Bankas audzinās kvalificētus kredītņēmējus

© Arnis Kluinis

Latvijas komercbankas par pašu perspektīvāko kredītņēmēju grupu uzskata jauniešus, kuriem nepieciešams studiju vai studējošo kredīts.

Agrāk Komercbanku, bet tagad Finanšu nozares asociācija banku uzdevumā virza grozījumus pašreizējā studiju un studējošo kredītu izsniegšanas kārtībā, lai padarītu šādu kredītu ņemšanu ja ne obligātu, tad noteikti daudz populārāku nekā patlaban. Valstij šajā gadījumā divi mērķi. Pirmkārt, nepieļaut, ka jauniešu trūkuma dēļ augstskolas nāktos slēgt tikpat strauji kā tagad slēdz skolas. Otrkārt, ar papildu naudu, kas nenāktu tieši no valsts budžeta, pavirzīt vismaz kādu no valsts augstskolām uz augstāku vietu starptautiskajos augstskolu salīdzinājumos.

Nauda sasaista daudzas interese

Augstskolām noteikti nav nekas pret lielāku budžetu tūlīt apmaiņā pret neskaidriem solījumiem uzlabot savu darbību nākotnē. Aprēķins ir tāds, ka jauniešiem un viņu ģimenēm būs vieglāk šķirties no naudas, ko viņi nebūs pat redzējuši. Elektroniskā formā palūgt, lai kāda banka aizsūta naudu augstskolai, būšot tikpat viegli, kā tagad saņemt ātros kredītus, bet atšķirība tāda, ka studentiem naudu dos uz pietiekami ilgu laiku un ar citiem nosacījumiem, kas ļautu vismaz cerēt, ka naudu nāksies atdot vēlu vai nekad. Privātās augstskolas gribētu, lai viegli dabūjamie kredīti attaisnotu valsts apmaksāto studiju apjoma samazināšanu vai pat izbeigšanu. Tādā gadījumā privātās augstskolas noteikti izkonkurēs valsts augstskolas, ja tās vairs nevarēs pievilināt jauniešus ar budžeta vietām, bet ticamāk, ka valsts ierēdņi tādu pavērsienu nepieļaus.

Grozījumu autori cenšas panākt, lai valdība viņu piedāvājumus izskatītu šovasar. Ideālā gadījumā bankas tādējādi piesaistīs sev visus Latvijas jauniešus, kuri spējīgi uz intelektuālu darbu, kas skaitās caurmērā labāk atalgots nekā fizisks darbs. Kuri no viņiem neatbirs kā nespējīgi nokārtot studiju kredītu saistības, tiem bankas visā viņu mūža garumā piedāvās hipotekāros kredītus un patēriņa kredītus (kredītlīnijas), iekasēs maksu par viņu norēķinu kontu apkalpošanu un cerēs uz juridisko personu kontu parādīšanos tad, kad bijušie studenti kļūs par uzņēmējiem, dažādu biedrību aktīvistiem vai ierēdņiem ar tiesībām lemt par valsts un pašvaldību iestāžu kontu izvietojumu.

Valsts dod, bet jaunieši neņem

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, tagadējā 2018./2019. mācību gada sākumā Latvijā bijuši 80,4 tūkstoši studentu, tai skaitā 27,6 tūkstoši pirmkursnieku. Ne tikai attiecībā pret studentu kopskaitu, bet arī pret pirmkursnieku skaitu neliels ir šajā mācību gadā noslēgto 1281 studiju kredīta (ar to tiek segta mācību maksa) un 308 studējošā kredītu (palīdz segt studenta sadzīves tēriņus) skaits. Šos kredītus izsniegusi viena vienīga SEB banka valsts izveidotas un dotētas sistēmas ietvaros, kas neliedz studentiem aizņemties naudu arī citās bankās un ne tikai bankās pēc vispārējiem nosacījumiem.

Valsts ieguldījums pašas izveidotajā sistēmā ir kredītprocentu apmaksa studenta vietā mācību laikā un garantijas bankai segt 90% aizdevuma, ja to nespēs kredītņēmējs un viņa privātais galvotājs. Banka par to apsolās prasīt savam zemajam riskam pieskaņotu kredītprocentu likmi. Ik pa pāris gadiem valsts rīko izsoles, kurās tiesības kreditēt studentus tiek atdotas tai bankai vai bankām, kas uzrāda viszemākos kredītprocentus. Studentus šiem kredītiem vajadzētu piesaistīt arī ar izredzēm uz gadījumiem, kuros valsts uzņemas šos kredītus daļēji vai pat pilnīgi dzēst. Uz to var cerēt jaunie speciālisti, kas sāk darbu valsts vai pašvaldību iestādēs, bet automātiski tas nenotiek. Ministru kabinets katru gadu izdod jaunu rīkojumu par to, tieši kurās specialitātēs un cik speciālistu kredītsaistības valsts var atļauties samaksāt attiecīgajā gadā. Savu darbinieku studiju parādus pašvaldības drīkst samaksāt neatkarīgi no valsts. Bez profesiju un skaita limitiem valsts dzēš 30% no atlikušā studējošā kredīta parāda par katru bērnu, kas kredītņēmējiem piedzimst studiju vai kredīta atmaksas laikā. Valsts ir apņēmusies dzēst kredītus, kredītu procentus un līgumsodus tad, ja kredīta ņēmējs ir miris vai kļuvis par pirmās vai otrās grupas invalīdu.

Kā atgūt bijušo godību

Pašreizējie valsts uzraudzītās un daļēji finansētās kreditēšanas noteikumi ir spēkā kopš 2001. gada. Statistikas dati rāda, ka sākotnēji šī sistēma šķitusi ļoti pievilcīga. Jau pirmajā tās darbības gadā slēgto kredītlīgumu skaits reizes trīs pārsniedza pašreizējos rādītājus. Ar vislielāko jaudu sistēma darbojusies 2004. gadā, kad noslēgts 6541 studiju kredīta līgums un 3094 studējošā kredīta līgumi. Tūlīt pēc tam sākušies treknie gadi vajadzību pēc studiju kredītiem samazināja, bet ekonomiskās krīzes brīdī tie atkal kļuva ļoti populāri. Tomēr kopš 2009. gada izsniegto kredītu skaits ir tikai un vienīgi dilis, tāpēc bankas no cīņas par šo kreditēšanas sektoru izstājušās. Tas tagad atstāts SEB bankas apsaimniekošanā. Kredītu caurmēra lielums pa to laiku audzis, sekojot mācību maksas un sadzīves izmaksu sadārdzinājumam. Pašlaik SEB banka uztur studiju kredītu portfeli aptuveni 68 miljonu eiro apjomā. Visticamāk, visu studentu kopējais kredītslogs pie visiem banku un nebanku kreditētājiem ir lielāks par tieši studijām piesaistīto kredītu slogu.

Bankas uzskata, ka ļoti būtiskai studiju kredītu apjoma palielināšanai jāveic trīs pārveidojumi tagadējā sistēmā. Pirmkārt un galvenokārt, ir jāatceļ prasība pēc privātā galvotāja, atstājot tikai valsts galvojumu. Otrkārt, jāpārceļ kredītu noformēšana uz elektronisko vidi, tuvinoties daudziem studentiem pazīstamajām ātro patēriņa kredītu noformēšanas manierēm. Treškārt, atkal jāiesaista šajā kreditēšanā daudzas vai vismaz vairākas bankas, lai tās konkurētu viena ar otru nemitīgi.

Ļoti rosinošs piemērs

Pēdējo piecu gadu laikā Latvijā ir radīts prototips, kam droši vien līdzināsies studiju kreditēšanas nākamā versija. Tā ir valsts garantiju programma mājokļa iegādei ģimenēm ar bērniem. Kopš pagājuša gada 1. marta tā paplašināta attiecībā uz jaunajiem speciālistiem. Tādējādi pārklājas abi faktori - bērni un augstskolu diplomi, kuru dēļ valsts palīdz cilvēkiem dabūt kredītus, bet otrā kreditēšanas versija tik tiešām darbojas daudz ekspansīvāk. Līdz pagājušā gada beigām valsts atbalstīto mājokļu iegādi bija veikušas vairāk nekā 10 tūkstoši ģimeņu, uzņemoties kredītsaistības virs 600 miljoniem eiro. Tātad - trīsreiz īsākā laikā sasniegts desmitreiz lielāks kreditēšanas apjoms nekā ar studiju kredītiem. Te gan jāuzsver atšķirība, ka mājokļu pirkšanas gadījumā kredītņēmēji liek ķīlā šo mājokli, kuru viņi kredīta neatdošanas gadījumā zaudēs, bet diploma iegūšanai izlietotās naudas neatdošana nenovedīs pie diploma atņemšanas.

Ar mājokļu kredītu kārtošanu nodarbojas valsts finanšu institūcija Altum, kas droši vien iesaistīsies studiju kreditēšanā un iespēju robežās pārnesīs mājokļu kreditēšanā izstrādātos paņēmienus uz studiju kreditēšanu. Piemēram, pacentīsies iesaistīt šajā kreditēšanas programmā praktiski visas Latvijas komercbankas, kas dos studentiem iespēju saņemt kredītu tajā pašā bankā, kas viņus jau tagad apkalpo.

Altum uzdevums būtu aizvietot studentu privātos galvotājus ar valsts galvojumiem cerībā, ka tos nemaz nevajadzēs apmaksāt. Banku ticība valsts galvojumu esamībai un ieķīlāto mājokļu vērtībai ļāvusi tām izsniegt vai minētos 600 miljonus eiro, lai gan valsts pasākumā ieguldījusi tikai 22 miljonus eiro, turklāt ieguldījusi naudu nevis reāli, bet virtuāli. Proti, tik daudz valsts rezervējusi mājokļu galvojumu segšanai gadījumā, ja izputētu visi mājokļu pircēji. Studiju kredītu galvošana no valsts prasītu 700 tūkstošus eiro programmas sākumā un līdz trijiem miljoniem eiro dažos turpmākajos gados. Tā aprēķinājis Altum valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš. Sarunā ar Neatkarīgo viņš atzina, ka daži mājokļu pircēji esot izputējuši, bet Altum spējot viņu parādus nokārtot, neprasot naudu no valsts. Par līdzīgu situāciju studiju jeb studentu kreditēšanā liecināja SEB bankas valdes loceklis Kārlis Danēvičs, proti, «tikai tad, ja arī galvotājs nevar segt saistības, banka vēršas pie valsts. Bet šādu gadījumu ir maz».

Cik vērti ir diplomi?

Studiju kreditēšanas kārtības grozīšana tika publiski apspriesta Finanšu nozares asociācijas rīkotā pasākumā, kura dalībnieki vismaz pieskārās jautājumiem par to, vai Latvijas augstskolās iegūtā izglītība tik tiešām dod diplomētajiem speciālistiem iespēju nopelnīt pietiekami, lai segtu savus izdevumus, ieskaitot arī kredītus. Cik daudzus no Latvijas augstskolu diplomu saņēmējiem pieņem kvalificētu darbu veikšanai ārpus valsts un pašvaldību iestādēm un tādiem uzņēmumiem, kas balstās uz valsts piešķirtām monopola tiesībām vai uz valsts pasūtījumiem?

Vairākas reizes uzpeldēja jautājums, kā puse Latvijas studentu spēj apvienot pilna laika studijas ar pilna laika darbu. Ko tas liecina par studiju kvalitāti, un kas tādā gadījumā ir cēlonis, bet kas - sekas: vai studiju kvalitāte ir apšaubāma tāpēc, ka studenti pārāk daudz strādā, vai arī studenti strādā tāpēc, ka šaubās (vai varbūt nemaz nešaubās?!) par studiju kvalitāti, kas nav pietiekama, lai viņi pēc tam pelnītu tik daudz, ka spētu atdot parādus.

No valsts un augstskolu amatpersonām nav pamata sagaidīt asu kritiku par tagadējo studiju kārtību, bet Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs Arvils Ašeradens tomēr aizrunājās līdz tam, ka augstākā izglītība esot nonākusi «revolucionārā situācijā». Visi saprot, ka nav labi dzīvot pa vecam, bet neviens nezina, kā vajadzētu dzīvot pa jaunam. Galvenā ideja gan esot atrasta, proti, ka vajag attīstīt augstskolās zinātni, bet nav skaidrs, kā tieši to izdarīt - kādām zinātņu nozarēm pievērsties, ko sasniegt, cik tas maksās un vai valsts to var atļauties. Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārā sekretāre Anita Muižniece atļāvās teikt, ka «esošā sistēma vairs nefunkcionē». Tā tiešām būtu revolūcija, ja Latvija mainītu tagadējo politiku, kas faktiski ir vērsta uz visu pieaugušo valsts iedzīvotāju apgādāšanu ar augstskolu diplomiem. Pieļāvuma formā viņa teica, ka «jādomā par to, lai augstāko izglītību piedāvātu nevis par katru cenu visiem, bet jāatrod arvien labāks un ilgtermiņā konkurētspējīgāks un dzīvotspējīgs risinājums,» par kuru nekāda skaidrība neradās.