Kā aizvien mazāks iedzīvotāju skaits var paveikt valsts uzturēšanai nepieciešamo darbu apjomu

Tiklīdz A. Zaidi sāka runāt, tā kļuva skaidrs, ka tas viss jau ir lasīts un rakstīts - pārrakstīts no projekta Nacionālā attīstība 2011.-2027. gadam (NAP2027) Neatkarīgās 14. janvāra publikācijā Izmēģina kalambūrus pensionēšanās vecuma celšanai. Tie visi esot novecojuši priekšstati, stereotipi, aizspriedumi, dogmas vai tikai pļāpāšana, ka vecums ir tāds dzīves posms, «kas saistīts ar fizisku vārgumu, nevarību un nepieciešamību pēc citu cilvēku palīdzības». Šajā gadījumā vēlreiz citēts NAP2027, kas sacerēts Pārresoru koordinācijas centrā (PKC) Ministru kabineta ēkas paspārnē. Protams, PKC nav šādu uzskatu patiesais autors. A. Zaidi atgādināja, ka jau 2012. gads ticis pasludināts par Eiropas gadu aktīvai novecošanai un paaudžu solidaritātei. Kopš tā laika visās Eiropas Savienības valstu valodās tiek slīpētas frāzes, kā pateikt to, ka šīs valstu savienības pilsoņiem vecuma kā dzīves posma praktiski nebūs. Valstis parūpēsies - un tām tiks vai jau ticis uzdots parūpēties - «integrēt vecāko paaudzi tādā vidē, lai saglabātu viņu ražīgumu», kā varētu pārtulkot latviešu valodā to, ko A. Zaidi teica angļu valodā. Vienkāršāk sakot, lai cilvēki strādātu praktiski līdz savai nāvei. Ar to domāta profesionālo pienākumu izpilde darbinieka vai uzņēmēja pozīcijās, nevis pakalpošana vai vismaz pašapkalpošanās ģimenes lokā.

A. Zaidi uzstāšanās pirmā daļa bija tikai saukļi un aicinājumi domāt pozitīvi un nesaukt vecumu par vecumu. Ļoti iespējams, ka vārds «vecums» drīz vien tiks aizliegts Eiropas Savienībā tieši tāpat kā Amerikas Savienotajās Valstīs ir aizliegts vārds «nēģeris». Mazliet maigākā formā līdzīgs aizliegums jau darbojas attiecībā uz internacionālismu «invalīds» un vēl jo vairāk uz tā latvisko izpausmi «kroplis».

Tā diemžēl notiek, ka daļa cilvēku jau kopš dzimšanas spēj izdzīvot tikai ar tādu aprūpi, kas samērā līdzīga veco cilvēku aprūpei; gadu no gada šo grupu papildina atkal nākamie cilvēki no vecuma grupām, kam caurmērā vēl nav vajadzīga tāda palīdzība. A. Zaidi, t.i., lēmumu pieņēmēji, kas viņu nolīguši, pauda, ka visi šie cilvēki spējot dzīvot un strādāt tā, it kā viņu darbam nekādu šķēršļu nebūtu, bet - ar nosacījumu, ka viņiem palīdzēs pārvietoties u. tml.

Arī Latvijas likumos un budžeta izdevumu ailēs jau ir ieviesti nosacījumi, pēc kādiem cilvēki ar kustību un vēl citiem traucējumiem var saņemt valsts apmaksātus asistenta pakalpojumus. Pagaidām gan tas attiecas uz šo cilvēku dzīves kvalitātes uzlabošanu kaut vai epizodiskos pasākumos, nevis tā, ka asistenti dienu no dienas ved cilvēku uz darbu un viņš padara tik daudz, ka no viņa veikuma pietiek, lai izdzīvotu viņš, viņa asistenti un valsts no tā visa vairāk naudas iekasētu nodokļos, nekā iztērētu sociālajos un medicīnas izdevumos. Nav šaubu, ka atsevišķos gadījumos tieši tā notiek. Latvijā, piemēram, rakstniece Zenta Mauriņa (1897-1978), kas slimības dēļ nonāca ratiņkrēslā jau piecu gadu vecumā, tik un tā spēja mācīties un vēlāk citus mācīt gan tiešā saskarsmē, gan ar saviem literārajiem darbiem, dodot gan garīgu, gan materiālu labumu daudziem cilvēkiem, pat ja tie par viņu neko nezināja (kaut vai tipogrāfiju strādniekiem, kas saņēma algas par viņas grāmatu izdošanu). Tikpat pārliecinošu piemēru parādīja Vācija, kur 1990. gada atentātā izdzīvojušais ministrs Volfgangs Šeible nonāca ratiņkrēslā, bet ne pensijā. Šobrīd jau 71 gadu vecais vīrs ir VFR Bundestāga prezidents, iepriekš, līdz 2017. gadam, viņš ieņēmis dažādu ministru amatu. Bet vai šādi fakti pamato pilnīgi visu ratiņkrēslos nonākušo cilvēku nodarbināšanu? Tieši to pašu iespējams jautāt arī par cilvēkiem ar jebkādām citām fiziskās un garīgās veselības problēmām. Kādus darbus viņiem visiem var sameklēt, un kas par to maksās?

Ekrānuzņēmums no Neatkarīgās

No saviem saukļiem A. Zaidi pats pārgāja pie atzinuma, ka līdz šim par veco un citu iemeslu dēļ problemātisko cilvēku nodarbināšanu tiešām skanējuši tikai saukļi, bet tā turpināt nedrīkst. Tieši tāpēc viņš ticis pilnvarots veikt pētījumu un sniegt skaitļos izteiktas atbildes. Labi, bet atbildes uz kādiem jautājumiem?

Pētījuma rezultātā iegūts koeficients, kas parādot valstu atbilstību prasībai «saglabāt ražīgumu» veciem cilvēkiem. Koeficients izskaitļots no 22 rādītājiem, kādi atrodami valstu statistisko datu krājumos. Attiecībā uz cilvēkiem vecumā no 55 līdz 74 gadiem izveidotas četras rādītāju kopas: 1) cik daudzi no viņiem katrā valstī reāli strādā, 2) cik daudzi ir partiju u.c. organizāciju biedri, 3) cik daudziem no viņiem ir dzīvei pietiekami ieņēmumi un uzkrājumi un cik daudzi tos realizē, dzīvojot patstāvīgi, un 4) kāda ir viņu «aktīvās novecošanas kapacitāte», kas apgriezti proporcionāla veco cilvēku slimošanai. Rezultātā iegūts rīks, ar kura palīdzību Eiropas institūcijas varētu izvirzīt dažādas prasības ES dalībvalstīm, bet kas neparāda neko par veco cilvēku nodarbinātību kā līdzekļu avotu šo prasību izpildei.

Latvija 28 valstu salīdzinājumā nonākusi augstajā 9. vietā pēc veco cilvēku nodarbinātības un pēdējā 28. vietā pēc vecumdienu nodrošinājuma, kā arī zemajā 23. vietā pēc salīdzināmo cilvēku grupu veselības stāvokļa un mazliet augstākajā 21. vietā pēc viņu iesaistes sabiedriskajā dzīvē. Kaut ko par reālo dzīvi parāda arī tas. A. Zaidi bija ar mieru atzīt, ka vēlamo radītāju - daudz vecu strādājošu cilvēku - Latvija sasniegusi nevis ar lozungiem un kapitālieguldījumiem, bet tieši tāpēc, ka naudas nav ne valstij, ne iedzīvotājiem. Oksfordas profesoram tas laikam bija liels pārsteigums, ka cilvēki strādā tāpēc, lai izdzīvotu, nevis lai pašrealizētos sev un sabiedrībai par prieku. Pie tā paša saskatāms, ka nodarbinātību veicina arī slikta veselība un citi šķēršļi, kas traucējuši un traucē nopelnīt tik daudz, lai varētu strādāt mazāk.