Dzērienu trauku depozīta sistēma atkal kļūst ticama

Eiropas Savienības uzbrēciens un varbūt arī partiju sponsoru mājieni tagad jau sesto reizi padarījuši iespējamu dzērienu iepakojumu depozīta sistēmas ieviešanu Latvijā.

Šobrīd tiek gatavoti pieņemšanai Saeimā otrajā lasījumā grozījumi Iepakojuma likumā, kas paredz iepakojuma depozīta sistēmas ieviešanu. Jaunā Saeima ir pieņēmusi iepriekšējās Saeimas pēdējā brīža piedāvājumu - likuma grozījumus, kuru pirmais lasījums datēts ar pagājuša gada 25. oktobri.

Iepriekš jau piecas reizes pieņemti un atcelti Ministru kabineta noteikumi, kas paredzēja depozīta sistēmas ieviešanu 2003. gada 1. janvārī, 2010. gada 1. janvārī utt. 12. Saeima uzņēmās piešķirt sistēmai likuma spēku, ko izdarīja tā, ka formāli pat nevar teikt, ka neizdarīja, lai gan Latvijā nav ne depozīta sistēmas, ne garantiju, ka tā pārskatāmā laikā tiešām būs.

Vai pieci eiro centi ir daudz?

Sistēmas neieviešana viegli saprotama, jo tā sadārdzinās depozītam pakļautajos traukos ielietos dzērienus. Pagājušā gada beigās Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektore Līga Meņģelsone atsaucās uz 2016. gadā sistēmu ieviesušās Lietuvas pieredzi, kur vienas pudeles cena patērētājam pieauga par 15 eiro centiem ar nosacījumu, ka 10 centus var dabūt atpakaļ. Valstij šajā gadījumā vēl viena iespēja mazliet palielināt ienākumus, jo piecos centos par sistēmas darbināšanu ietilpst pievienotās vērtības nodoklis. Tagadējā un iepriekšējā Saeimas sasaukumu deputātu un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas ministra un ierēdņu darbošanos virza ne tik daudz interese par valsts ieņēmumiem, cik bailes neizpildīt pagājušā gada maijā pieņemto Eiropas Savienības direktīvu 2018/852 par minimālajiem iepakojumu pārstrādes mērķrādītājiem 2030. gadā. Precīzāk sakot, tās ir bailes neizrādīt reakciju uz šo direktīvu. Tiešā veidā depozīta sistēmu direktīva neprasa, bet kaut kas taču jādara, lai palielinātu plastmasas iepakojumu savākšanu pārstrādei no 37%, par kuriem Latvija atskaitās jau tagad, līdz 55% no visa valstī izlietotā iepakojuma. Turklāt šķiet, ka līdz 2030. gadam ES iedomāsies pieprasīt, lai gandrīz visa iepakojumu plastmasa tiek savākta pārstrādei.

Depozīta sistēmas kritika

Depozīta sistēmas pretinieki apgalvo, ka depozīti aptvers tikai mazu daļu no šīs plastmasas. Lauvas tiesa būs jāsavāc tā, kā tā tagad tiek vākta - tad, ja vispār tiek vākta, - bez depozīta izmantošanas. Proti, jāpanāk, lai vismaz pāris veidos sadalītiem atkritumiem konteineri būtu uz katra stūra. Netiek solīts, ka savākto atkritumu vērtība segs izdevumus par šādu konteineru uzstādīšanu, regulāru iztukšošanu, sadalīto atkritumu sašķirošanu ļoti daudzos veidos un tad šo atkritumu pārstrādi enerģijā vai jaunās lietās. Jāpiemaksā būs šā vai tā, bet jautājums, kurā gadījumā būs jāpiemaksā mazāk.

Principiāls depozīta sistēmas pretinieks ir atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu konglomerāta Eco Baltia grupa valdes priekšsēdētājs Māris Simanovičs. Sarunā ar Neatkarīgo viņš skaidroja, ka tagad piedāvātā depozīta sistēma ir mantojums no Rietumeiropas pagājušā gadsimta 80. gadiem, kad iepakojuma veidu bija daudz mazāk un nebija iekārtu, kas ļauj šos veidus sašķirot, neprasot to, lai tie tiktu nodalīti jau tajā brīdī, kad tie tiek atdoti atkritumu savākšanas sistēmai (vienkārši - iemesti konteineros). Viņš atļāvās minēt, ka depozīta sistēmas ieviešanu Latvijā īstenībā virza kāda Norvēģijas uzņēmuma nolīgti cilvēki. Mērķis ir pārdot Latvijai norvēģu iekārtas automātiskai pudeļu pieņemšanai un tālāk pakalpojumu par šo iekārtu uzturēšanu kārtībā. Arī viņš atsaucas uz Lietuvu, kur norvēģi dabūjot 1,5 no pieciem eiro centiem par vienas pudeles apriti depozīta sistēmā.

Visu pret depozīta sistēmu vērsto argumentu savākšanai Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera bija nolīgusi tirgus izpētes firmu Gateway&Partners. Tā norādīja, ka augs gan depozīta sistēmā iekļauto dzērienu gala cena, gan maksa par atkritumu savākšanu, kuras izmaksas daļēji sedz atkritumu savācēju ienākumi par atkritumos izmesto pudeļu nodošanu pārstrādei. Otrais apgalvojums izraisa jautājumu, ar ko pudeļu aprite depozītu sistēmā atšķiras no šo pašu pudeļu samešanas dalīto atkritumu konteineros.

Mazs solis arī ir solis

No depozīta sistēmas pretiniekiem par aizstāvjiem pārtapusi Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija. Tās padomes priekšsēdētāja Ināra Šure Neatkarīgajai apgalvoja, ka bez depozīta sistēmas ES prasības izpildīt nebūs iespējams un Latvijai par to nāksies maksāt soda naudas, kas pārsniegs izdevumus depozīta sistēmas darbināšanai. Tas nenozīmē, ka depozīta sistēma ļaus savākt visu iepakojumu plastmasu, bet bez šīs sistēmas noteikti netiks izpildīta prasība savākt praktiski visu plastmasu. ES dalībvalstis ar tik stingras prasības parādīšanos rēķinās un tāpēc apņēmušās ieviest sistēmu tur, kur tās vēl nav: Malta ne vēlāk kā nākamgad, Portugāle, Rumānija un Slovākija līdz 2022. gadam. Latvijas piemērs liecina, ka šādi plāni mēdz parādīties un pazust uz gadu desmitiem.

Tagadējais mēģinājums tik tiešām ieviest depozīta sistēmu Latvijā tika nostiprināts ar 24. aprīlī parakstītu Pārtikas uzņēmumu federācijas, Bezalkoholisko dzērienu uzņēmumu asociācijas, Alus darītāju savienības un Latvijas Alus darītāju asociācijas memorandu par sadarbību un finansiālo gatavību depozīta sistēmas ieviešanai. Paziņojumā par memorandu teikts, ka uzņēmēji apsolījušies segt «lielāko daļu sākotnējo ieguldījumu sistēmas ieviešanu Latvijā» un «nodrošināt arī tās darbību, ievērojot sistēmas darbības pamatprincipus, tostarp centralizētu darbību, bezpeļņas principu, kas paredz visus ieņēmumus reinvestēt sistēmas attīstībā». I. Šures vārdā apgalvots, ka Gateway&Partners pētījumā «dati ir aplūkoti selektīvi un neatbilst reālajai situācijai par depozīta sistēmas sasniegtajiem rezultātiem citās valstīs».

Kādreiz depozīts bija taupība

Dotējamā depozīta sistēma ir pārāk izšķērdīgas dzīves rādītājs salīdzinājumā ar padomju laikiem, kad sistēma sevi atpelnīja. Pašsaprotami bija samaksāt un saņemt atpakaļ 12 (to laiku beigās 20) kapeikas par vienu pudeli, kuras depozīta cena pārsniedza pudelē ielietā minerālūdens cenu vai dubultoja limonādes cenu. Toreiz visi pārtikas šķidrumi mazumtirdzniecībai tika salieti tikai un vienīgi stikla pudelēs, kurām visā Padomju Savienības teritorijā bija 2-3 formas dzērieniem un vēl 2-3 formas piena produktiem; un visu šo pudeļu sakrāmēšanai pietika ar 2-3 veidu transporta kastēm; un padomju cilvēki nenomira, dzerdami no pudelēm, kuru mazgāšanu pirms piepildīšanas ar jaunu šķidrumu tagad sauktu par nepieļaujami paviršu. Šādu nosacījumu summā valsts pelnīja, depozīta sistēmas uzturēšanai iztērējot mazāk, nekā maksāja jaunas pudeles izgatavošana (varbūt iztērēja vienu kapeiku divu kapeiku vietā). Valsts arī piepelnījās uz sasisto pudeļu rēķina, par kurām 12 kapeikas nebija jāatdod, un palielināja sociālo mieru, jo bija cilvēki, kas nenomira badā tāpēc, ka par pāris pamestu pudeļu nodošanu jau varēja nopirkt klaipiņu maizes.

Ja tagadējiem saucieniem pēc dabai draudzīga dzīvesveida ir kāds segums, tad tie nozīmē atgriešanos pie daudziem padomju laika paradumiem ar pudeļu depozīta sistēmu to skaitā.