kļūst par mazvērtīgu vai pat vairs nelietojamu valūtu.

Baudīsim to, kas ir

Šobrīd eiro nozīmē ērtības. Apšaubāms ir konferencē vairākkārt uzsvērtais, ka eiro atbrīvoja Latvijas privātpersonu un uzņēmumu izdevumus par lata konvertāciju. Burtiski tā jau tas ir, bet nekas neliedza bankām par valūtas konvertāciju nesaņemto naudu no saviem klientiem tomēr iegūt, atbilstoši paaugstinot citu - un neizbēgamu - pakalpojumu tarifus.

Eiro patiešām palielina sirdsmieru, ja salīdzina varbūtības lata un eiro devalvācijai, bet arī eiro gadījumā šī varbūtība nav nulle. Paliek spēkā tas, ko Neatkarīgā rakstīja eiro ieviešanas brīdī 2014. gada 2. janvārī, ka «Latvija pievienojas eirozonai, kad tā nonākusi tādā stāvoklī, kam daudz līdzības ar Padomju Savienību pagājušā gadsimta 80. gadu otrajā pusē. Tātad draņķīgā stāvoklī, jo citādi Latviju eirozonā neuzņemtu». Vēl gadu vēlāk, 2015. gada sākumā, ECB sāka eiro papildemisiju, kas atkārtoja Padomju Savienības 1988./1989. gada mēģinājumu piebērt no pašai sev izrakto reformu bedri ar rubļiem. Līdz šim eiro ir izdevies izturēt savas papildemisijas triljonu svaru. Tas izskaidrojams ar eiro konvertējamību, kādas nebija padomju rublim. Brīvi konvertējamās valūtas var pārvērsties viena par otru kaut tūkstošreiz dienā ne vairs cilvēku, bet datoru apkalpotās spekulācijās ar valūtu. Šādas konvertējamības aplī valūta ar problēmām pārnes savas problēmas uz visu šo apli, bet tādā gadījumā jārēķinās ar to, ka eiro var paraut sev līdzi ASV dolārs vai Anglijas mārciņa, ja kaut kas ļoti slikts notiek šajās valstīs. Ar tik tālām sakarībām jārēķinās, bet izrēķināt tās neviens nav spējīgs, ko lieku reizi apliecināja konference Pieci gadi ar eiro.