Vai Latviju tik tiešām ir pamanījusi Indija?

PREZIDENTS UN VICEPREZIDENTS. Latvijas un Indijas biznesa forumā galvenās personas bija Latvijas Valsts prezidents Egils Levits un Indijas viceprezidents Venkaia Naidu (baltajā tērpā). Kopā ar viņiem Latvijas ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro © Publicitātes foto: Jānis Saliņš

Nostāsti par cilvēku neapdzīvotām zemēm tālos ziemeļos bija atsaukuši uz šejieni pārapdzīvotās Indijas viceprezidentu Venkaia Naidu (Venkaiah Naidu). No 17. līdz 21. augustam viņš ar svītu apmēram 40 cilvēku sastāvā apceļoja Lietuvu, Latviju un Igauniju.

Indieši veltīja katrai no Baltijas valstīm pusotru dienu. Latvijā viņi ieradās 19. augustā no Lietuvas, kas ļāva viņiem savas gaitas Latvijā sākt 20. augustā agri no rīta ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa. Sekoja Venkaia Naidu tikšanās ar visām Latvijas augstākajām amatpersonām un biznesa forums, pēc kura indieši aizsteidzās uz Igauniju. Uzskatāmu raksturojumu Latvijas un Indijas attiecību pašreizējam līmenim sniedza Ministru prezidents Krišjānis Kariņš, publiskojot savu ierosinājumu V. Naidu, lai Indija tomēr seko Latvijas piemēram un atver Rīgā savu vēstniecību. Latvijas vēstniecība Indijas galvaspilsētā Deli darbojas kopš 2015. gada februāra.

Cik miljoniem jādzīvo Latvijā

Indijas interese par Latviju (Baltiju) pielīdzināma indiešu interesei par olimpiskajām spēlēm, uz kurām no 1,37 miljardiem Indijas iedzīvotāju tiek deleģēts mazāk sportistu nekā no jebkuras Baltijas valsts. Varbūt tā tas paliks arī uz priekšu, bet varbūt tieši tagad pasaulē notiek būtiskas pārmaiņas. Iespējams, ka Indija patiešām sāk taustīt iespējas indiešiem apmesties praktiski tukšā vietā, par kuras pārvaldīšanas tiesībām ASV kašķējas ar Ķīnu un Krievija - ar Eiropas Savienību. Indija šajā sacensībā varētu iespraukties kā jau piektais spēks.

Latvijas spēja ietekmēt lielvaru grūstīšanās rezultātu ir proporcionāla valsts pašreizējo iedzīvotāju (precīzāk sakot, tikai strādāt un karot spējīgo iedzīvotāju) skaitam, ko grūti atšķirt no nulles. Ja, piemēram, Latvija tiktu apdzīvota tā, kā pašlaik ir apdzīvota Indija, tad uz 64,6 tūkstošiem kvadrātkilometru zemes šeit vajadzētu satilpt 26,9 miljoniem cilvēku. Šādas manieres dzīves telpas izmantošanā tieši sava skaita dēļ var diktēt indieši, bet ne otrādi. 1,9 miljoni Latvijas iedzīvotāju nekādi nevar piespiest 1,37 miljardus indiešu sekot šejienes piemēram un samazināt iedzīvotāju skaitu līdz 97 miljoniem, cik atliktu, ja Latvijas tagadējo apdzīvotību izplestu uz Indijas 3,3 miljoniem kvadrātkilometru. Tāpēc labi, ka indieši Latvijā tomēr neko daudz nevar, t.i., nedrīkst, jo viņus ierobežo jau uzskaitītās lielvaras un nepieciešamība veltīt spēkus akūtu problēmu risināšanai pašu mājās. V. Naidu vizīte Latvijā sakrita ar kārtējo reizi, kad līdz apšaudēm nonāca Indijas spēkošanās ar kodolieročus ieguvušo kaimiņvalsti Pakistānu par to, kas diktēs noteikumus Kašmiras reģionā.

Indiešu virtuves noslēpumi

Atrast noietu saviem cilvēkiem Indijai ir svarīgāk, nekā atrast noietu savām eksportprecēm. Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde informē, ka šā gada 1. jūlijā Latvijā bija legalizējies 2391 Indijas valstspiederīgais. No tiem 581 cilvēks termiņuzturēšanās atļauju (TUA) Latvijā saņēmis šogad. Uz apmešanos Latvijā atbraukušie indieši pamatā ir studenti, kuru skaits pārskata brīdī bijis 1885 un kuru līdz 1. septembrim noteikti kļūs vēl vairāk. Apmēram 250 cilvēku ieradušies Latvijā strādāt un paņēmuši līdzi diezgan lielu skaitu ģimenes locekļu. Deviņos darījumos TUA nopirktas kopā ar nekustamajiem īpašumiem. 61 Indijas valstspiederīgais Latvijai piesaistīts ar laulības saitēm.

Indieši ir darbīgi cilvēki. Ieceļošanas iemeslu statistiku nevar traktēt tā, ka indieši tikai sēž un klausās, ko viņiem angļu valodā stāsta latviešu profesori. Viens piemērs indiešu uzņēmējdarbībai Latvijā nāca gaismā nākamajā dienā pēc Indijas delegācijas aizbraukšanas, kad Pārtikas veterinārais dienests apturēja darbu divām ēdinātavām, kur zīmols Pakistānas kebabs bija slēpis ne vien sanitāro prasību pārkāpumus, bet arī faktu, ka visi trīs divu ēdinātavu īpašnieki pēc valstiskās piederības ir indieši.

Ar Indijas vārdu Rīgā tiek izdaiļotas solīdākas ēdinātavas nekā kebabnīcas. Pagājušā gada rudenī tika atvērts indiešu virtuves restorāns Vecrīgā, uz Vaļņu un Audēju ielu stūra, kas spēja pastāvēt tikai līdz šā gada jūlijam. Darbojās tas īsāku laiku, nekā pirms tam tukšās telpas aizsedza plakāts, ka tur būšot indiešu restorāns. Jā, bija un izbija. Latvijas valsts a/s Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) 2015. gada februārī izdevās atdot 122 kvadrātmetrus restorāna ierīkošanai par 6900 eiro mēnesī. Tik daudz indiešu bija riskējuši solīt, lai starp desmit pretendentiem uzvarētu telpu nomas izsolē, taču nespēja ne savlaicīgi atvērt restorānu, ne piesaistīt tam apmeklētāju pulkus no indiešu kopienas un vietējiem iedzīvotājiem, lai restorāns sevi atpelnītu. Līdz ar tā slēgšanu pavisam cits restorāns tika atvērts uz Tallinas un Cēsu ielu stūra. Arī tur apmeklētāju pūļi vismaz uzreiz nav manāmi, bet gan jau kādreiz paveiksies cilvēkiem, kuri cenšas.

Īsti diplomi par reālām zināšanām

Indieši ļoti cenšas iegūt zināšanas - tiešām zināšanas, nevis tikai augstskolas diplomu. Par to galvo Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) rektora vietnieks starptautiskajā akadēmiskajā sadarbībā un ārzemju studentu apmācībā Igors Tipāns. Tas nenozīmē, ka no mācības sākušajiem nebūtu nekāda atbiruma, bet kopumā augšupeju piedzīvojot ne tikai studentu skaits, bet arī apmācības līmenis: RTU un vispār Latvijas augstskolu labā slava Indijā piesaista Latvijai spējīgākus jauniešus, ar spējīgākiem jauniešiem iespējams celt studiju līmeni utt. Būtu labi arī uz priekšu nepieļaut Latvijas parādīšanos uz etnisko konfliktu un citu varas darbu kartes, jo tas satrauktu studentu vecākus. Kamēr viss ir mierīgi, studenti jeb viņu ģimenes ir ar mieru maksāt par studiju gadu apmēram 3,5 tūkstošus eiro un vēl divas līdz trīs reizes vairāk iztērēt par dzīvošanu Latvijā (Rīgā). Ar šādu mācību un sadzīves izdevumu līmeni Latvija ir izrādījusies ļoti konkurētspējīga.

Ļoti ciniski sakot, Latvija pelna no tā, ka profesora mūžs ir desmitreiz garāks par studenta mūžu. Proti, augstskolas pasniedzēja karjera 50 gadu garumā ir normāla lieta, bet jauniešu rīcībā ir labi ja pieci gadi, lai sāktu studēt augstāko matemātiku un uz tās bāzes izveidotās mācības. Ķerties pie tām 25 gadu vecumā būtu apmēram tas pats, kas tādā vecumā izlemt kļūt par profesionālu sportistu kādā no tiem sporta veidiem, kuros tik vecu sportistu karjeras jau tuvojas beigām.

Indijā ir tik daudz jauniešu, t.i., par izglītību maksāt spējīgu ģimeņu bērnu, ka viņi nevar satilpt Indijas valsts augstskolās, kur konkursi mēdz izvērsties līdz tūkstošiem pretendentu uz vienu vietu. Cilvēka dzīves cikla uzliktie ierobežojumi liedz viņiem pagaidīt rindā gadus piecus, desmit vai divdesmit, līdz kamēr Indija palielinās vietējo studiju vietu skaitu tehniskajās specialitātēs līdz apjomam, kādu pieprasa strauji augošā ekonomika. Indijā tāpat kā Latvijā tehniskā izglītība nepievelk privāto kapitālu, jo šādas izglītības izveidošana prasa ieguldījumus gadu desmitu garumā. No otras puses, atdeve no šādiem ieguldījumiem var turpināties vēl gadu desmitus pēc tam, kad ieguldījumi pārtraukti. Latvijas gadījumā padomju laikā veiktā ieguldījumu atdeve tiek panākta ar ārvalstu studentu piesaistīšanu kā vienīgo iespēju jau esošajiem pasniedzējiem turpināt savu nodarbošanos, jo vietējo jauniešu skaits vairs nav pietiekams.

Nevajag dzīvot ilūzijās, ka Latvija varēs mūžīgi gūt līdzekļus no Indijas. Tieši tajā pašā dienā, kad Venkaia Naidu ar svītu viesojās Latvijā, pasaules ziņās parādījās Indijas bezpilota kosmosa kuģa Chandrayaan-2 ieiešana Mēness orbītā, kam sekošot Mēness izpētes aparāta nosēšanās un darbošanās. Chandrayaan-1 līdz Mēnesim bija ticis jau 2008. gadā. Tā, lūk, lēni, bet droši Indija apgūst tehnoloģijas, kuru attīstīšanā Latvija vairs nepiedalās. Valsts tehnoloģiskās atpalicības dēļ Latvijai drīz vien nebūs ko piedāvāt tepat atlikušajiem jauniešiem, par ārzemju tehnisko specialitāšu studentiem pat neieminoties.

Eksporta un reeksporta cilpas

Indieši var maksāt par studijām Latvijā, iegūstot naudu no tirdzniecības ar Latviju. Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina par tirdzniecības apjoma izaugsmi atbilstoši ekonomikas globalizācijai 21. gadsimta gaitā, bet ne par šīs bilances izlīdzināšanos. Palūkojoties uz 2000. gadu, redzam Latvijas eksportu uz Indiju 686 tūkstošu eiro apmērā un importu - 3,6 miljonu eiro apmērā. Šā gada pirmajos sešos mēnešos eksports izrādījās pieaudzis līdz 13,9 miljoniem eiro, bet imports - līdz 30,9 miljoniem. Vēl uzskatāmāk šo izaugsmi var parādīt ar tirdzniecības apjoma pieaugumu vidēji mēnesī. Latvijas eksports tādā rakursā audzis no 57 tūkstošiem eiro 2000. gadā līdz 300 tūkstošiem eiro ap šādu laiku, bet imports audzis no 2,3 miljoniem līdz 5,2 miljoniem eiro mēnesī.

Iepriecināt sevi varam ar to, ka lielākā Latvijā importēto Indijas preču grupa apzīmēta kā kaučuks un tā izstrādājumi - laikam taču ne patēriņa preces, bet izejvielas augstākas pievienotās vērtības produktiem. Līdzīgi var teikt par tēraudu. Gan valkāšanai, gan pārpakošanai un aizvešanai Latvijā der no Indijas atvestie apģērbi.

Naudas ziņā lielākā preču grupa Latvijas eksportā uz Indiju izrādās metāls un tā izstrādājumi, lai gan Liepājas metalurgs sen kā savu darbu pārtraucis. Tātad tirdzniecības bilanci atkal glābj reeksports. Pamanāmi lielas preču grupas Latvijas eksportā ir elektroiekārtas un optiskās ierīces, par kuru faktisko izcelsmi var domāt dažādi. Kopš 2003. gada starp Latvijas eksportprecēm uz Indiju figurē koks.

Indijas kļūšana par eksporta lielvalsti piesaistīja Latvijas un tieši Latvijas valsts uzņēmuma Latvijas dzelzceļš uzmanību kā avots precēm, ar kādām aizvietot kravas no Krievijas. Ar ideju veidot sauszemes ceļu - tieši dzelzceļa savienojumus - no Tālajiem Austrumiem uz Eiropu klajā bija nākusi Ķīna, un Latvija centās dedzīgi atsaukties šādam piedāvājumam. Šādā sakarībā Latvijas dzelzceļa iepriekšējie vadītāji 2017. gada februārī apmeklēja Indiju ar piedāvājumu meklēt savienojuma vietas, kur Indijas kravas varētu iekļaut tajā preču plūsmā, kādai jau vajadzēja būt starp Ķīnu un Eiropu pa tādiem maršrutiem, kuru apkalpošanā Latvija varētu iesaistīties. Apmaiņu ar labiem vārdiem nekavēja tas, ka Ķīnas preču pārvadājumu Latvijas virzienā taču nebija. Arī līdz šai baltai dienai Latvijas rezultāti šādai plānošanai Ķīnas un Indijas gadījumā ir vienādi - nekādi. Domāsim pozitīvi, ka šis nekas dod vietu milzīgai izaugsmei.

Ekonomika

Latvijā par 4% pieauguši izdevumi sociālajai aizsardzībai, 2023. gadā jau sasniedzot septiņus miljardus eiro. Tajā pašā laikā lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju nevar atļauties nodrošināt vismaz vienu no 13 pamatnepieciešamībām, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) provizoriskie dati.

Svarīgākais